Sauc par mammīti
Ezernieci Anitu Konteni sastopam viņas kafejnīcā. Pastāvīgie apmeklētāji jau papusdienojuši, un saimniece var uz mirkli piesēst. Anita stāsta, kā viss attīstījies: ''Man agrāk bija individuālais uzņēmums, saistīts ar tirdzniecību un ēdināšanu. Diemžēl ne visi darbinieki izrādījās godprātīgi… Sāku ticēt Dievam, rīkot Bībeles stundas kristīgo jauniešu grupai Ceļš pie Jēzus. Neesmu nevienā draudzē, nepatīk, ja fanātiski kaut ko uzspiež, tāpēc arī radās mūsu ticīgo grupa. Kā nevalstiskai organizācijai mums piedāvāja izdalīt humānās palīdzības apģērbu cilvēkiem, kuriem ir problēmas. Satikāmies, runājām, organizējām savus dievkalpojumus, pārstāstīju un pati rakstīju svētrunas. Aicinājām ciemos mūziķi no Saldus Valdi Dvorovu, bijušo alkoholiķi. Viņš jauniešiem mācīja ģitāras spēli.''
Līdzekļus labdarībai izdevies piesaistīt, 2003. gadā dibinot biedrību Pirmā stīga. Pēc kursu apmeklēšanas rakstījusi projektus, lai iegādātos mūzikas instrumentus. Senā ēkā, kas pieder luterāņu draudzei, izremontētas telpas, kur domubiedriem satikties un organizēt dažādas izglītojošas nodarbības. Anita atceras: ''Vietējie luterāņi nesaprata, ka Dievam var ticēt arī citādi, un viņu telpas nācās atstāt. Bet jaunieši gribēja dienas centru! Bijusī Ezeres pasta ēka sen jau bija pārdošanā, sākumā Lattelecom piekrita izīrēt, vēlāk – atpirkt. Mans vīrs remontēja nolaistās telpas, kristieši no Norvēģijas ziedoja naudu krāsu iegādei un arī es pati. Dulla biju. Tāpēc arī ar vīru izšķīros, ka personīgos līdzekļus iegrūdu, lai nosegtu dažādus izdevumus, arī par komunālajiem pakalpojumiem, un palīdzētu trūcīgajām ģimenēm. Lielākoties cilvēki to uztvēra kā pašsaprotamu, bet es nenožēloju. Kādu strupceļā nonākušu sievieti dabūju uz kājām, viņa tagad strādā veikalā, nopirkusi dzīvokli, auto un mani sauc par mammīti.''
Paralēli studijām Bībeles institūtā Rīgā Anitas kundze izmācījusies par sociālo darbinieci. Kad projekta ievaros piedāvāts uzņemt pie sevis sešpadsmitgadīgu meiteni no Vācijas, kurai abi vecāki slimi, nešaubījusies. Darbs nav bijis veltīgs: ''Rebeka pie manis nodzīvoja trīs gadus un ātri iemācījās runāt latviski. Biju stingra, prasīga, liku darīt visu to pašu, ko saviem bērniem. Tieši Rebeka palīdzēja man pārvarēt šķiršanās krīzi un ir kā pašas meita. Nu jau apprecējusies, dzīvo Vācijā ar diviem bērniem. Sazvanāmies, saņemu mīļas vēstulītes un fotogrāfijas no viņas skaistās, baltās mājas. Tāds gandarījums!»''
Darba terapija, pēc Anitas domām, ir vērtīgākais, ko vecāki bērnam var dot.
Viņa stāsta: ''Pērn novēroju, kā četras sievas veselu nedēļu Ezeres parkā grāba lapas, faktiski nomuļļāja. Citugad viena simtlatniece ar to tika galā. Ja vecāki savu bērnu neradina pie darba, neiemāca atbildības sajūtu, velti cerēt, ka to izdarīs bērnudārzs, skola vai likumsargi. Pati uzaugu septiņu bērnu ģimenē, visu mūžu esmu strādājusi, mācījusi to arī saviem bērniem un mazbērniem. Saku – nolasīsi visus ābolus, nopelnīsi tik un tik eiro, nolasīsi mazāk – dabūsi mazāk. Lai ir motivācija un gandarījums. Priesteris Mediņš savulaik atveda uz Ezeres katoļu draudzi savus vīrus, dzīves pabērnus, dzērājus un narkomānus. Viņi pie manis kafejnīcā pusdienoja. Iedevu gultas veļu no humānās palīdzības sūtījuma. Puiši man atklāti stāstīja, ka tieši stingrā kārtība Bruknas muižā likusi viņiem savākties. Nevienu priesteris nav meklējis, visi paši viņu atraduši.''
Pēc ģimenes konsultanta sertifikāta iegūšanas Anita Kantene pievērsusies ģimenei, kur trīs bērnus audzina tikai tēvs. Ģimenes galva visu mājās darījis viens, bet atvases – neko.
Anita neslēpj prieku par eksperimenta izdošanos: ''Izveidojām darbu sarakstu, viena meita visu nedēļu mazgāja grīdas, otra gatavoja ēst, dēla uzdevums bija sanest malku un ūdeni. Nākamajā nedēļā bērni mainījās ar pienākumiem. Aicināju pie sevis mācīties gatavot ēst. Sākām ar elementāro, piedāvāju kartupeļus mizot. Nemāk! Nekas, iemācījās. Arī cept un vārīt. Beigās pateica: paldies, Anitastant!»''
Nekad nesaki nekad
Saņemot pirmo pensiju, sieviete bijusi šokā – 97 eiro, tiesa, tagad pieci eiro pielikti. Seniore atklāj: ''No agras bērnības smagi strādāju fermās. Mana mammīte bija slaucēja. Lai būtu mazliet vieglāk, Bulduros izmācījos par zootehniķi. Bet kolhoza laiki neskaitās. Lai meitai un dēlam uz astoņpadsmit gadiem kaut kas būtu, ik mēnesi atliku daļu algas, bet pēc valūtas reformas no iekrājuma palika 20 naudiņas.''
Pamudinājumu piepelnīties ar kafijas un smalkmaizīšu tirgošanu Anita sākumā uztvērusi ar skepsi – kas pirks, cilvēkiem taču nav naudas.
''Bet saprašana man bija: Dievs vienmēr ieliek pamatus. Deviņpadsmit gadu vecumā aizbraucu padzīvot pie māsas Liepājā. Lai tiktu pie dzīvokļa pilsētā, strādāju par sētnieci. No rīta notīrīju ielu, un visa diena brīva. Pieteicos tirgot saldējumu, bet direktors piedāvāja oficiantes vietu restorānā. Dabūju baigo dzīves mācību! Teicu, ka nekad nestrādāšu ar cilvēkiem. Bet re, aizgāju pensijā, un man ir sava kafejnīca! Te esmu pavārs, oficiants un sētnieks. Cenšos, lai tiem, kuri šeit pusdieno, galvenokārt ceļu būves darbiniekiem un laukstrādniekiem, ēdiens garšotu kā mājās. Porcijas ir lielas un katru dienu taisām trīs veidu salātiņus, katrs uzliek, cik grib. Atspērušies esam un praktiski visu, ko nopelnām, ieguldu labdarībā.''
Ar vīru Aleksandru ezerniece iepazinusies Liepājā. Laulība bijusi neveiksmīga, jo glītais vīrietis aizrāvies ar alkoholu, arī pēc pārcelšanās uz dzīvi laukos. Kopdzīve izjukusi arī ar otro dzīvesbiedru, kurš viņu necienījis. Anita ir atklāta: ''Es piedzimu un uzaugu Ezerē, bet mana mammīte, pēc tautības lietuviete, Latvijā iedzīvojās pēc kara. Viņa bija bārene, viena pati mūs audzināja. Diezgan agresīvi. Varbūt tāpēc es biju skaļa, nesavaldīga, ar strauju raksturu. Savus bērnus nesitu, bet uz viņiem kliedzu. Tikai ar gadiem kļuvu mierīgāka. Pēdējoreiz iemīlējos pozitīvā cilvēkā, no kura bija aizgājusi sieva. Valdis man iemācīja sevi novērtēt, pacelt acis uz augšu. Uzzinot par mūsu attiecībām, sieva atgriezās. Skumīgi, protams, bet mēs palikām labi draugi, sazvanāmies. Man arvien gribējies būt laimīgai, satikt mīlošu vīrieti, kurš par mani rūpējas, bet, ja tāda nav, lošus ar’ nevajag.''
Nu, kad Anitas bērni un mazbērni izlidojuši no ligzdas, viņa var veltīt vairāk laika hobijam – puķu audzēšanai – un pieslieties sabiedriskām aktivitātēm. Ja var palīdzēt, piemēram, makšķernieku biedrībai uzrakstīt projektu, kāpēc gan to nedarīt, viņa spriež.
Seniore nešaubās, ka cilvēka dzīvi vada Dievs: ''No gultas neizkāpju, kamēr nepalūdzos par bērniem un nepateicos par to, ka varu iet, darīt, palīdzēt. Cilvēkiem, kas pie manis nāk, saku: nekas, ka esi pakritis, ir jāprot piecelties un iet tālāk.''