Skaista vieta un peles
Vijas kundze smej: "Esmu 81 gadu jauna! Tagad man ir suns, kaķis un vīrs. Pie mājām Zemītes centrā iekopts neliels dārziņš ar siltumnīcu, puķu, augļu un sakņu dobēm. Vasarā esmu noplēsusies, ka elpu nevar atvilkt, ceļos piecos no rīta, eju uz dārzu. Kas seniora gados vēl svarīgs – veselība un iziešana sabiedrībā. Nauda? Laucinieks jau par naudu nežēlojas – cik viņam ir, tik ir."
Vija Šulce nāk no Talsu apriņķa Vandzenes pagasta. "Ģimenē bijām četri bērni – brālis un māsa krietni vecāki par mums, dvīņumāsām, jaunākā māsa dzīvo tepat Zemītē. Kamēr vēl kolhozu nebija, mamma gāja pie saimniekiem – veļu mazgāt, saimniecībā strādāt. Pašiem bija lopiņi. Toreiz iztikām," stāsta Vija, viņa turpina: "1947. gadā sāku iet Oktes pamatskolā, tad aizgāju uz Vandzenes septiņgadīgo skolu. Mana sapņu profesija bija skolotājs. Skolotāji bija dažādi, atceros – rokdarbu skolotājs baltos darbus mācīja šūt, kaut pats neko neprata. Man bija brīnišķīga klases audzinātāja! Ar glītrakstīšanu gan negāja, māsa rakstīja kaligrāfiski, bet man atzīme bija – nulle. Mamma mierināja – nulle jau neko nenozīmē!" Ar dvīņumāsu Ritu gan viņas esot atšķirīgas – gan izskata, gan raksturu ziņā. "Es tāda hi-hi-ha-ha, vienmēr biškiņ uz augšu pasista," ironizē seniore.
1954. gadā Vija iestājusies Kultūras darbinieku tehnikumā. "Oktes skoliņā mani uzskatīja par aktrisi, kura visu ko prot. Kad tehnikumā mūs dalīja pa profesijām, kurš ies uz dejošanu, kurš uz dziedātājiem vai teātra mīļiem, bija jālasa dzejolis un etīde jāspēlē. Ar etīdi izkritu. Vēl bija vieta uz tautisko deju kolektīvu vadītājiem, un tur tiku uzņemta. Ieguvu specialitāti – kultūras darba organizators un metodiķis, un tautisko deju kolektīvu vadītājs. Tā 1958. gadā atnācu uz Zemīti, man bija nozīmēts darbs Tautas namā."
Seniore atceras pirmos iespaidus, kad izkāpusi no autobusa – skaists skats ar ezeru, balti stabiņi malā. Skaista vieta! Strādāt ieradusies ar vienu koferīti rokā. Koferītī – viens palags, spilvendrāna, sega un personīgā veļa, tas arī viss. Tautas namā iedevuši istabu augšstāvā. Istabā – augsts kvadrātveida galds un krēsls. Kur gulēt? Gulējusi uz grīdas. "Bet tur bija peles – man no tām paniskas bailes, tāpēc naktī dedzināju uguni. Blakusmājā dzīvoja pagasta priekšniece, reiz viņa man prasa: "Vija, vai jūs naktī lasāt grāmatas?" Es jau sapratu, uz ko velk. Atzinos, ka bail no pelēm. Bet es pārāk daudz to elektrību tērējot... Pieliku krēslu pie galda un gulēju šķērsām uz galda,» par sākumu, kamēr sagaidīta pirmā alga, stāsta Vija. Nopirkusi matraci, vēlāk dzelzs gultu ar atsperēm: "Tad jau biju lepna."
Kultordze, kolotāja
Pagasta priekšniece bijusi "vella vecene", Vijai bija skaidrs, ka saprašanās nebūs – no darba Tautas namā aizgājusi. "Atbrauca kolhoza Zaļā zeme priekšsēdētājs, viņam kultorgu vajagot. Uzzinājis, ka esmu bez darba, uzaicināja pie sevis. Pienotavas mājā iedeva dzīvokli, atļāva ņemt malku no kolhoza malkas šķūņa. Zemītē biju izveidojusi deju kolektīvu, bet te – cilvēki tik kūtri un neatsaucīgi! Vēl Zemītē strādājot, iepazinos ar savu vīru, viņš strādāja mehanizētajā brigādē, vēlāk pārgāja uz melioratoriem. Egons bija arī muzikants, viņam bija sava blicīte, pats spēlēja akordeonu. Egons arī aicināja, lai kolhozā nemokos, nāku strādāt Zemītes slimnīcā, tur darbinieki vajadzīgi. Sākumā biju virtuves palīgstrādniece, tad sanitāre un vienubrīd pat dzemdības pieņēmu," stāsta Vija, viņa turpina: "Interesanti, ka vienā no pēdējiem skolas salidojumiem – pie kluba ezermalā – divi puši sveicina mani un vaicā, vai neesmu skolotāja Šulce. Esmu gan! Skatos, nevienu no viņiem neatpazīstu. Vēlāk atcerējos – viens no viņiem ir tas, kuru dzemdībās pieņēmu."
Kā no medicīnas darbinieces kļuvusi par skolotāju? "Mani uzaicināja skolā strādāt par lietvedi. Mainījās direktori, un nebija, kas māca rokdarbus. Piedāvāja man, bet es nezinu, kas klasē jādara! Jā, adīt māku, ēst gatavot māku. Ierādīja dzijas dīvāna kastē, lai tik ņemu un strādāju. Tā sāku strādāt par darbmācības skolotāju. Pēc tam izgāju neskaitāmus kursus – adīšanas, tamborēšanas, apģērbu konstruēšanas un piegriešanas, šūšanas, ēdienu pagatavošanu ar auksto uzkodu galdiem, galda klāšanu." Skolēnu skaits klasēs bijis mazs, klašu apvienošanas kārtībā skolotājai Šulcei piedāvājuši kļūt par 2.–4. klases pamatpriekšmetu skolotāju. "Pirmās dienas bija šausmīgas, bet man bija brīnišķīga mācību pārzine, kura nekritizēja, pamācīja, kā jāstrādā stundās. Jā, šis darbs man patika. Direktori atkal mainījās. Bez atbilstošas izglītības strādāt nevarēja, mani mudināja stāties Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Ja jāstājas – jāstājas. Sagatavojusies nebiju, bet braukšu, pamēģināšu. Pirmajā reizē, protams, mani neuzņēma. Vai kāds var pārmest man, ka neuzņēma? Lai pārmet tiem, kas neuzņēma," atceroties tālaika savu attieksmi, smej Vija. Bet pagājuši daži gadi, un pati atskārtusi: "Sapratu, ka nekur citur vairs nestrādāšu, govis jau neiešu slaukt. Skolotāja darbs bija mans bērnības sapnis, kāpēc to nepiepildīt?"
Kad Vija Šulce neklātienē pabeigusi Liepājas Pedagoģisko institūtu, atgriezusies mājās no izlaiduma, toreizējā skolas direktore Konstancija Naļivaiko Viju jau bija pieteikusi kā nākamo skolas direktori, jo pati bija sarunājusi sev darbu Smārdes skolā. Tā Vija Šulce 1980. gadā uzsāka Zemītes skolas direktores gaitas, ko raksturo vienā teikumā: "Kas gudri runāt nemāk, tam jāstrādā."
Sveicieni skolotājai
Zemītes skolas pirmssākumi meklējami 1848. gadā, kad šeit tika izbeigta kroga darbība Kaļķu krogū, ko pārdēvēja par skolu. Padomju vara vairāk nekā pusgadsimta laikā tā arī nespēja uzcelt jaunu skolu. "Tajos laikos saimniecības daļas vadītāja skolā nebija, direktors ir viens pats, ar visu jātiek galā. Vecās skolas mūri mitruma piesūkušies, nav par ko remontēt. Viss drūp, grīdas pūst, jumti cauri – kaut kā tas viss jāsaglābj. Katru rītu pirmais gājiens bija uz kolhoza kantori, lai izlūgtos viņu meistaru darbiem skolā. Kolhozs neatsaucīgs. Kad ūdens smeļas mutē un tuvojas skolas pieņemšana, tad jārauj, ko var. Bet ir gandarījums par to, ka pēc skolas pieņemšanas nekad nesaņēmu nosodījumu. Visi zināja, kādos apstākļos dzīvojām. Man ļoti daudz vīrs ar dēlu palīdzēja, meliorācijā viņš strādāja līdz pieciem vakarā – citreiz vēlāk, atnāca mājās, paēda vakariņas, un tad gājām uz skolu, tur plēsāmies līdz vieniem diviem naktī, lai uz skolas pieņemšanu tiktu galā," atceras Vija Šulce.
Ar skolniekiem viņai vienmēr bijušas labas attiecības un tādas ir joprojām: "Viens otrs brauc garām veikalam, piestāj, ienāk veikalā apjautāties, kā tad Šulcītei iet, un liek nodot sveicienus. Kad es ienāku veikalā, mani likuši sveicināt, bet nav zināms, kas," pasmaida skolotāja. Viņa sevi neuzskata par stingro direktori: "Ar visiem esmu sapratusies, es daudz ar vecākiem strādāju. Viņiem tā arī teicu – sūdzēšos par katru nieku. Arī par to, kā klasē puķes plēš nost, tas man bija šausmīgs aizvainojums. Par uzvedību bija jāsūdzas, ne par ko citu. Bet manā laikā tikai divi tika izslēgti no skolas." Zemītes vecā skola savu laiku bija nokalpojusi. Partijas komitejas priekšnieki centušies direktori Šulci pierunāt apvienoties ar Grenču skolu, bet viņa nav bijusi pierunājama. Uzrakstījusi petīciju, sasaukusi skolnieku un vecāku sapulci, ar parakstiem protestējuši pret apvienošanos. "Beigās Grenču skolas bērni atnāca uz Zemīti mācīties. Zemītes pilī tolaik dzīvoja lauktehnikas strādnieki. Jaunajai skolai jau bija izstrādāts projekts, to grasījās sākt celt, bet Kandavā domes priekšniekiem radās doma skolu izvietot pilī. Man atkal bija jābūt tai riebīgajai, kurai jādabū ārā no pils tās iemītnieki, piedāvāja likt ārā ar tiesu. Vēl arī biju atbildīgā par remontdarbiem pilī un turpinājās pigori ar veco skolu – skolas gals sāka plaisāt, saimniecības ēka ar vēju nogāzās, bija negadījums ar senos laikos ievilkto elektrību. Biju nomocījusies un nostrādājusies. 2000. gadā uzrakstīju atlūgumu, aizgāju no direktores amata un paliku skolā strādāt par skolotāju, mācīju mazās klasītes." Skolotāja atzīst – mūsdienās bērni ir ļoti mainījušies, arī pedagogiem izaicinājumu krietni vairāk. "Bieži vien skolotājs vairs nav autoritāte. Daudziem bērniem nekas neinteresē, grūti viņus aizraut. Taču arī ģimenei ir liela nozīme, kāda ir tās attieksme pret skolu."
Vijas Šulces meita Silvija ir fizikas un matemātikas skolotāja, ilgus gadus nostrādājusi Zemītē. Dēls Māris strādā Rīgā tirdzniecībā. Vijai ir divi mazbērni, trīs mazmazbērni – visi trīs puiši. Nākamgad martā Vija un Egons svinēs apaļu 60. kāzu gadadienu. "Uz Zemīti dzīvot vīra māte mums atnāca līdzi, bija labi, ka viņa ir, līdz ar to varēju braukt mācīties uz Liepāju, saimniecību varēju atstāt. Es cenšos sadzīvot. Vīrs ir cilvēks ar zelta rokām, viņš visu prata izdarīt, tagad gan dzīvo tikai pa mājām. Laulībā ir svarīga gan mīlestība, gan raksturi," uzskata Vija, viņa piebilst: "Man galvenais ir ar labestību staigāt pa dzīvi, neizrādīt naidu ne pret vienu. Cenšos samierināties ar visu, dzīvot ar smaidu uz lūpām. Palīdz dzīvot tas, ka eju sabiedrībā. Nu jau desmit gadu esmu iesaistījusies senioru deju kolektīvā, esam 13 dāmas. Spēlēju Zemītes amatierteātrī. Eju uz koncertiem Tautas namā. Man tā mājās sēdēšana nepatīk. Kad pārtraucu adīt un tamborēt, modē nāca darbs ar pērlītēm, darināju rotas un puķes. Pašreiz mani aizrauj fotografēšana, tagad veidoju deju kolektīva hroniku."