Izdomāju, un viss
Kaut tagad Daci braucam apciemot Tukumā, viņa ir īstena rīdziniece. Dace mācījās Rīgas 49. vidusskolā, un sagadījās tā, ka tolaik dramatisko pulciņu vadīja Dailes teātra aktieris Miervaldis Ozoliņš. Dace smej: "Izdomāju, ka iešu uz aktieriem, un viss. Mamma neiebilda, tikai noteica – rūgta maize! Konservatorijas Teātra fakultātē netiku, tāpēc stājos Dailes teātra 3. studijā. Uz eksāmeniem bija ieradušies simtiem jauniešu (323 pieteicās, 76 uzņēma, studiju absolvēja 41 – red.). Pirmajā eksāmenā izkritu, bet es to nezināju, ierados kārtot nākamo. Garām gāja Eduards Smiļģis, teica – jūs taču jau vakar bijāt! Biju, un esmu atkal. Galu galā mani uzņēma studijā. Tas bija foršs laiks. Neesmu zvaigzne, teātrī nenospēlēju nevienu lomu, bet visi mūsējie palika saistīti ar kultūru uz visu dzīvi. Es devos uz Ļeņingradu, gribēju mācīties par režisori, taču tur prasīja divu gadu praksi teātrī. Kāda prakse, es tikai pirms nedēļas biju beigusi studiju! Atgriezos Rīgā."
Dace viegli, kā garām ejot atceras, ka pusotru gadu strādājusi par kultūras nama direktori Ķemeros un Priedainē, tad atgriezusies Dailē, sākumā par režisora palīgu, bet Arnolds Liniņš viņu nozīmēja par trupas vadītāju: "Kad mani nepaņēma trupā kā aktrisi, nepārdzīvoju, sapratu, ka tā nav mana vieta. Trupas vadītāja darbs ir piņķerīgs, viss ir tikai uz nerviem, un es vienmēr smēju, ka šito darbu var strādāt tikai idiots. Taču man patika, tā patiešām bija mana vieta."
Priekšniece tikai darbā
Ar Dailes teātri Dacei saistīts viss mūžs un personīgā dzīve: "Reiz man zvanīja Uldis Pūcītis, atnākšot ciemos ar savu draugu. Uldis atnāca ar aktieri Jāni Zenni, un mēs ar Jāni palikām kopā veselus četrdesmit gadus. Jānis tolaik bija precējies, es teicu, ka nedzīvošu ar drupačām no cita galda, un mēs pašķīrāmies. Tad piedzima mūsu dēls Ivs. Kad viņam bija trīs gadi, Jānis izšķīrās ar pirmo sievu, un mēs pa kluso Tukumā apprecējāmies."
Vai dēlam vārds ielikts par godu tolaik slavenajam franču dziedātājam un aktierim Ivam Montānam? Dace smej: "Nē, Montāns man ne visai patika. Tā ir mana apmātība, zināju, ja man būs dēls, likšu viņam vārdu Ivs. Jānim gan tas ne visai patika. Ivam tagad ir 51, viņš ir dizainers un pasniedzējs."
Dace atceras: "Kā trupas vadītāja es teātrī visiem aktieriem, arī Jānim, biju vistiešākā priekšniece. Taču, kad mājās vīru rāju, viņš vienmēr atvairījās – te tu man neesi nekāda priekšniece!"
Darbs Dailes teātrī bija Daces un Jāņa dzīve – cilvēki, interesants, sarežģīts un atturīgi atalgots darbs, pie kura turēja sirds vilkme. Jaunie laiki lika atteikties no plašā dzīvokļa saimnieka mājā Pulkveža Brieža ielā, un Dace ar Jāni pārcēlās uz dzīvi vīra tēva mājās Tukumā: "Mums bija lieli plāni. Māja ir veca, bet skaista, apkārt plašs dārzs. Atbraucām uz šejieni 2005. gada augustā, bet 2005. gada 20. oktobrī Jānis aizgāja mūžībā. Es vēl gadu braukāju uz teātri ar vilcienu, bet tad kļuva arvien grūtāk, ļoti sāpēja mugura. Pēc gada aizgāju pensijā, un tagad šeit dzīvojam divatā ar Valteru. Ivs ar vedeklu Ievu atbrauc, man ir trīs mazdēli – ekonomists Kārlis, Emīls, kurš mācās Tallinā un iegriezies vienmēr stāsta par savu specialitāti un robotiem, no kuriem es neko nesaprotu, un ir septiņgadīgais Jēkabs, bet viņi dzīvo atsevišķi. Visi kopā esam Ziemassvētkos, Jāņos un ciemu reizēs."
Tukuma džekiņš
Par Valteru Dace gatava stāstīt ilgi: "Kolēģe Inga Neperte teātrī vienmēr teica – tev vajag suni! Ivs arī – vajag! Pirms vienpadsmit gadiem dēls man uzdāvināja Valteru. Viņš man vienmēr uztur garastāvokli. Kad saņemos un sāku māju šrubēt, pēc laika mugura atkal grīstē. Vajag suņu spalvu jostu, bet Ivs smej – liec Valteru pie muguras! Suns ir ļoti uzpasējams, kā nekā viņam vienpadsmit gadu. Sirsniņa streiko, viņš dikti kāsē. Kad ģimenes ārsts man izraksta zāles spiedienam, kad iedzeru, kad ne, bet Valteru ļoti uzpasēju. Kad viņš smagi elso un klepo, dodu zāles, un tagad viņam jau ir labāk. Traki, ka Valteram zāles dārgākas nekā man, bet viņam neviens cits nepirks ne zāles, ne pastēti, bez kuras tabletes iekšā dabūt."
Valters ir īsts Tukuma džeks, kas joprojām šad tad aizlaiž ciemos pie kādas savas draudzenes. Tad kaimiņi zvana, lai Dace neuztraucoties, Valters ciemojoties viņu mājās.
Pieciešama vientulība
Dace nenoliedz, ka palaikam jūtas vientuļa. Saka, pēc Jāņa aiziešanas sirds nav izsāpējusi, un mājas otrajā stāvā tik vien uzejot kā pie veļas mazgājamās mašīnas un krāsnis izkurināt. Ivs sagādā malku, ar to nav problēmu: "Man visapkārt ir kolosāli, feini cilvēki, tomēr tā īsti Tukumā neesmu iedzīvojusies. Ar Jāni bijām mājas cilvēki, pa ciemiem negājām. Arī teātris bija tāda diezgan slēgta vide, esmu pieradusi būt pašpietiekama."
Dace uzmet acis saules pielietajam jau rudenīgajam dārzam un mājai un cerīgi saka: "Pavasarī man uztaisīja acu operāciju, tagad varēšu vairāk pastrādāt pa māju, pa dārzu, kas diezgan aizlaists. Man tēvs bija pedants, teica, ka plītij jābūt tādai, lai uz tās var sēdēt ar baltu kleitu. Domāju – kad aiziešu savā dzīvē, tad gan es tos putekļus nedzenāšu. Re, pusaudzes sapnis piepildījies, putekļiem nepietiek spēka. Ar skudrām un zirnekļiem cīnos, un Ivs vienmēr smej – uzlaid skudrām zirnekļus un viss būs kārtībā."
Dace saka – viņa esot vakara cilvēks, kamēr iekustas, jau pusdienlaiks klāt: "Šausmas, ja mēģinājums teātrī sākās desmitos, bija grūti piecelties. Jānis vienmēr uzvārīja kafiju un teica – nu, saprotu, ka tu šodien uz darbu neiesi. Visus mājas darbus vienmēr darīju naktīs, arī lielā ēšana bija pēc teātra. Tagad vakarā uzkāpju bēniņos, ņemu vecās, bet jau aizmirstās grāmatas un caurām naktīm lasu."
Muguras problēmu dēļ Dace uz Rīgu atbrauc tikai retu reizi, bet teātrī viņa vienmēr jūtas gaidīta. Daces spriganā kursa biedrene Olga Dreģe saka: "Ar Daci kopā stājāmies teātra studijā. Skatījos uz viņu kā uz konkurenti – Dacei jau bija vairākas kino proves un darbošanās skolas dramatiskajā pulciņā. Un viņa bija strīpainā kostīmā, slaida. Zinājām, ka Smiļģim patīk garas meitenes. Vēlāk visi kopā bijām ļoti draudzīgi. Darbā Dace bija prasīga un stingra trupas vadītāja, bet ļoti cilvēciska, aktierus mīloša un balstoša, saprotoša, jo zināja drēbi no iekšpuses. Tagad, gadiem ejot, vairāk kontaktējamies domās, ar telefona zvaniem, un tad vispirms apvaicājamies par Valtera veselību. Pie Daces braucam plūmēs un ābolos, un tad mūs spridzina atmiņas par jaunību."
Olgas teikto noklausoties, Dace spirgti smej: "Es tak biju traka – kā jauna latviešu filma, tā skrēju uz provēm, tikai mani neņēma, jo bija šķirba starp zobiem!"
Pašlaik Daces dienas rit apcerīgi, tām rudenīga noskaņa: "Es ne par ko nesūdzos. Kādreiz konservus taisīju, zaptes vārīju, bet tagad visiem kādi lauki ir, nevienam vairs neko nevajag. Aroniju sīrupu uztaisu, tas sirdij labs un ļoti garšo Emīlam. Labprāt skatos visus latviešu seriālus, jo patīk redzēt mūsu aktierus. Ar savu pensiju iztieku. Taisnību sakot, ar naudu rīkoties nemāku. Pati vien esmu vainīga. Pirms pensijas aizņemos no kaimiņienes, viņa vēlāk no manis. Es jau tev teicu, ka neesmu nekāda zvaigzne. Parasta Tukuma pensionāre. Ko par mani rakstīt?"