Daiļās un izturīgās dienlilijas

Gaišā vietā būs košākas

 Dienlilijas ļoti bieži tiek audzētas dīķu tuvumos, to kuplie ceri norobežo dažādas dārza daļas, zālaju malas, ir kā noslēdzošais elements puķudobēs. Kaut arī dienlilijas iespējams izaudzēt teju jebkurā augsnē un pat ūdens tuvumā, tām nepatiks augstu gruntsūdeņu klātbūtne sakņu zonā, kā arī applūstošas teritorijas un dārza daļas, kur atkušņa laikā mēdz sakrāties ūdens. Dienlilijas ir saulmīles, kaut ir vairākas šķirnes, kurām tīri labi patīk augt arī apēnotās vietās, taču ziedi veidojas košāki un bagātīgāki, ja tās aug gaišā vietā. 

Aug gandrīz kā nezāles 

Dienlilijas ir daudzgadīgi augi un tās krietni sakuplo, tādēļ rūpīgi jāplāno, kur tās stādīt un ko tām dēstīt līdzās. Dienlilijas var stādīt žogu, arī koku un krūmāju tuvumā. Starp dienliliju ceriem stādot jāatstāj ap 50 centimetriem liels attālums. Pusmetrs – tas šķiet daudz, taču šie augi ātri vien sakuplos un veidos biezus cerus. Kaut arī dienlilijas nav kaprīzas, tomēr, ja augsne ir izteikti mālaina vai smilšaina, pirms stādīšanas tā jāielabo ar mēslojumu – derēs labi satrūdējis komposts, ko kārtīgi iestrādā augsnē vismaz 30 centimetru dziļumā. Jāņem vērā, ka vajadzētu augsni arī rūpīgi attīrīt no dažādām nezālēm, to saknēm un aizmetņiem. Augsni ap dienlilijām parasti mulčēt nevajag, taču, ja augi tiek stādīti izteikti saules apspīdētās vietās, par nelielu priežu mizu mulčas kārtu ir vērts parūpēties, lai nodrošinātu augsni ar nepieciešamā mitruma uzturēšanos. Ar mulču vai egļu zariem aukstās ziemās der piesegt dienliliju šķirnes, kas atceļojušas no Amerikas, Holandes vai Eiropas dienvidiem, savukārt pie mums selekcionētās spēj izturēt ziemu arī bez segšanas. Kaut arī valda uzskats, ka dienlilijas ir ļoti izturīgas un mazprasīgas un aug teju kā nezāles, laiku pa laikam tās vajadzētu palutināt ar komplekso mēslojumu ziedošiem augiem, it sevišķi pirms ziedēšanas un laikā, kad ir pilnā plaukumā, bet raugoties, lai tajā nav izteikta slāpekļa pārsvara, kas veicina tikai zaļo lapu augšanu.