Sniega roze ir augs, kas, puķpodiņā krāšņi ziedošs, ziemas otrajā pusē un agrā pavasarī tiek piedāvāts augu tirdzniecības vietās. Tam ir gan balta, gan rozā, sārta, pat purpura krāsa. Vairākas sniega rozes sugas savvaļā sastopamas Eiropā, Kaukāzā, Turcijā, kā arī Ķīnā. Tās aug galvenokārt kalnu rajonos. Atkarībā no sugas lapas ziemziedēm var būt gan ziemzaļas, gan vasarzaļas, un šie augi Latvijā mūs spēj priecēt ne tikai tā telpaugi vienu sezonu, bet arī kļūt par vieniem no pavasara vēstnešiem krāšņumdobē, pārziemojot pat līdz desmit gadiem.
Uzzied pat decembrī
Dažādas sniega rožu šķirnes sastopamas gan LU Botāniskajā dārzā, gan Nacionālajā botāniskajā dārzā, stāsta NBD Oranžērijas augu nodaļas vadītāja Zane Purne. Sniega rozes pieder gundegu (Ranunculaceae) dzimtai. Sniega rozes parasti zied no marta līdz aprīļa beigām, apmēram 30–40 dienu, taču siltās ziemās var uzziedēt arī agrāk – ja ziema ir silta, tumšā sniega roze var uzplaukt pat decembrī! Ja uzkrīt sniegs, ziedi nedaudz aizveras un noliecas, bet turpina ziedēt, taču kailsals gan tos nokož, tomēr pēc laika pietiekama siltuma un saules apstākļos augs spēj atkal raisīt jaunus pumpurus.
Sniega roze vislabāk aug siltā, no vēja aizsargātā vietā pusēnā vai vieglā ēnā – saulainā vietā tā var iznīkt.
Vislabākā vieta augam būs dobe, kas atrodas lapu koku pakājē, taču nedrīkst to dēstīt tuvu koka saknēm, jo koks atņems mitrumu un barības vielas. Sniega rožu sakņu sistēma var iestiepties zemē pat 30 cm dziļi. Augsne, kurā tiks dēstīta šī puķe, noteikti nedrīkst būt skāba, taču augam patiks labi sadalījies komposts, bagātīga, taču irdena smilšmāla augsne.
Nepatīk tuvi kaimiņi
Arī kaimiņaugi sniega rozei jāizvēlas tādi, kas ar savu audzelību to nenomāc. Labi biedri var būt, piemēram, agri pavasarī ziedošas sīpolpuķes. Arī pret sugas māsām sniega rozes ir atturīgas, un starp ceriem ieteicams ievērot 30–40 centimetru lielu attālumu. Kaut arī šis augs nesakuplo strauji, bet spēcīgus cerus veido tikai pamazām, tam cieša biedrošanās ar citiem augiem nepatīk.
Sniega rozes nav jāpārstāda, ja tām patīk apstākļi, tās vienā dobītē var augt pat desmit gadu. Ja gribat sniega rozi pavairot, to var darīt vasarā – jūlija beigās, augustā – noteikti tikai pēc noziedēšanas, cerus dalot.
Sniega rozes mēdz arī izsēties pašas – pēc noziedēšanas veidojas auglītis, kurā nobriest nelielas, melnas sēkliņas. Tomēr no sēklām var izaugt no mātesauga atšķirīgi īpatņi.
Kaut arī cilvēkiem sniega rozes ir indīgas – jau antīkajā pasaulē šo augu izmantoja, lai sagatavotu gan indes, gan zāles, – to savā ēdienkartē iecienījuši gliemeži un laputis, tādēļ jāraugās, lai augu pasargātu. Ja esat iegādājušies sniega rozi podiņā, gādājiet par mitrumu, gaismu, bet neturiet tiešos saules staros un labāk, ja telpa ir vēsa: ap 15–20 grādiem. Augu nedrīkst pārlaistīt – augsnei jābūt mitrai, bet mēreni, tādēļ labāk lejiet ūdeni nevis tieši uz augsnes, bet uz puķpoda paliktņa. Dārzā stādiet ne agrāk kā aprīlī, bet tikai tad, kad augs noziedējis.