Ar Valdu Sniedzi esam pazīstamas kopš jaunības. Mana draudzene Laila ilgus gadus strādāja Rīgas Kinostudijā par šoferi, un Valda arī. Esam tikušās ne reizi vien, kad ierados kādas filmas uzņemšanas laukumā, lai uzrakstītu reportāžu. Parasti šāds uzņemšanas laukums bija iekārtots kādā mazpilsētā vai laukos. Laila vai Valda dažkārt veda mani mājās. Taču Valdas dzīve – tas nav tikai darbs Rīgas Kinostudijā.
Dzīve "bļodā"
Pie Valdas ciemojos pavasara dienā, kad saule iesildījusi gaisu un pa dārzu sajūsmināta joņo sunene Bella. Dabūju pagaršot ziemas spinātu. Vareni, ka ir dārzs! Valda piekrīt: "Jā, dārzs man tāds mīlīgs... Neesmu iztīrījusi putnu būrus, zini, ka atšķirībā no strazdiem zīles savu māju netīra? Pēc šīsziemas sniegiem man te bija ūdens līdz potītēm, jo dzīvoju tā kā ielejā jeb īstā "bļodā". Vienubrīd skatos: tulpju sīpoli izskalojušies laukā! Labi, ka man bija kūdra, uzkaisīju virsū!..."
Tepat kaimiņmājā uz sētas sēž ruda kaķveidīga daiļava ar zilām acīm. Valda jautā: "Princese, nāksi mājās?" Īstenībā viņu sauc Lote, un viņai patīk gulēt vai nu zem mājas svētības, vai Valdai blakus gultā pie galvas. Turpat mēdz ieriktēties arī otrs kaķis – runčuks, vārdā Poga.
Tarzānam savs slīdkalniņš
Šo māju sāka būvēt XX gs. 50. gadu beigās un pabeidza 60. gadu nogalē. Līdz tam Valda ar mammu un vecāko māsu dzīvojušas Pārdaugavā, Vecrīgā un centrā šauros apstākļos, pat vienā istabā. Skolā 1. klasē bijusi teicamniece, vēlāk 3. vidusskolā gājis pasmagi, jo atzīst: "Paraugskolniece nebiju... Toties, kad mammīte strādāja par sētnieci, man bija savs slīdkalniņš, un bērnība pagāja kā īstam Tarzānam, jo patika kāpt kokos!"
Kad Valdai apritēja sešpadsmit, meitēns devās strādāt uz apavu fabriku Rekords, pie konveijera juhtādas zābakiem ar līmi piestiprināja papēžus un vidējo izglītību ieguva vakarskolā. Tikmēr māsa bija ieguvusi autovadītāja tiesības, un jaunākajai vajadzēja to pašu.
Ceturtais morītis un citi
Bērnības norises diezgan ietekmē turpmāko dzīvi. Valdas paziņa un māsa bija iesaistījušās toreizējā Operas un baleta teātra statistu jeb mīmistu kolektīvā. Kad tapa Ofenbaha Hofmaņa stāsti, vajadzēja četrus morīšus, kuri sagaida gondolu pie steķa. Salīdzinot ar pārējiem morīšiem, Valda bija mazāka augumā, tāpēc viņu izbrāķēja, un bijusi "briesmīga brēkšana".
Pie kārotās lomas bērns tika pēc gada, kad māsa bija paaugusies un kļuvusi morītim par lielu, bet jaunākā – izaugusi līdz nepieciešamajam izmēram. Tā Valda dažus gadus Baltajā namā piedalījās arī izrādēs Lakmē un Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju. Atceras, kā sabijusies sēdēja "ziloņa mugurā zem baldahīna". Kopš tā laika viņai Opera tuva gan kā ēka, gan kā žanrs.
No Mērnieku laikiem līdz kinohronikai
Bet kā gāja jaunajai autovadītājai? Valda nosmej, ka sākotnēji nācās braukt ar smago automašīnu. Decembrī tiesības bija kabatā, bet janvārī auto saslīdēja un iebrauca grāvī... Nekas slikts nenotika, un tā arī palika viņas vienīgā avārija trīsdesmit Rīgas Kinostudijā nostrādāto gadu laikā. Vēlāk šoferīte tika pie t. s. armijas lupatvāģīša jeb džipa. Pārcilājot fotogrāfijas, redzu kadrus no tā laika, kad uzņēma filmas Mērnieku laiki, Purva bridējs, Pūt, vējiņi!, Nakts bez putniem... Vai vadāja tikai aktierus? Nē, nācies vest arī dekorāciju būvētājus, pašu dekorāciju fragmentus, safilmēto materiālu un visu ko.
Valda atceras: "Pirmoreiz braucu kopā ar Gunāru Piesi. Esmu nobijusies. Braucam, braucam, un režisors pēkšņi man nikni prasa: "Tu runāsi ar mani vai ne?" Nopīkstu: "Bet par ko lai ar jums runāju?" Tad atcerējos, ka diplomdarbā viņš uzņēma filmu pēc Andersena pasakas Meitene ar sērkociņiem. Sāku par to taujāt. Beigās tīri vai sadraudzējāmies."
Vai vīrieši šoferi nesita kanti? Bijusi nerakstīta vienošanās, ka sievieškārtas kolēģes ir savējie un viņām nedrīkst darīt pāri. Savukārt, atceroties somu pirtis, Valda atzīst, ka no pārliecīgas bohēmas sanācis izvairīties tāpēc, ka darbs bija pie stūres. Savas "karjeras" beigās Valda no aktierfilmu sektora pārcēlās uz kinohroniku. Arī esot gājis interesanti, jo kinošņiki šoferīti visur ņēma līdzi. Tā izdevies pabūt tādās vietās, kur citādi neiznāktu, piemēram, slepenos pagrabos.
Ko šoferi darīja ziemā, kad kinoekspedīcijās nedevās? Sēdējuši garāžā, jo darbalaiks bija no astoņiem līdz 17 un nekur nespruksi! Esot atkārtojuši satiksmes noteikumus un iemaņas pirmās palīdzības sniegšanā.
Jaunie laiki, lai cik labi, daļai cilvēku diemžēl atnesa problēmas. Arī Rīgas Kinostudija juka un bruka, un daudziem vairs nebija darba. Valda stāsta, ka dažam labam, lai nopelnītu maizi, nācies strādāt pat par trauku mazgātāju kafejnīcā. Arī pati, nosvinējusi savu 50. jubileju, atvadījās no iepriekšējā dzīves posma. Bija pienācis nākamais, un viņa kļuva par medicīnas darbinieci slimnīcas Gaiļezers intensīvās terapijas nodaļā. To vēlāk pārveidoja par toksikoloģijas palātu.
No šoferes par mediķi
Šajā ziņā vienmēr esmu Valdu apbrīnojusi, jo zinu, ka man nepietiktu ne dūšas, ne spēka strādāt šajā nozarē. Turklāt dežūra ilgst veselu diennakti! Ja bija jāaizvieto kolēģi, kādreiz arī – divas pēc kārtas. Valda uzdrošinājās un vēl paralēli darbam gadu mācījās kursos, lai kļūtu par diplomētu māsas palīgu.
Bija jāsaskaras ar čūsku sakostiem, ugunsgrēkos un citās smagās situācijās cietušiem cilvēkiem. Vēlāk toksikoloģijas palātā gan nav varējusi paciest, ka alkoholiķis, kurš tevi vēl dažreiz nolamā, jāapkopj ar tādu pašu rūpību kā cilvēks, kurš pēc traumas vai negadījuma nav spējīgs sev palīdzēt. Tāpēc viņa ar prieku pārgāja uz terapeitisko nodaļu. Atceroties vienu otru smagu vai mirstošu slimnieku, acīs sariešas asaras. Seniore skaidro: "Man gribējās, lai manas rokas noderētu patiešām tiem, kam tās vajadzīgas. Man nebija grūti gulošos arī apmazgāt un apkopt, turklāt viņus nepazemojot."
Kopš Valda aizgāja pensijā un kad vēl nebija pandēmijas, viņa dziedāja ansamblī Silavoti, dejoja senioru deju kopā Saules, brauca ekskursijās, apmeklēja teātri un mācījās poļu un angļu valodu. Viņa stāsta: "Poļu mēle ir līdzīga krievu valodai, ko mēs visi kā bērni savulaik, pagalmā spēlējoties, iemācījāmies. Un ar angļu valodu līdzīgi – dažreiz nezinu kādu vārdu, bet te pēkšņi ņem un atpeld pie manis līdzīgs vācu valodas vārds... Lasu ar vārdnīcas palīdzību, ar runāšanu lāgā neiet, bet man ne ar vienu angliski nav jārunā."
Kas ir laime? "Mans brālēns Arvīds Klišāns reiz teica: "Laime slēpjas tajā, ka tev visapkārt ir jauki cilvēki." Man atliek piekrist! Līdz pat 60 gadiem jutos jauna, jo man vienmēr apkārt bija jauni, labvēlīgi noskaņoti, aktīvi, gudri un erudīti cilvēki. Man bija jātiek viņiem līdzi, un es centos. Svarīgi arī vienmēr būt kustībā, censties uzzināt un iemācīties ko jaunu. Kad tu no rīta mosties, priecājies par to, ka sākusies jauna diena. Ja saulītes nav, viņa noteikti būs rīt! Nekad nevajag ne par ko šausmināties, vajag vienkārši dzīvot un priecāties. Jo bagāts ir nevis tas, kam daudz pieder, bet gan tas, kuram visa kā pietiek. Man pietiek, jo nevajag ne piecus kažokus, ne smalkus gredzenus pirkstos. Paldies Dievam, ir suns, ar kuru ejam staigāt pa mežu, jo tas ir tepat pie mājas. Arī par to priecājos. Ar saldumiem gan grēkoju, un vingrot vajadzētu... Bet tas man vēl priekšā!" – tā Valda Sniedze.
Valda Sniedze
- Dzimusi 1945. gadā Rīgā.
- Mācījusies Rīgas 3. un 5. vidusskolā, absolvējusi Rīgas 25. strādnieku jaunatnes vakara (maiņu) vidusskolu.
- Strādājusi apavu fabrikā Rekords, Rīgas Kinostudijā un slimnīcā Gaiļezers.