Mālpils autoostā mani sagaida Benitas Rublovskas meita Anna un mazmeita Arta. Uz Lejas Svērpjiem mani ar auto aizvedīs Arta. Viņa studē jurisprudenci Latvijas Universitātē. Šajā dzimtā ir vesels pulciņš juristu! Lauku māja, kurā mīt ome jeb, kā viņi viņu dēvē, Grōse (noteikti ar garumzīmi uz o! – red.), atrodas četru kilometru attālumā no centra.
Lauki allaž pie sirds
Kad izkāpju Lejas Svērpjos, apņem īpaša aura. Tāda mēdz būt lauku mājās, kuras nekad nav bijušas pamestas. Par spīti laikmetu griežiem un tam, ka ēka pārbūvēta atbilstoši mūsdienu prasībām. Lejas Svērpjos jaunā mājas daļa tapusi uz vecā pagraba. Man iepatīkas fragments no senās guļbūves, kur šķirbas aizdrīvētas ar sūnām un ķērpjiem.
Benita ir atsaucīga. Runātīga. Viesmīlīga. Ar humora velniņu acīs. Nav daudz cilvēku, kas arī par traģiskām lietām prot runāt ar sirds siltumu. Atceros, kā telefonsarunā viņa pasmējās, ka esot mazliet citāda nekā citi, jo ģimenē visi pirtī ejot svētdienas vakarā, bet viņa – pirmdienas rītā. Nākusi pasaulē pirms 80 gadiem tepat Lejas Svērpjos.
Lejas Svērpju saimniece saka: esot sajūta, ka viss mūžs aizritējis šeit. Lai gan tā nav. Savulaik visi jaunie tiecās uz pilsētu? Nē, Benita atbild, atšķirībā no citiem viņai nekad nav gribējies iet no šejienes prom. Tomēr 14 gadu vecumā "... mani izstūma, pateicoties tam, ka te atradās tikai septiņgadīgā skola, kuru biju pabeigusi. Tuvumā citas nebija. Varbūt Siguldā vidusskola arī bija, toties satiksme nekāda. Tā vecāki mani iebīdīja Tirdzniecības tehnikumā Rīgā. Bet man bija bail no pircējiem, man tā tirdzniecība nepatika. Šķita, ka tur visi ir blēži un krāpnieki. Pārsviedos pavisam uz citu jomu. Uz filologiem," stāsta Benita.
Arī tas šķiet neparasti, jo padomjlaikos tie, kas strādāja tirdzniecībā, bija pie izredzētajiem. Tajos laikos veikalā ko jēdzīgu nopirkt varēja tikai, tā sakot, zem letes un pārdevēja darbu uzskatīja par prestižu profesiju.
Mācoties, strādājot un izveidojot ģimeni, Rīgā aizritēja 15 gadi. Tomēr Benita šajā laikā vienmēr izjutusi "ilgas pēc mājām, savām debesīm, kokiem un putniem, pēc sarunām ar dabu". Kad 1970. gadā pavērās iespēja strādāt Mālpils Patērētāju biedrībā, nešaubījās ne mirkli, jo lauku dzīvesveids Benitai ir tāpat kā elpot. Vēl pirms gadiem piecpadsmit viņas aprūpē bija piecas slaucamas govis un teļi. Bet tad... "Sākās vaļīgākais, brīvākais, iespējām bagātākais dzīves posms. Ar katru gadu izjūtu dzīvi košāku, interesantāku, piedzīvojumiem bagātāku. Dzīvi var vienlīdz baudīt gan 18, gan 80 gadu vecumā. To es tagad zinu pilnīgi droši!"
Spēkavots – grāmatas
Tomēr Rīga ar savu kultūras dzīvi – Operu, teātriem, koncertiem, izstādēm – palika kā vieta, kur atveldzēties. Mālpils tikai stundas brauciena attālumā no galvaspilsētas. Tikt uz kādu izrādi un atpakaļ nav problēmu, ja cilvēkam ir autovadītāja tiesības un auto. Benitai ir.
Mācījusies filologos, tātad – pedagoga diploms? Kā tad! Tomēr sadalē viņu pieprasīja Grāmatu tirdzniecības pārvalde, un galvenais – tur varēja dabūt jaunās grāmatas. Tie, kas dzīvoja padomjlaikos, atceras, kāds deficīts tās bija. Benita atzīst: "Bez grāmatām es nevarētu dzīvot. Tu esi tas, ko tu lasi! Nesaprotu, kur cilvēki ņem spēku, ja nelasa grāmatas?"
Lejas Svērpju saimniecei tīk arī rakstīt vēstules, jo tajās cilvēki ir vispatiesākie. Labprāt tās rakstītu, tikai neesot kam! Tāpēc viņa šo situāciju atrisina citādi. Atnes divas kaudzes ar pašas pierakstītām kladēm. Vienā – dienasgrāmatas, kurās ieraksti top regulāri, bet otrā – atziņas no visdažādāko autoru grāmatām. Te nu man, kam piemīt līdzīgs niķis, jāiepleš acis. Nevaru līdzināties, jo parasti no grāmatas izrakstu no pieciem līdz desmit citātiem, bet te ir krietni vairāk un garāki. Tāpēc, kad jautāju par kādu atziņu, viņa var man piedāvāt simtiem! Saku: vajag nevis citātu, bet gan pašas izlolotu. Benita, ilgi nedomājusi, atbild tā: "Tver mirkli, kad tev ir iespēja būt laimīgam, dari to, ko gribi, un nekad neparedzi savu dzīvi pārāk tālu uz priekšu!"
Pieci "burbulī"
"Lai Dieviņš dod katram tādas vecumdienas kā man!" saka Benita un atnes parādīt 2019. gada kalendāru. Gandrīz vai katras dienas rūtiņā ieraksts: vingrošana, teātris, ekskursija, līnijdejas... Kopš te, laukos, lopiņus vairs netur un mūžībā aizgāja otrais vīrs, viņa dzīvo pati sev un saviem tuvajiem.
Lejas Svērpjus pārbūvējuši jaunie – galvenokārt znots Juris, Annas dzīvesbiedrs. Droši vien arī tāpēc, ka te daudz kas radīts pašu rokām, viņi te apgrozās bieži un jūtas kā mājās. "Dzīve ievirzījusies labā gultnē tieši manu jauno cilvēku dēļ. Nekad no viņiem neesmu dzirdējusi nevienu vārdu paceltā balsī," tā Benita.
Bet nav jau gājis tikai gludi. Atmiņā, kā bērnībā vajadzēja palīdzēt lauku darbos – ecēt, rullēt, federēt un ko tik vēl ne. Kā 1949. gada 25. martā visa ģimene tupēja uz sapakotām mantām, jo bija pārliecināti, ka izvedīs. (Tomēr neizveda!) Kā mitinājās ar vīru un bērnu komunālā dzīvokļa vienā istabiņā. Bet, pārceļoties no vienas dzīvesvietas uz otru, lielākais pārdzīvojums bija tas, ka pa ceļam pazuda brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki...
Nav ļaunuma bez labuma, un otrādi. Benita atzīst, ka Covid-19 laiks, lai gan tajā nav ne kultūras, ne citu pasākumu (tas, protams, ir ļoti apbēdinoši!), ģimeni satuvinājis. Agrāk jaunie atbrauca tikai piektdien un svētdienas vakarā vīkšījās prom, jo Mālpilī viņiem ir dzīvoklis, darbs un skola (Artai Rīgā).
Bet pašlaik, kopš plosās pandēmija, Lejas Svērpjos nu jau labu laiku pastāvīgi dzīvo pieci "burbulī": Grōse, Anna, Juris, Arta un vēl mazdēls Kārlis. Pārbūvētā māja ir plaša, tālab visiem vietas gana. Ome pie plīts īpaši nemīlot stāvēt, bet tagad viņai aste bluķītī, jo gribot negribot visi jāpabaro. (Man ir aizdomas, ka Arta piepalīdz, jo todien viņa uz galda uzlika šķīvi ar gardām maizītēm – red.) Bet vakaros visi spēlē skrabli.
Benita gan arī agrāk neesot jutusies vientuļa, jo visu laiku bija, ko darīt. Un galu galā, kā viņa saka: "Ir liela starpība starp vienatni un vientulību."
Laimei – deviņas balles
Vidējā un jaunā paaudze Grōsi ievelk visādos pasākumos. Viņa braukusi ragaviņās karuselī un aiz automašīnas, ar kvadriciklu un supu. Bet izgājušovasar uzrāpusies lielajās eglēs, kurām znots zāģēja galotnes. Kad tika lejā, gan palūdza, lai ielej graķīti viskija... Vēl gribētos palidot ar gaisa balonu. Par gumijlēkšanu vairs nesapņo pēc tam, kad uzzināja, ka jāmaksā tam, kurš lec, nevis tam, kurš skatās. Viņasprāt, tā nu ir galīga ačgārnība.
Benitas vecākā meita Baiba dzīvo Rīgā, un viņas meitai Laimai ir divi dēli. Līdz ar to Grōsei ir divi mazmazbērni. Pērn uz Ziemassvētkiem ģimene omei uzdāvināja mūsdienu atmiņu grāmatu Mamma. Kā dārgakmens – tik neatkārtojama un vērtīga!. Tajā nepieciešams atbildēt uz 130 jautājumiem. Uz daudziem vēl nav paspēts atbildēt, bet Benita ir pateicīga par iespēju atmiņās izdzīvot dzīvi vēlreiz. Saņemot tādu dāvanu, kā aptaujā uz jautājumu par to, cik laimīgs jūties, desmit ballu sistēmā lai neieliek deviņas?! Intervētāja teikusi, ka tik laimīgs kā Benita laikam vairs nav neviens cits visā Latvijā.
Nudien, esam vairāk čīkstētāju, nevis smējēju tauta? Bet Benita Rublovska nav gluži tāda kā citi. Kā teica novadniece māksliniece Lauma Krastiņa: "Spridzīga un šustra kundze!"
Benita Rublovska
- Dzimusi 1941. gada janvārī Mālpilī.
- Absolvējusi Mālpils septiņgadīgo skolu, Pārtikas tirdzniecības tehnikumu, P. Stučkas LVU Filoloģijas fakultāti.
- Strādājusi veikalā Tallina, Grāmatu tirdzniecības pārvaldē, Mālpils Patērētāju biedrībā.
- 2020. gadā ieguvusi Mālpils novada Gada seniora titulu.