Lai dzīvotu, ir vajadzīga drosme

Apkārtējiem cilvēkiem Biruta Kupča ir katram sava: zinātnes aprindās – emeritētā profesore, studentiem – cienīta pasniedzēja, pacientiem – mīļā dakterīte, dēliem Kārlim un Edgaram – vienkārši Biruta, jau izaugušajiem mazbērniem Katrīnai, Žaklīnai un Robertam – mīļā Buļa. Man Biruta Kupča ir skolas biedrene, un Rīgas 1. vidusskola tās absolventu lielākajai daļai ir dzīva saistība uz mūžu. Profesore draugu un tuvinieku lokā tikko nosvinēja 80. dzimšanas dienu. Viņa ir pasniedzēja RSU, pieņem pacientus privātpraksē un strādā par psihiatri Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Kad esmu pievarējusi augstās kāpnes līdz piektajam stāvam Blaumaņa ielas namā, pāršķirstām profesores atmiņu lapas. Pie kājām murrā Birutas melnbaltas runcis Murra, kas pirms 12 gadiem bija izmests slimnīcā.

Baiļu nebija

Biruta Kupča ir rīdziniece. Tēvs Andrejs bija suits no Alsungas, izcils drēbnieks, māte Antonija no Sēlijas – šuvēja. Biruta piedzima īsi pirms kara – 1939. gadā –, bet 1943. gadā pasaulē nāca brālis Leons. Biruta stāsta: "Kad sākās karš, vecākiem bija doma, ka tas vairāk apdraud Rīgu, ka laukos būs mierīgāk, un mēs aizbraucām uz Alsungu, bet tur bija Kurzemes katla notikumi. Taču man nav sliktu atmiņu par karu. Bija interesanti vērot, kā lidotāji meta lejā svecītes. Protams, lai redzētu, kur mest bumbas, bet mēs jau to nesapratām. Bija aizraujoši slēpties biešu vagās, vēlāk vācieši mūs cienāja ar konfektēm, bet krievu karavīri detočkām (bērniem – no kr. val.) glāstīja galviņas. Baiļu nebija.

Vecākiem nebija augsta izglītība, bet iekšēja dziļa inteliģence gan. Tēvs augstu turēja suitu kultūru. Mājās apgrozījās cienījami cilvēki, kas man bija kā piemērs tiekties pēc izglītības. Daudz ko deva Leona Paegles vārdā nosauktā 1. vidusskola. Šajos laikos tā ir elitāra mācību iestāde, bet toreiz vienkārši sava rajona skola, kas deva mugurkaulu, kārtīgu izglītību."

Skolā bija spēcīgs dramatiskais kolektīvs. Tajā skatuves gaitas sāka tagad daudzi slaveni aktieri. Arī Biruta sapņoja kļūt par aktrisi: "Pirmajā gadā pēc vidusskolas netiku Medicīnas institūtā, jo tolaik ārsta profesija bija ļoti populāra un iestājeksāmenos uz vienu vietu bija astoņi cilvēki. Pazīstama medmāsiņa palīdzēja iekārtoties Sarkankalna Psihiatriskajā slimnīcā par darba terapijas instruktori. Vakaros darbojos dramatiskajā kolektīvā Auto darbinieku klubā Vērmanītī, toreiz to dēvēja par Baranku. Kolektīvu vadīja Kārlis Sebris, un reiz viņam atklāju, ka gribu būt aktrise. Aktieris padomāja un atbildēja, ka es varētu būt aktrise, bet viņš daudz vairāk cienot ārstus. Nākamajā rudenī tomēr iestājos Medicīnas institūtā. Pēc studijām mani aizsūtīja uz Strenču Psihoneiroloģisko slimnīcu, kur uzreiz iecēla par nodaļas vadītāju. Strenčos mani skoloja galvenā ārsta vietnieks Grave. Viņš radīja interesi par zinātni un mudināja rakstīt disertāciju."

Pēc trim gadiem Biruta atgriezās Rīgā, strādāja klīniskajā ordinatūrā un sāka darbu pie disertācijas: "Tagad spriež, kādā valodā rakstīt disertāciju. Cilvēkam jāļauj izvēlēties, jo tulkošanas laikā kas būtisks var pazust. Es rakstīju krievu valodā, manu disertāciju speciālisti varēja izlasīt visā Padomju Savienībā, tagad angļu valodā rakstīto iepazīs psihiatru loks pasaulē. Aizstāvēju savu darbu Tartu Universitātē 1978. gadā. Tajā pašā gadā sāku strādāt par pasniedzēju Rīgas Medicīnas institūtā un daru to joprojām. Man patīk darbs ar jauniešiem, tas uztur iekšēju dzirksti un nepieciešamību iet līdzi visam jaunajam."