Dažādi izmantojams garšaugs
Pasaulē sastopamas pavisam 30 ķimeņu sugas. Latvijā aug pļavas ķimenes Carum carvi L. Latvijas Botāniķu biedrība savvaļas jeb pļavas ķimeni izvēlējusies par 2021. gada augu, lai pievērstu uzmanību tās izplatībai dabā. Ķimeņu garšu un smaržu Latvijā pazīst visi – tās ieceptas rudzu maizē, iekaisītas skābētos kāpostos, iesietas jāņusierā. Ķimenes atradīsim žāvējumos, marinādēs un citos ēdienos. No ķimenēm gatavo tēju un ķimeli – ķimeņu liķieri. Allažu pagasta ģerbonī blakus dzirnakmenim virs viļņotās, Allažu reljefu simbolizējošās līnijas redzams arī ķimenes zieds – ķimene šo vietu ģerbonī ieguvusi par godu liķierim Allažu ķimelis, kura sastāvā ir ķimenes. To sāka gatavot Allažu muižas spirta brūzī 1823. gadā, bet 1949. gadā ķimeņu liķiera ražošanas tradīcijas pārņēma a/s Latvijas balzams.
Ķimenes veselībai
Šis augs ir vērtīga mājlopu garšzāle ganībās, veicinot gremošanu un ēstgribu. Ķimeni izmanto kā ēteriskas eļļas un citas vērtīgas vielas saturošu ārstniecības augu, piemēram, gremošanas sistēmas darbības uzlabošanai, nervu nomierināšanai, cukura līmeņa regulēšanai. Jo aromātiskāka ir ķimene, jo skaidrs, ka tajā vairāk ēterisko eļļu un līdz ar to arī veselībai noderīgu vielu. Ķimenes veicina gremošanu, palīdz pret smaguma sajūtu, kad ieēsts par daudz un ēdiens bijis par smagu un treknu. Savukārt jaunajām māmiņām ķimeņu tēja ir klasisks līdzeklis, kas veicina piena veidošanos. Kā garšvielu var izmantot arī jaunās, svaigās ķimeņu lapiņas. Tām piemīt maigs, viegls aromāts, un tās izmanto kā garšvielu zupām un salātiem.
Raža – otrajā gadā
Tā kā ķimenes ir tik plaši pielietojams un iecienīts augs, protams, to audzēšana notiek gan lielās, gan mazākās saimniecībās, Latvijā arī vairākās bioloģiskajās saimniecībās, un jau sen vairs tās primāri netiek ievāktas savvaļā. Ķimenes savā dārziņā var izaudzēt katrs, jo tās, līdzīgi kā ķimeņu radinieces dilles, neprasa specifisku kopšanu. Piemājas sakņu dārzā ķimenes var audzēt pēc agrajiem dārzeņiem un kartupeļiem. Ķimeņu sēkleņi 70–80% dīgtspēju saglabā divus gadus.
Ķimenes jāaudzē vieglā, neitrālā (pH6,5), labi sastrādātā augsnē, kurai ir smalka struktūra, jo smagnējās māla augsnēs ķimenes dīgst nevienmērīgi, tāpēc ka smalkās sēklas nonāk dažādā dziļumā. Tādēļ arī sējot rūpīgi jāskatās, lai netiktu iesēts par dziļu – optimālais dziļums ir divi centimetri un attālums starp tām ap 10 centimetriem. Skatoties uz sīko sēkliņu, liekas, ka tas ir daudz, bet ķimenes stipri sakuplo un, iesētas pārāk blīvi, nomāc cita citu, izstīdz.
Ķimene parasti ir neliels vai vidējs 20–80 centimetru augsts čemurziežu dzimtas lakstaugs, kas ne tik daudz stiepjas garumā, cik izteikti sakuplo. Labākais laiks ķimeņu sēšanai ir marta beigas, aprīlis. Vasaras gaitā nepieciešams uzmanīgi ravēt ķimeņu dobīti, jo nezāles konkurē ar garšaugu un var to ātri vien pāraugt, tādējādi novājinot.
Ķimene ir divgadīgs augs, kaut gan var būt arī daudzgadīgs. Pirmajā gadā tās aug lēni, līdz rudenim izveido lapu rozetes, augi pārziemo, bet pavasarī pēc sniega nokušanas tie sāk strauji augt un spēcīgi zaroties. Ķimenes zied no maija līdz jūlijam un ir labs medusaugs, kas piesaista apputeksnētājus.
Ķimenes novāc, kad lielākā daļa sēklu kļuvušas tumši brūnas un, paberžot čemuru saujā, viegli atdalās. Parasti sēklu ievākšana sākas jūlija beigās.
Garšo pat mežacūkām
Ja dobē izaudzēt ķimeni var katrs, ar sastopamību dabā nav tik vienkārši. Literatūrā atrodamas ziņas, ka pļavas jeb parastā ķimene Latvijā ir bieži sastopama suga. Bet vai tā joprojām ir? Pēdējā gadu desmitā novērots, ka šķietami parastais augs savvaļā kļūst arvien retāk sastopams. Grūti atrast pļavu, kur varētu salasīt ķimeņu pušķi tējai.
Visticamāk, ķimenes izplatība samazinās vairāku apstākļu ietekmē. Samazinās sugai piemērotu dzīvotņu – dabisko, neielaboto zālāju platības. Tās aizaug vai tiek uzartas, apmežotas, apbūvētas, atņemot dzīves telpu ne tikai retiem un aizsargājamiem, bet arī līdz šim par parastiem uzskatītiem pļavu augiem. Iespējams, ka būtisks faktors ir arī mežacūku kāre pēc ķimenēm – tās izrok un apēd smaržīgās, sulīgās saknes. Mežacūku skaits Latvijā pirms Āfrikas cūku mēra izplatīšanās 2014. gadā bija ievērojams, šie dzīvnieki varēja būtiski ietekmēt zālājus un tur sastopamos augus.