Ieklausīties organismā
''Savā 50. jubilejā nezināju – smieties vai raudāt. Domāju – nu kas tad ir 50 gadi! Arī pašlaik viss ir labi, un veca nebūt nejūtos. Re, kaimiņienei 95 gadi – sprigana un galvenais ar pilnīgi skaidru saprātu. Mājai, kurā dzīvoju, ir 90, arī kā konfekte,'' kā vienmēr smaidīga ir enerģiskā liepājniece Svetlana Jurecka. Svarīgākie veselības faktori šajā pandēmijas laikā, viņasprāt, ir imunitāte un sevis pasargāšana – piedomāšana, vai tiešām kaut kur vajag doties.
Lai stiprinātu organismu, Jureckas kundze regulāri lieto dažādus medus produktus, D vitamīnu kapsulās un saldētavā uzglabātas ogas. Laba izskata un pašsajūtas pamatnosacījums ir mērenība visā, arī ēdienkartē: ''Vairākas reizes dienā dzeru citronūdeni. Pēdējā laikā mazāk prasās gaļa, toties pēc iespējas bieži pērku zivis, ko parasti iesālu ar Himalaju sāli, jo tā neskābina organismu. Savulaik esmu izmēģinājusi daudz ko un secinu, ka jebkura pārspīlēšana ir vardarbība pret sevi. Agrāk katru nedēļu cītīgi pēros pirtī, tagad reizi mēnesī. Neko nedrīkst pārforsēt. Ieklausos sevī – ķermenis visu pasaka priekšā.''
Esmu darītāja
Ja cilvēks piedzimst Lietuvas pilsētiņā Skodā, jāmācās, protams, lietuviešu skolā, jo citu iespēju nav. Mājās Svetlanas mamma ar bērniem runāja latviski, un meitenes dzīves ceļu lielākoties ietekmēja ģimene. Svetlana turpina: ''Neesmu izpildītāja, bet darītāja, gribēju izmācīties par frizieri, taču mamma iebilda, ka visu dienu stāvēt kājās būs grūti. Tā kā man ļoti patīk dziedāt, mēs ar draudzeni nolēmām stāties kordiriģentos. Skuķim no mazpilsētas, ierodoties Klaipēdā, acis spīdēja, tomēr konservatorijā nomācījusies trīs gadus, sapratu, ka tas nav mans, turklāt radās problēmiņas ar veselību. Nepabeigusi augstskolu, atbraucu uz Liepāju, kur dzīvoja radi. Māsa mani iekārtoja sistēmā, ko sauca obščepit jeb sabiedriskā ēdināšana.''
Uzņēmuma Lauma ēdnīcas vadība ievērojusi jaunietes centību un apķērību un piedāvājusi bufetnieces darbu kafejnīcā Venta. ''Es ātri iegaumēju, ko un kā dara pieredzējušās pavāres, reti ko pierakstīju. Patiku uz ēst gatavošanu esmu mantojusi no mammas un omītes, kura bieži tika aicināta par saimnieci kāzu un bēru mielastos. Spilgti atceros omes vārīto gardo piena rīsu zupu ar rozīnēm, ko vasarā ēdām laukā zem lielas liepas. Arī tēvs, pēc tautības ukrainis, gatavoja ļoti labi.''
Jaunās sliedēs
Svetlana novērojusi, ka daudzi dzīves krustcelēs neprot pārkārtoties: ak vai, darba nav, neesmu nevienam vajadzīgs... Viņasprāt, tādā situācijā vērts tikties ar interesantām personībām – var pamācīties, smelt jaunas idejas, lai sāktu darīt ko pavisam atšķirīgu. Svetlana: ''Darba tikums manī tika ielikts jau bērnībā, turklāt katram no mums ir arī vairāki talanti. Ja esi atvērts, pamanīsi iespējas. Atvērtie dzīvē saredz vairāk krāsu.''
Pēc šķiršanās ar vīru, kad bērni jau bija paaugušies, Svetlana kļuva par skaistumkopšanas salona īpašnieci. Mākslīgais iedegums tolaik skaitījās ļoti stilīgs, sauļoties solārijā nāca pat veselām ģimenēm, atceras Svetlana. ''Mode mainās, tiek arī spriests par solārija kaitīgumu, bet cilvēki nepadomā, ka saule ir bīstamāka. Ozona slāņa dēļ mūs apdraud radiācija. Īpaši pavasarī un pie jūras fotosensibilizācija jeb jutība pret nikno sauli ir divkārša. Solārijā parasti uzturamies tikai 10 vai 15 minūtes, tikmēr pludmalē kādu pusotru stundu. Sauļoties brīvā dabā visdrošāk ir no rīta un vēlu pēcpusdienā, un noteikti jālieto aizsargkrēms ar SPF filtru vismaz 30.'' Uzņēmēja nešaubās, ka solāriju joma ir sakārtota, ādu saudzējošas lampas regulāri tiek mainītas, ko ar speciālu aparātu regulāri kontrolē apmācīti speciālisti, un mērena sauļošanās nāk veselībai par labu. Tāpēc šī nozare nebūt nav norakstāma, it sevišķi tagad, kad vairs nevar tik brīvi aizlidot uz Turciju, Ēģipti vai Spāniju.
Izauklē procesā
Svetlanas dzīvē ir bijis periods, kad viņa pilnībā atteikusies no maizes, bet jutusi, ka kaut kā pietrūkst. Saprotot, ka ziemeļnieki bez maizes tomēr nevar iztikt, meklējusi savējo, taču nekas no veikalos pieejamā sortimenta nav gājis pie dūšas.
Pirms aptuveni astoņiem gadiem ar draudzenes piešķirto dabīgo ieraugu sākusi cept pati. Uzcienātie paziņas un draugi lūguši vēl un vēl.
''Reizi nedēļā pa pieciem kukulīšiem cepu mājās, pēc tam jau divas reizes nedēļā. Piereģistrējos kā pašnodarbināta persona, un līdz ar klientu skaitu auga vēlme iepriecināt vēl vairāk cilvēku. Kad manā īpašumā atbrīvojās atsevišķa telpa, sapratu, ka cept savā virtuvē nav pārāk ērti. Pirmā tapa gaišā Draudzības maize, pēc tam tumšā ar sēkliņām un Smaidas maize, ko nosaucu savas mammītes vārdā,'' čadīgā saimniece neslēpj, ka ne reizi vien kļūdījusies, kamēr pieradusi pie jaunās krāsns un iemācījusies izjust mīklu. ''Ja taisīsi tikai pēc receptes, nekas nesanāks. Procesu caur zemapziņu izauklēju – daudz domāju, idejas atnāca pat naktī. Piemēram, par Stiprās gribas maizi (rudzu) un jauno Lauku maizi.''
Pašlaik Svetlanas ''repertuārā'' ir sešas maizes šķirnes, tostarp apaļā čabata, maize no sēklām vien, bez miltiem, un itāļu cepumi ar mandelēm kantuči. Zīmolu Svetas maize nu jau pazīst ne tikai liepājnieki, taču izdabāt dažādām gaumēm nav vienkārši. Dažam labāk tīk ķimeņu, citam – koriandra garšas pieskaņa. Tiesa, ar pēdējo garšvielu nedrīkst pārspīlēt. Sākumā Svetlana pieļāvusi, ka latvieši ir diezgan konservatīvi, bet pārliecinājusies par pretējo.
''Vietējie ļaudis biežāk izvēlas kārtīgu rupjmaizi, bet pērk arī labi pagatavotu kviešu maizi. Izsmalcināta gaume ir gan latviešiem, gan krievu valodā runājošajiem, piemēram, ukraiņiem. Garšu kārpiņām tautības nav!'' secina cepēja.
Kafejnīcu Siesta apķērīgā sieviete izveidoja ar domu, lai pilsētniekiem būtu iespēja ātri, veselīgi, par normālu cenu paēst un pie reizes arī maizīti iegādāties. Daudzi taujājuši, kāpēc maize nopērkama tikai nedēļas nogalē un kur to var dabūt citās dienās. ''Ideja bija skaista, bet atdūrās pret vairākām problēmām. Arī kadru. Jaunieši mūsdienās ir pārāk pašpārliecināti un labi zina darba ņēmēja tiesības, tajā pašā laikā darba devējs ir neaizsargāts. Kur man uzreiz dabūt vietā pavāri, ja pēkšņi saslimst viņa vai viņas bērns? Pašai gan prece jāpiegādā un par sortimentu jārūpējas, gan aiz letes jāstāv, kad kolēģei brīvdiena. Maza kafejnīca var pastāvēt tikai tad, ja ir ģimenes uzņēmums. Vienai sievietei ļoti grūti. Neatkarīgi no apmeklētājiem dārgā aparatūra ir jāsilda, un elektrība tērējas. Jāmaksā algas un nodokļi, kas tikai ceļas. Priekšlikumu samazināt PVN pārtikai Saeima neapstiprināja, bet, ja mazajiem uzņēmējiem nebūs atvieglojumu, klāsies smagi. Ne velti attīstītajās pasaules valstīs ir restorāni un greznas kafejnīcas ar augstām cenām un ātrās ēstuves, piemēram, kebabnīcas, picērijas, burgeri. Jauni laiki – jauni tikumi. Ēdināšanas jomā svarīgākais ir apgrozījums, bet iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās. Vecākas dāmas grib pasēdēt pie kafijas un kūciņas, bet nevar to atļauties bieži, un kopumā jūtama nabadzība,'' kurzemniece skaidro, kādēļ slēgusi tikai vienu gadu darbojušos kafejnīcu, un prognozē, ka pandēmija daudzās sfērās atsijās tos, kas vēl vilka. Arī pati jau pārdevusi solāriju, kas bija funkcionējis 20 gadu.
Skarba vide norūda
Kad Svetlana sākusi maizi piedāvāt Liepājas Pētertirgū, dažs vīpsnājis – ko tad tu, vai pazemināta esi, ja no skaistumkopšanas salona un kafejnīcas uz tirgu pārmeties? ''Bet tā ir mana maize! Laba un garšīga. Ja to realizēju pati, kontaktēšanās ar klientu ir citāda. Jo cilvēks uz tirgu iet ne tikai pēc produktiem. Nesen kāds latviešu pircējs, izvēloties kukulīti, mīļi teica – iedod man ''svetuļečku''. Tik patīkami bija! Nu jau tirgū esmu sešus gadus, bet pirms pirmās reizes dažas naktis uztraukuma dēļ negulēju. Psiholoģiski nācās sevi pārkārtot, jo tirgus vide ir prasīga un skarba. Nevari prognozēt laika apstākļus turpmākajās piecās sešās stundās, ziemā jāsatuntuļojas tā, ka tevi pazīt nevar, vasarā moka svelme. Grūtākais ir paredzēt, cik pārdosi. Skaistā, saulainā dienā visi kā traki raujas uz pludmali vai laukiem. Maize tad nav prioritāte. Pāri palikušo tad ziedoju labdarībai vai atdodu krustdēla vistiņām.''
Nezaudē dūšu un izdzīvo tikai stiprie, spriež sieviete, viņa ir pārliecināta: ''To pārsvarā ietekmē pārmantotie gēni. Mans tēvs karoja Otrajā pasaules karā, palika Latvijā, te apprecēja mammu un iemācīja mani nekad nepadoties. Opaps Jānis Šuišelis no Rucavas tika labi izskolots un pēc kara bija taisnīgs ciema priekšsēdētājs. No viņa man sirds gudrība un arī patika dziedāt. Esmu dziedājusi koros Līva un Aija.''
Svetlana atgādina, ka, pārāk aizraujoties ar darbu, nevajag aizmirst, ka dzīve ir brīnišķīga. Tagad viņai gribas vairāk laika atvēlēt sev – kvalitatīvu grāmatu palasīt, labu mūziku paklausīties, adīt un tamborēt, ar mašīnu aizbraukt uz mežu, sēņot. Kad vēl drīkstēja, pāris reizes gadā devusies ceļojumā uz ārzemēm, tā tagad pietrūkst visvairāk.