Lepns par audzēkņiem
Alberts Bagojans dzimis Gruzijā, Tbilisi, četru bērnu ģimenē – pēc tā laika dienvidu reģionam raksturīgām tradīcijām, viņš audzis vidēji lielā ģimenē. "Es biju vecākais. Tēvam nebija laika mūs audzināt, jo bija jāstrādā, un viņš man pateica tā: "Tev jābūt labajam piemēram jaunākajiem bērniem ģimenē. Tu par viņiem atbildi," atceras Alberta kungs.
Ar sportu viņš sācis nodarboties jau skolā, izmēģinājis spēkus arī vingrošanā un boksā, taču labs piemērs viņam bijis brālēns, kurš nodarbojies ar svarcelšanu. "Nokļuvu pie laba trenera, kādreizējā pasaules čempiona Pāvila Gumašjana, kurš izaudzinājis arī pirmo olimpisko spēļu čempionu. Kāds ir labs treneris? Mans treneris kā profesionālis iedvesa cieņu un bijību, viņš bija autoritāte," paskaidro Alberts Bagojans. Sākumā viņš nedomājis pievērsties profesionālajam sportam, turklāt augumā bijis tieviņš jaunietis. Taču treneris viņā saskatījis perspektīvu, licis uz jaunekli cerības. "Kad pabeidzu skolu, sportu jau biju iemīlējis. Iestājos fizkultūras institūtā Erevānā – Armēnijā, gadu tur mācījos, taču gribējās atgriezties Tbilisi pie sava trenera. Mājās bija vieglāk visādā ziņā, tāpēc augstskolu pabeidzu Tbilisi. Tajā pašā gadā 21 gada vecumā izpildīju PSRS sporta meistara normu – svarcelšanā tas ir agri," stāsta seniors.
1963. gadā Sporta biedrība Dinamo Volgogradā organizējusi Vissavienības sacensības, Alberts tajās ieguvis 1. vietu. Pēc sacensībām notikuši mācību treniņi. Alberts tajos bijis vienīgais no Gruzijas, tāpēc viņš "piestiprināts" pazīstamajam Latvijas izlases trenerim Mihailam Fraifeldam, kurš piedāvājis braukt uz Latviju un pārstāvēt Latvijas izlasi. "Rīgā līdz tam pabiju vienreiz, Vissavienības studentu sacensībās. Man te iepatikās, ļoti patika arī svarcēlāju komanda. Tā pārcēlos uz Rīgu. Drīz vien treneris piedāvāja darbu Rīgas Politehniskajā institūtā, kur bija vajadzīgi svarcelšanas treneri. Aprunājos ar sporta entuziasti, Sporta katedras pamatlicēju Veru Malčanovu, un – lūk, jau 51 gadu esmu Rīgā, strādāju Rīgas Tehniskajā universitātē, esmu Sporta katedras docents," stāsta Alberts Bagojans, kurš ilgus gadus svarcelšanā trenējis universitātes izlases komandu, no 1982. gada – svaru bumbu cēlājus un ir lepns par savu audzēkņu sasniegto.
"Sapratu, ka svaru bumbu celšanā iesācējus ir vieglāk sagatavot un "piejaucēt" sportam nekā smagatlētus – tiem vajadzīgs maksimāls spēks. Ja tā nav, ar tehniku vien par sportistu nekļūs. Arī svaru bumbu cēlājiem spēks un izturība ir vajadzīgi, taču ne tik daudz. Tas ir labs studentu sporta veids," uzskata Alberts. Treneris rāda garu sarakstu ar RTU izlases komandas jauniešu sasniegumiem pēdējos septiņos gados, starp tiem ir Latvijas rekordisti, pasaules un Eiropas čempionātu ASV, Somijā, Īrijā, Krievijā uzvarētāji – zelta, sudraba, bronzas medaļu ieguvēji. Starp viņiem arī meitenes, Latvijas čemiones un kausu ieguvējas!
"Arī starp meitenēm svaru bumbu celšana ir populārs sporta veids. Turklāt meitenēm ir ļoti labi panākumi. Temats ir filosofisks, bet mūsdienās sievietes cenšas neatpalikt no vīriešiem. Līdztiesība," pasmaida treneris un bilst, ka, viņaprāt, dažkārt tomēr sabiedrības īpatņi nostājas pret dabas likumiem: "Kad Dievs radīja vīrieti un sievieti, viņš taču bija visvarens un varēja abus izveidot līdzīgus. Bet viņš izveidoja divus pretpolus, un nav pareizi, ja šī bioloģiskā robeža starp dzimumiem tiek izdzēsta." Tomēr arī par meiteņu sasniegumam viņam ir gandarījums.
Iepazīt pašam sevi
Ar dzīvesbiedri Tamāru Alberts laulībā pavadījis jau vairāk nekā 40 gadu. "Senatnē teica, ka precēties vajag savā ciematā. Abi esam no Tbilisi. Nē, ar sportu sieviņa nenodarbojas, viņa pabeidza konservatoriju un pret sportu un sportistiem izturējās.... bez aizrautības. Skolā viņa bija teicamniece, tikai fizkultūrā liecībā bija trijnieks. Man otrādi. Kad iepazinos, jokojos, ka Tamāru precēšu tikai tad, kad viņa pārliks eksāmenu fizkultūrā un sāks nodarbotos ar sportu," smej Alberts. Abi esot nesen pajokojuši, ka Tamārai fizkultūrā Alberts joprojām nevarot ielikt labāku atzīmi. Ķircinu – tātad sieviņu nav izdevies pārtaisīt? "Nē," attrauc Alberts.
Viņš uzskata, ka otru cilvēku nevajag pārveidot: "Cita lieta, ka vajag atrast saskares punktus un saprast cilvēku. Tas ir sarežģīti. Skatos uz mazbērniem un prātoju – kādreiz uzskatīju, ka audzināšanai procentuāli ir lielāka ietekme uz cilvēku nekā dabas dotajam. Tagad skatos – tie mazie katrs ir tik dažādi! Un daba laikam ir stiprāka. Kad Bernardam Šovam jautājuši, kas ir svarīgāks – darba mīlestība vai talants, rakstnieks atbildējis ar pretjautājumu: "Kas velosipēdam ir svarīgāks – priekšējais vai aizmugurējais ritenis? Ja viena vai otra nebūs, velosipēds uz priekšu neripos. Domāju, ka ir svarīgi abi."
Trenera darbā vēl esot svarīgi iepazīt cilvēku, ar kuru strādā.
"Tā ir neatņemama treniņu procesa sastāvdaļa. Pārējais ir aisberga virsotne, bet galvenā ir motivācija, lai cilvēks tiektos ne tikai pirmās vietas iegūt, ne tikai uz sasniegumiem, bet lai viņam patiktu pats process. Sportista profesionālā dzīve jau ir īsa, un nav pareizi, ja pēc aktīvajām gaitām pamet visu un ar sportu vairs nenodarbojas. Tas tad ir velti pazaudēts laiks. Tāpēc ļoti svarīgs ne tikai rezultāts, bet tas, ka cilvēks iegulda sevi procesā, līdz ar to arī labāk iepazīstot sevi. Ne velti taču senie grieķi mudināja – iepazīsti pats sevi! Bet tas ir sarežģīti."
Alberts Bagojans spriež – kādās noteiktās situācijās mēs sevi pazīstam. Bet, pat esot krietnos gados, kad apstākļi mainās, sevī var atklāt jaunas šķautnes un rakstura nianses. "Ir labi, ja cilvēks ir godīgs un viņam piemīt drosme paskatīties pašam uz sevi – uz tādu, kāds ir patiesībā, nevis izliekas citiem vai melo pats sev. Sevi taču apmānīt nevar!" saka Alberta kungs. Tāpēc arī trenerim svarīgi iepazīt savu audzēkni – nevis tāpēc, lai manipulētu, bet atrastu sadarbības iespējas, lai jaunais sportists augtu – fiziski, emocionāli, psiholoģiski, morāli, arī gribasspēka ziņā.
"Jaunībā motivācija sportot var būt visdažādākā – vienam svarīga tikai 1. vieta, citam – nauda, ko saņem par sasniegumiem, vēl kādam labs, trenēts augums, taču sportojot visi grib būt pirmie. Trenerim ir jāprot uzķert katram audzēknim īsto motivāciju, bet šajā procesā ir jāpiemīt arī mēra sajūtai, paaugstinot audzēkņa ambīcijas. Lai pēc tam audzēknis nejustos velti izšķiedis laiku," darba specifiku atklāj Alberts Bagojans.
Ja tu citiem dari labu
Taujāts, kā vērtē mūsdienu jaunatni, Alberta kungs smej: "Runas par to, ka mūsu jaunībā viss bija citādi un mūsdienu jaunieši no mums stipri atšķiras, bijušas aktuālas jau Senajā Grieķijā pirms 2000 gadiem. Ļaudīm tas ir raksturīgi, bet cilvēki visos laikos ir bijuši atšķirīgi."
Un kāpēc tik daudz negatīva noskaņojuma valda starp pensijas vecuma ļaudīm? "Arī šajā paaudzē cilvēki ir dažādi. Cilvēka emocionālais, psiholoģiskais stāvoklis ļoti atkarīgs no vispārējā veselības stāvokļa. Ja kaut kas uztrauc, emocijas laužas uz āru. Un, ja cilvēks nestrādā, sociāli nav ieslēgts dzīves apritē, viņa interešu loks sašaurināts. Dažs labs dzīvo televīzijas dzīvi," novērojis Alberta kungs, viņš turpina: "Kas attiecas uz mani, varu neslēpt – ja tas skartu tikai atalgojuma jautājumu, sen būtu varējis beigt aktīvās darba gaitas. Bet es jūtu un zinu, kā ar gadiem mainās pašvērtējums, pasaules uztvere, redzējums. Ko citu es darīšu? Ar saviem vienaudžiem sēdēšu uz soliņa un runāšu par slimībām? Te es komunicēju ar jauniem cilvēkiem un esmu kā akumulators, kurš no jaunajiem uzlādējas. Zinātne apliecina, ka pedagogi ir kā donori – rodas burtiska nepieciešamība dalīties. Ar zināšanām, ar pieredzi."
Treneris salīdzina pedagogu darbu pirms 40 gadiem un mūsdienās – kādreiz skolotājs, arī treneris bijis tas, kurš iedod savu zināšanu artavu audzēknim. Tagad skolotāju izkonkurē internets.
"Jaunietis jau ir teorētiski izglītots, viņš daudz ko saprot. Ar zināšanām viņu vairs nevar pārsteigt, jo viss atrodams internetā. Viņš varbūt zina pat vairāk! Zināšanas jau ir viegli nodot, bet saprašana katram jāizstrādā pašam. Ja jaunietis jūt, ka tu kā treneris esi viņam interesants, esi autoritāte un spēj dot impulsu mācīties, augt, sadarbība ir patīkama. Tad jaunajam cilvēkam ir patīkami, ka viņš pats kļuvis gudrs, līdz kaut kam ir aizdomājies, kaut ko apguvis. Cilvēkiem patīk mācīties, bet viņiem nepatīk, ka viņus māca."
Alberta kungam ļoti patīk Stīva Džobsa piemērs, kad šis pieņēmis darbā daudz padoto un tie viņam vaicājuši, ko tagad darīt: "Kompānijas Apple dibinātājs atbildējis: "Es jums tādu naudu maksāju un jūs man prasāt, ko darīt? Jums man jāpasaka, ko darīt!" Kad cilvēks patstāvīgi domā, viņam ceļas pašvērtējums." Un ko treneris ieteiktu darīt senioriem, lai vismaz emocionālā dzīve kļūtu jaukāka? "Es pats gribētu strādāt, kamēr ļauj veselība. Darbs cilvēkam pašam liek attīstīties. Arī citiem senioriem novēlu neapstāties attīstībā, un, kamēr ir pieredze, ko nodot tālāk, to noteikti vajag darīt. Ir tāds jēdziens kā altruistiskais egoisms – ja tu citiem dari labu, tas nāk par labu arī pašam," uzskata Alberts Bagojans.
Sarunas noslēgumā mēs mazliet filosofējam par naudas nozīmi cilvēka dzīvē. "Kad cilvēkam kaut kā ir maz, tas jāciena vairāk. Arī miljardieriem ir noteikts līdzekļu daudzums, kas nepieciešams un kas dara prieku. Pēc tam vairs nav nozīmes – desmit vai piecpadsmit miljardu, šī cilvēka dzīvi tas vairs īpaši neietekmē. Viņš var nodarboties ar mecenātismu un labdarībai ziedot tikai nedaudz mazāku summu," pasmaida RTU svarcelšanas treneris Alberts Bagojans.