Ja apņemies – jādara
Kabatas formāta plānotājs šim gadam iegādāts laikus. Ierakstus Aira veic ar zīmuli, lai vieglāk koriģēt, paralēli visu plāno arī telefonā. Pērnais gads ikdienas darba dzīvē ikvienam, arī Airai, ienesis pārmaiņas dienas režīmā. "Nekad mūžā neesmu strādājusi strikti "no un līdz". Daudzi mani sauc par darbaholiķi. Ir bijuši periodi, kad jābūt pieejamai 24 stundas diennaktī, arī brīvdienās, un vienkārši jādara," tā par savu ikdienu saka Aira Andriksone, kura, pēc gadiem un darba stāža rēķinot, varētu dzīvot jau mierīgāk. "Protams, kādreiz tāda doma ienāk prātā un kāds arī par to atgādina. Īpaši studiju un skolas biedri jautā, kad vienreiz beigsi, kad padomāsi par sevi. Bet... Ir tā, kā ir." Aira nenoliedz, ka darba gados iepazīts izdegšanas sindroms. "Jā, spēki reizēm zuduši un kaut kas nav gājis, kā vajadzētu, bet, ja uzņēmies, – izdari. Reizēm ir licies, ka teju, teju būs pēdējais piliens, bet tad atkal viss uzsit jaunu vilni."
Šis gads arī viņas pašreizējā darba vietā biedrībā Latvijas Piļu un muižu asociācija (LPMA) nebija viegls. Latvijas–Krievijas pārrobežu sadarbības programmas projektā Sajūtu verstis pandēmija ieviesa lielas korekcijas, un vairāki no plānotajiem pasākumiem nenotika. Bet partneri (vadošie – Alūksnes novada pašvaldība, LPMA, Izborskas un Pavlovskas muzejrezervāts – red.) regulāri tiekas Zoom mītiņos un pārplāno projekta aktivitātes. "Asociācijai šogad apritēja 20. Jau gadu iepriekš nolēmām to atzīmēt ar divu dienu starptautisku zinātniski praktisku konferenci, piedaloties prominentiem pašmāju un ārzemju lektoriem, uzsākām gatavošanos. Pandēmijas dēļ plāni mainījās pa dienām, programma krietni saruka, ārvalstu lektori atbraukt nevarēja, daži uzstājās attālināti, tomēr tā notika. Vēsturisko parku un dārzu dienas jūlija sākumā un tradicionālā Leģendu nakts oktobra beigās arī notika, bet ne tik vērienīgi kā citus gadus, izpalika pašu kopā būšana jubilejas ballē," stāsta Aira. Vairāk vai mazāk viss viņas darba mūžs saistīts ar tūrismu. Pašreiz top grāmata par Latvijas tūrisma vēsturi, kur Aira ir viena no līdzautoriem.
No hobija par profesiju
Darba grāmatiņā pirmais ieraksts ir no laika, kad pabeigusi 10. klasi, viņa vasarā strādāja Valmieras Piena kombināta bērnudārzā par audzinātājas aizvietotāju. Pirmajā Latvijas Universitātes izsniegtajā diplomā rakstīts, ka iegūtā specialitāte ir fizikālā ķīmija. Arī studiju gados, sākot ar otro kursu, strādājusi turpat fakultātē. Ķīmijas jomā nodarbojusies ar zinātnisko pētniecību, bet, tā kā abas darbavietas bija Vissavienības institūcijas, tad, Latvijai atgūstot neatkarību, paklausījusi toreizējam vadītājam, kurš jau laikus teicis – ja vien ir iespēja, jāmeklē cita nodarbošanās.
Ielēkšana tūrisma nozarē bija likumsakarīga. "Biju aizrāvusies ar aktīvo jeb sporta tūrismu. Studiju laikā pirmais bija slēpošanas pārgājiens pa Mazo Kaukāzu, bet jau vasarā trešās kategorijas pārgājiena grupas sastāvā uzkāpu Elbrusā. Iesaistījos sabiedriskajā darbā, pēdējos gados biju Latvijas Tūrisma federācijas Kalnu tūrisma komisijas priekšsēdētāja. Vadīju grupas, un man ir divas "sarkanas" apliecības, par kurām nav ko kaunēties, – PSRS sporta meistars tūrismā un Vissavienības kategorijas tiesnesis sporta tūrismā. Atmodas laikā federācijai kopumā vajadzēja ievēlēt divus kandidātus uz Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanas konferenci un LOK locekļa amatu, biju viena no ievēlētajiem. Dalība konferencē 1988. gada 19. novembrī un ievēlēšana LOK ir viens no saviļņojošākajiem tā laika notikumiem," izstāsta Aira.
Sporta tūrisms nozīmēja arī regulāras apmācības, treniņus, sacensības. Aira: "Kad dzīve apmeta kūleni, hobijs kļuva par darbu, un pēc neatkarības atgūšanas uz Latvijas Republikāniskā tūrisma kluba bāzes izveidojām pirmo un vienīgo Rīgas pašvaldības tūrisma firmu. Pēc diviem gadiem sekoja uzaicinājums strādāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Tūrisma struktūrvienību nosaukumi un amati mainījās, nodaļu un departamentu izveidoja, likvidēja vai reorganizēja, mainījās arī ministrijas. Tā 15 gadi pagāja valsts pārvaldē."
Bet tagad skan tā feini – Piļu un muižu asociācija! Kura no pilīm vai muižām liekas visteiksmainākā, kurā gribētu dzīvot? "Uz šo jautājumu nevaru atbildēt," smej Aira, pilī viņa negribētu dzīvot. «Esmu tipiska intraverta latviete ar viensētas un papildu vēl Kamčatkas sindromu, skandināvu minimālisma piekritēja. Valmierā, kad vecāki uzcēla māju, teicu, ka labāk dzīvot tādā vietā, kur sliktākajā gadījumā aiz koku galotnēm redzētu vienīgi kaimiņmāju dūmus. Tā gan nav noticis, bet man bieži vēlmes bijušas tādas neparastas. Skolas gados gribēju kļūt par lidotāju. Tas nebija iespējams, un vienīgais, kas tuvināja šim sapnim, bija nodarbošanās ar planierismu un raķešu modelēšanu,» jaunības laiku ieskicē Aira. "Kad sāku kalnos kāpt, mani tā pasaule tik ļoti fascinēja, ka radās vēlme studēt glacioloģiju – zinātni, kas pēta ledu. Kad Centrālajā Pamirā nonācu hidrometeoroloģiskajā stacijā vairāk nekā 4000 metru augstumā uz 76 kilometrus garā Fedčenko ledāja, ļoti gribējās tur kādreiz pārziemot! Lai gan arī tas Padomju Savienībā sievietēm bija liegts un darbs būtu jāmeklē ārpus Latvijas. 80. gadu vidū iesniedzu dokumentus Maskavas Valsts universitātē. Mani uzņēma, bet personīgās dzīves iemeslu dēļ studijas, tā īsti neuzsākot, pārtraucu."
Ceļot – tas ir brīnišķīgi
Bet ledāji ne tādi vien redzēti! Mans jautājums par Norvēģijas ledājiem ir pat naivs. «Pašorganizēts izlūkbrauciens uz Norvēģiju ar vieglo automašīnu notika, kad jau strādāju municipālajā tūrisma firmā. Izbraucām visu valsti, sākot no Nordkapa, un uzreiz noorganizējām pirmās tūristu grupas,» izstāsta Aira. Ceļošana viņu ir pavadījusi visu mūžu. Aira to sadala trīs lielos periodos. Vispirms bija kalni, bet 80. gadu beigās satraumējās tik smagi, ka tiem bija jāpieliek punkts. Toreiz bijusi izcilā formā un vēlāk noteikti būtu mēģinājusi uzkāpt Everestā. Tad nāca svētceļojumu laiks – Tezē, Lurda, Fatima, Svētā Zeme, Meksika. Pēdējos gados tie pamatā ir braucieni uz mūzikas un operas festivāliem, koncertiem.
"Ja kādreiz man pajautā, kurš no ceļojumiem visvairāk paticis, tad atkarībā no situācijas un kompānijas reizēm nosaucu tikai dažas salas priekšstatam par ģeogrāfisko mērogu – Grenlande, Islande, Havaju un Galapagu salas, Austrālija un Jaunzēlande," uzskaita Aira. Uz kurieni, kad atvērsies pasaule pēc pandēmijas, viņa dosies, atbild atturīgi: "Vēl jau īsti nezinām, kad un kā tas būs. Ja tā vienkārši, tad pietiktu ar nedēļas nogali tepat Eiropā, apmeklējot kādu labu koncertu." Viņa gan piebilst, ka ir vēl divi ļoti īpaši galamērķi, bet tos nenosauc. Un tad mazliet pajoko: "Zinot, ka tas nepiepildīsies, visā nopietnībā saku, ka visvairāk gribētu uz mūsu mīļo zemeslodi paskatīties no kosmosa kuģa." Katrā ziņā fotosesijā pie disko bumbas, kurp Aira atnūjo, starp darbiem izkustoties, var iedomāties, ka tā ir versija par zemeslodes tēmu.
Enerģijas avoti
"Vienmēr man bijis raksturīgi darīt un piedzīvot kaut ko jaunu, braukt uz vietām, kur neesmu bijusi, ķert adrenalīnu un prieku. Nu jau gan gadi tādi… Bet cita starpā ir bijusi izpletņlēkšana, gumijlēkšana, lidojumi ar gaisa balonu un vēja tunelī, niršana ar akvalangu pie koraļļiem. Nu tā – mazliet ekstrēmi. Kad biju Lielajā kanjonā, nopirku kombinēto tūri. Divvietīgais helikopters gar pašām kanjona sienām te strauji laidās lejā, te tūlīt pacēlās augšā, atkal lejā, līdz kādā brīdī gandrīz vai iemeta ātrlaivā, un tad šķita, ka ikvienā upes pagriezienā ielidošu klintīs ar visu laivu," stāsta Aira un piebilst, ka neko jau speciāli nemeklē, iespējas pie viņas nonāk nejauši, bet viņas ziņā – pieņemt, izmēģināt, uzzināt.
Jaudu dzīvei piešķir zinātkāre. Cik vien viņa sevi atceras, vienmēr ir mācījusies. "Civildienestā nācās daudz mācīties, tūrisma nozare bija jāveido uz jauniem pamatiem, jāsaka paldies visiem, kas Latvijai palīdzēja. Nupat Ziemassvētkos vacapā man no Ganas piezvanīja kursa biedrs no Haifas Universitātes pirms 25 gadiem. Tā ir vislielākā bagātība – dzīvē satiktie cilvēki," stāsta Aira. Vai kalnos kāpējs var aizmirst tikšanos ar Edmundu Hilariju un Reinholdu Mesneru? Viņa ar prieku atceras studijas otro reizi Latvijas Universitātē, kad ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu Eiropas studijās. "Brauca arī vieslektori no ārzemēm, pat lekcijas par Itālijas mafiju lasīja. Ļoti noderēja angļu valodas zināšanas," Aira atceras to laiku, kad viņa pārstāvēja Latviju Eiropas Komisijas Tūrisma konsultatīvajā padomē, bija Latvijas patstāvīgā pārstāve Apvienoto Nāciju Pasaules Tūrisma organizācijā, darbojās dažādās starptautiskās komisijās. "Neviens jau nespieda, pašai bija ļoti interesanti un vērtīgi. Ceru, ka nu jau vairums cilvēku saprot, ka jāmācās būs visu mūžu." Un izglītošanās turpinās. Pavisam nesen Eiropas Savienības finansēto apmācību strādājošajiem ietvaros Aira pabeidza digitālā mārketinga kursus. "Tas gan nenozīmē, ka varētu strādāt šajā jomā, bet teorētiskās pamata zināšanas darbā noderēs un ir tik patīkami atkal zināt nedaudz vairāk," izvēli komentē Aira.
Jautājums, kuras ir tās lietas, kas iepriecina, Airu samulsina. Bet atbilde ir lakoniska: "Tā ir ceļošana. Tā ir mūzika – klasiskā, opera. Neesmu viena mūzikas virziena piekritēja, labprāt klausos džezu un blūzu, arī ko pavisam jaunu. Man ļoti svarīgi ir līdzcilvēki – draugi, paziņas. Dvēseles radinieku ir maz, bet ir cilvēku loks, ar kuriem vārda tiešā un pārnestā nozīmē var iet vienā sasaitē. Nav svarīgi, ka ar dažiem šķir okeāni. Patīk pirts procedūras, sirsnīgas, bagātinošas sarunas pie vīna glāzes. Uz to gan tagad jāpagaida. Bet var taču parunāt pa tālruni vai internetā!"