"Burāšana ir dzīve uz viļņa kā iespēja ieskatīties dabai acīs un varbūt arī sev. Jūrā esam prom no pārmērīgās informācijas plūsmas, no zemes uzdevumiem, no krasta domām. Ja kaut kas dzīvē neiet, droši vien ir jāsāk ar klusumu, lai sakārtotu domas, un laiva to ļoti labi nodrošina. Tāpēc jau šis teiciens ir labs, ka to vilni var uztvert dažādi. Pamazām arī pie mums kuģošanas kultūra mainās un aug, un daudziem meditācija kā process tieši ar laivām arī ir sācies. Tas ir forši!" uzskata jahtu kapteinis Askolds Hermanis, kurš 2008. gadā Latvijā dibinājis jahtu kapteiņu skolu Nautica. Plašs apmācību klāsts ieliek pamatus kuģošanai visās pasaules jūrās un okeānos gan ar buru, gan ar motorjahtām. Un gan izklaides burāšanai, gan kuģošanai komerciālos nolūkos.
Pats Askolds burāt sācis 2000. gadā. Viņa vecvectēvs Kārlis Bezbailis bijis Ainažu jūrskolas audzēknis, vēlāk tāljūras kapteinis un kuģu īpašnieks, vectēvs – jūras skautu līderis, bet tēvs dienējis jūras kara flotē. Askolds savu profesionālās dzīves kursu uzņēmis, būdams vēl students, kurš paaicināts līdz kādas jahtas klājam aiznest kasti ar alu.
Par caurumiem okeānā
Tiekamies Mangaļsalas jahtklubā Auda uz nelielas buru jahtiņas Aquila klāja. Sākumam ūdens un vēju stihijas valdīšanas prasmju apguvei kā pirmā jahta visnotaļ atbilstoša. Pēc tehniskajiem parametriem šī esot "vidēji aritmētiskā laiva", otra jahta Eleonora jūnija sākumā vēl stāv krastā; abas savulaik iegādātas Skandināvijā. "Nav jāzīmējas ar laivām, jo arī velobraucienā jau nezīmējas ar velosipēdiem, bet ar maršrutiem. Ir jahtas, kas mūsdienās ir tikai mazlietiņ dārgākas par ledusskapi, bet arī ar tām var ceļot. Laivu var nopirkt jau no tūkstoš eiro, tikai Latvijā problēma tāda, ka jahtošanas vārds ir sačakarēts, to saistot ar statusu sabiedrībā. Patiesībā burāšanai nav nekāda sakara ar statusu, tā ir meditācija pēc būtības, kaut mūsdienās vārds "meditācija" arī ir nonivelēts," noteic kapteinis.
Uz Aquila iesācējam jārēķinās ar pieticīgiem apstākļiem, kur bez saulrietiem pie horizonta romantisku noskaņojumu kajītē vēl var nodrošināt petrolejas lampa. Jahtas saimnieks spriež racionāli – komforts ir foršs, bet šīs lietas arī jāapkalpo. Katrs komforta uzlabošanas solis prasa jūtamus ieguldījumus, kuriem var nebūt robežu. "Sarunās ar somu kolēģiem reiz spriedām – tik, cik tev gadu, tik lielu laivu arī vajag. Ja 30 gadu, tad 30 pēdu garu laivu. Mūsu jaunieši gan nav tik turīgi, lai uzturētu tādu laivu, kādu var atļauties vācu pensionāri savos 70 gados."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 28. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00