Šoreiz mūsu Latvijas atklāšanas ceļojums tiešām ir par cilvēkiem, personībām, ne tikai par vietām, lai gan – viens bez otra nav iedomājams. Un kārtējo reizi pierādās, ka katram no mums ir sava īstā vieta, kur varam izpausties savā radošumā, bet visi apkārtējie redz: tev mirdz acis un tu dari ne tikai tāpēc, ka jādara, bet visvairāk tāpēc, ka tas tev sagādā pareizo dzīves kaifu un līdz ar to spēj iedvesmot arī apkārtējos!
No pavisam bez sniega esošās Rīgas esam nolēmuši brīvdienas pavadīt Augšdaugavas novadā. Ja tā godīgi, tie, kas lēma par šī novada izveidi, ir aizšāvuši greizi, jo te ir mākslīgi salikta Sēlija un Latgale, tā radot diskomfortu visiem. Jāuzteic gan novada TIC – ļoti labi lavierē un spēj visu apvienot. Mums tomēr visu laiku bija jāpiedomā, vai esam pie sēļiem vai latgaļiem, lai gan par 50% esam latgaļi un gribas sedziņu aizvilkt uz savu pusi.
Bebru vietā – alpakas
Sāksim ar kārtējo dzīveslauzni – ja vajag uz Daugavpils pusi, laižam caur Vecumniekiem, Valli un Neretu! Sanāk ieekonomēt pārdesmit kilometru, brauciens eleganti gar pašu Lietuvas robežu, ar izcilu jaunu ceļa segumu un skaistiem Dienvidsusējas upes līkumskatiem pa logu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 16. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!