Krustu šķērsu ap kultūru
Andrim mājās pie sienām ir Daiļa Rožlapas gleznas. To īpašnieks raksturo: "Mums bija pasakainas attiecības!" Satuvinājušies, strādājot pie filmām par vella kalpiem un Melnā vēža spīlēs. Vēlāk Andris kļuva par Rožlapas znotu, apprecēdams viņa meitu Ievu. Laulībā dzimis dēls Ernests, pazīstamais stikla mākslinieks. Bet Andra māsa ir aktrise Ruta Vītiņa.
Šajā ģimenē raduraksti griežas ap kultūru. Andra vectēvs ir Roberts Dukurs – politiķis, Strādnieku teātra direktors. Savukārt mamma Ērika Dukure jaunībā mācījās Aleksandras Fjodorovas baleta studijā. Izlaiduma koncerta mēģinājumā partneris viņu nenoturēja, balerīna krita, un iecerētajai karjerai bija jāpieliek punkts. Vēlāk viņas bērni par to ilgi nezināja. Tomēr gēnos kaut kas no tā ir. Ne velti dēls desmit gadu vecumā, vecākiem neteikdams, aizgāja uz baletskolas konkursu, izturēja un tika uzņemts. Pirms tam viņš bija redzējis divus baletus: Doktors Aikāsāp Taškentā un Raimonda Rīgā.
Politisko vētru skartie
Kā Andris nokļuva Taškentā? Arī viņa vecākus skāra politiskās vētras. Tēvs arhitekts inženieris Miķelis Vītiņš gulaga nometnēs kopā pavadīja piecus gadus. Izdzīvoja. Andraprāt, no šī pārbaudījuma tēvs raksturā kļuva skarbs. No viņa mācījies spēju smagās lietās saredzēt smieklīgo.
1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju Miķelis un Ērika romantiskas nakts pastaigas laikā nolēma precēties. Mājās iedami, abi nonāca tieši pie kravas mašīnas uz Ērikas ģimenes izsūtīšanu. Miķelis gribēja braukt līdzi, bet līgavaini nogrūda malā, un viņš nozvērējās: "Es viņu pārvedīšu!" Solījumu Andra tēvs turēja. Tiklīdz radās iespēja, brauca uz Sibīriju meklēt iemīļoto. Latvietim deva padomu ar divām kandžas pudelēm aiziet pie vietējā partijas sekretāra, lai dabūtu atļauju iecerēto apprecēt un vest uz Latviju. Partorgs šo problēmu varēja atrisināt, atskaitē uzrakstīdams, ka tas un tas, piemēram, noslīcis Jeņisejā. Amatpersona bija pretimnākošs, teikdams: "Precies un savāc!"
Savukārt vēlāk, kad pēc kara Miķeli arestēja otrreiz, Ērikai par to bija steigšus paziņots. Viņa ar divgadīgo Andri slapstoties devās uz Taškentu, kur it kā dzīvoja radinieks Pēteronkulis. Tā abi nokļuva Uzbekistānā un Taškentas nomalē nodzīvoja piecus gadus, kad padomju režīms kļuva mīkstāks un varēja atgriezties mājās. Andris tēvu pirmoreiz ieraudzīja tikai, kad viņam bija septiņi gadi. Bet, pateicoties nejaušībai, varēja savā biogrāfijā ierakstīt: dzimis un mācījies Rīgā. To, kas bijis pa vidu, rakstīt nevajadzēja. Līdz ar to izpalika jautājumi un nebija problēmu ar tikšanu uz ārzemēm.
"Klosterī" ar Barišņikovu
Baletskolā Andris iestājās 1958. gadā. Paveicās, jo nokļuva pie fantastiskā pedagoga Jura Kaprāļa. Andris: "Skolotājs mūs, puikas, izglītoja ne vien klasiskajā dejā, bet arī, piemēram, veda uz izstādēm, uz Kurta Fridrihsona darbnīcu. Juris uzņēma mūs pie sevis mājās, kur viņa mamma Ērikas kundze bija skaisti uzklājusi galdu. Viņš pats bija no Operas aizņēmies svečturi, kurā dega sveces, un mums vajadzēja mācīties labas manieres. Bet, kad laukā bija mīnus 20 grādu un skolā nevajadzēja iet, Kaprālis noīrēja slēpes, un mēs visi braucām uz Šmerļa mežu slēpot."
Tolaik vienā klasē mācījās gan nākamie dejotāji, gan mūziķi. Andra klasesbiedri bija Gunārs Rozenbergs, Juris Karlsons, Vilmārs Vasulis, Sarmīte Jakse... Vai toreiz bohēma skolā nevaldīja? "Kur nu! Pa visiem gadiem mums laikam tikai vienreiz bija pasākums ar dejām, un tad, kad Aleksandrs Godunovs uzdejoja tvistu, viņam aizrādīja: kas jums tās par mērkaķu dejām?! Dejot drīkstēja tikai valsi; pa godīgo! Vienīgā reize, kad oficiāli lietojām šampanieti, bija izlaidumā. Īsts klosteris!"
Stāstot par skolas gadiem, nevar apiet to, ka daļu no tiem Andris aizvadīja kopā ar Mihailu Barišņikovu. Abi dzīvoja Rīgas centrā, tuvumā, reizē gāja uz skolu un nāca no tās. Mišas tēvs, lidotājs, bieži brauca komandējumos; kad nomira mamma, zēns dzīvoja pa divām kaimiņu ģimenēm. Pie Vītiņiem divistabu dzīvoklī nākamā slavenība gulēja saliekamajā gultiņā un vasarā kopā ar Andri blēņojās īrētā vasarnīcā Mellužos. Andris atceras, kā tēvs mācīja abus puikas braukt ar moci. Mišam sanācis, bet viņam ne, kāpā smiltīs esot noslāpis. Vai atkal – kā abi pīpēja Venecuēlas cigāru un pēc tam mocījās ar sliktu dūšu.
Foto un citas mānijas
Atceroties Andra Vītiņa baleta gaitas Operā, prātā nāk titulloma baletā Dons Kihots. Sapņa aina, kurā galvenais varonis, ietinies miglā, kā pārpasaulīga būtne slīd pa skatuvi sava uzticamā pavadoņa Vasilija Gončarenko Sančo Pansas pavadībā. Tomēr vismīļākā loma esot bijusi Tulpe baletā Ziedu vija duetā ar Martu Bilalovu. Viņš dejojis arī izrādēs Šakuntala, Inku zelts, Sprīdītis un citās, kuru varoņiem nācies piedzīvot dažādas dēkas.
Tomēr šī stāsta varonis drīz saslima ar fotomāniju. Tolaik fotogrāfiju veidošana bija sarežģītāka nekā mūsdienās, jo bildes vajadzēja uzņemt uz filmas, attīstīt, kopēt. Tam piemērota telpa Operā atklājās zem skatuves, kur bija strādājis fotomeistars Laimonis Bļodnieks. Rīgas balets kopš XX gs. 60. gadu beigām regulāri devās ārzemju braucienos. Ar to iemūžināšanu fotogrāfijās, vēlāk arī kinolentē, cītīgi nodarbojās vairāki baleta mākslinieki, to vidū Vītiņš, jo ārzemēs (ne jau Latvijā!) radās iespēja iegādāties pirmās rokas kinokameras. Tā dejas mānija pamazām pārtapa fotomānijā. Andris lepojas ar to, ka bijis fotokluba Rīga biedrs, ka viņa bildes eksponētas fotosalonos visos pasaules kontinentos un glabājas Pasaules Fotomākslas asamblejā Parīzē.
Baletdejotāja mūžs ir īss. Andris priecājas, ka pēc karjeras beigām Operā fotomānija palīdzēja neieslīgt depresijā, jo bija, ko darīt: devās operniekiem līdzi viesizrādēs kā fotogrāfs. Smaidot atceras, kā fotografēties patika apaļīgajam direktora vietniekam Miervaldim Dābolam, kurš visādi atbalstīja viņa aizraušanos.
Andrim ir vēl viens vaļasprieks. Pie autovadītāja tiesībām nav iznācis tikt, toties pie jahtas vadītāja tiesībām gan. Esot izvizinājis arī cienījamo baleta veterānu Arvīdu Ozoliņu un pat savā kāzu braucienā devies ar jahtu.
Kā vislabāk uzsākt dienu
Tagad, par spīti veselības problēmām, viņš nav zaudējis dzīvesprieku un interesi par dzīvi. Kā, viens dzīvojot, spēja pārvarēt fiziskās grūtības pirms gūžas operācijas, kad deviņus mēnešus nācās staigāt ar kruķiem? Seniors saka: "Katru rītu centos atrast, par ko pasmieties. Vienalga, par ko. Kaut vai par ko stulbu. Par laikapstākļiem, par politiku, par sevi... Vai vismaz pasmaidīt. Tas rada tonusu, un tad tu vari atvērt acis un uzsākt dienu. Tādi cilvēki, kam mūždien pierē krunka, mani biedē. Tas ir briesmīgi. Man viņu žēl, jo viņiem taču tik grūta dzīve!"
Andris piedalījies arī Jaunā Rīgas teātra iestudējumā Spoku vilciens un spēlējis dēkaini Pēru Gintu dzīves nogalē izrādē uz Nacionālā teātra skatuves. Viņš nosmej: "Uz vecumdienām esmu kļuvis traks!" un atzīst, ka dēkainību viņa dzīvē bijis pietiekami: bijis iekšā Heopsa piramīdā Ēģiptē, uzkāpis Saules un Mēness piramīdā Mehiko, iepazinies ar Meksikas bankas ģenerālsekretāru un atraidījis Mehiko vietējās bankas darboņa meitas roku... Bet tagad jau mēnesi pēc operācijas seniors atsāka regulāri iet uz sporta kluba Panata trenažieru zāli, izmanto visus "moku rīkus" un pēc tam jūtas labi.