Tieši pretēji - viņa ir tik aizņemta, ka intervijas laiku sarunāt nemaz nav vienkārši. "Man ir tikai 24 stundas dienā," smaidot saka dāma, kurai tikko apritēja 84 gadi.Viņas ikdienas gaitas ved gan uz Rīgu, gan uz Salaspils centru, gan uz Ķekavas rokdarbu pulciņu. Rita ir tik mobila un aktīva, lielā mērā pateicoties savai autovadītājas prasmei. Aktīvi braukt sākusi pirms 20 gadiem, lai gan tiesības viņai ir jau 48 gadus. Šodien seniore atzīst: "Jo vairāk braucu, jo pārliecinātāka un mierīgāka kļūstu. Kad sēžas pie stūres, stress ir jāaizmirst." Viņa brauc piesardzīgi, bet nekavē - reiz pat gadījies saņemt naudas sodu par ātruma pārsniegšanu.Iespēju robežās Rita ar savu skolas laika draudzeni apceļo Latviju. Aktīvās kundzes ciemojušās Rundālē, Valmierā, Saulkrastos, reiz pat devušās trīs dienu ceļojumā pa Kurzemi. Nākotnē ceļotājas vēlas doties uz Daugavpili un apskatīt Marka Rotko mākslas centru. Nesen Senioru Dienā Rita izlasījusi rakstu par kādu kungu ar līdzīgām interesēm un kāri uz ceļošanu. Daudz nedomājot, nosūtījusi viņam vēstuli, aicinot kompānijā Latvijas ceļojumos. Rita paskaidro, ka ir ļoti patstāvīga, taču ceļojot biedē iespēja, ka mašīnai varētu atgadīties tehniska ķibele, kuras atrisināšanai vajadzētu prasmīga vīrieša galvu un rokas.Kādreiz bija džungļiUz Salaspili Rita ar vīru Pēteri pārvācās 1991. gadā. Šodien raugoties uz iekopto teritoriju, grūti noticēt, ka sākumā te bija "tādi džungļi, ka bija jābrien ar gumijas zābakiem". Rita stāsta: "Strādājām četrus gadus, ievedām 36 lielas zemes kravas, līdzinājām, arām ar traktoru." Toreiz nebija pieejami dārzkopības žurnāli un grāmatas, un Rita pat devusies uz Dārzkopības biedrību Rīgā, lai lūgtu padomu dārza iekopšanā. Tur saņēmusi trīs daiļdārzu adreses, kas kalpojuši par iedvesmas avotu.Dārza iekopšana bija abu pensionāru prieks un sirdsdarbs. Pirmā godalga 1995. gadā nāca negaidīti, taču sagādāja lielu gandarījumu. Rita atceras, ka pēc tam godalgu bijis tik daudz, ka sākušās runas par to, ka pārmaiņas pēc jāapbalvo arī kāds cits. Pēc vīra aiziešanas aizsaulē pirms sešiem gadiem Rita dārzu kopj pati. Viņa stāsta: "Vasarā vismaz 20 reižu ir jānopļauj zāle, vēl vajag apstādīt, apravēt, nogriezt dzīvžogus." Galvenā esot vēlēšanās, un tikai pēc tam nākot laiks un nauda. Divreiz gadā gan bez vīrieša palīdzības neiztikt - tā nepieciešama pie baseina tīrīšanas un lielās komposta grēdas sakārtošanas pavasarī. Ritai paveicies ar izpalīdzīgiem kaimiņiem un draugiem. Ir arī domubiedri - dārzu entuziasti Siguldā, Plakanciemā, Kalngalē.Visskaistāk 1800 kvadrātmetru plašais dārzs izskatās no jūnija vidus līdz augusta vidum. Esmu ieradusies neīstajā sezonā, taču dārzu varu aplūkot vairākos fotoalbumos. Lai arī saimniece teic, ka šodien viņas lolojums vairs nav tik iespaidīgs, man šķiet, ka tieši šādi varētu izskatīties paradīzē. Krāšņu ziedu birums visās varavīksnes krāsās, tam apkārt mauriņš, kas šķiet kā griezts ar šķērītēm, nevis pļauts. Un vidū - romantisks dīķītis ar plaukstošām ūdensrozēm!Es neesmu vienīgā pasaku dārza apbrīnotāja - par to rakstījuši arī žurnāli Māja, Dārzs un Drava, Praktiskais Latvietis. Savukārt ainavu arhitektūras studenti braukuši pie Ritas ekskursijās. Pati Rita visvairāk lepojas ar savdabīgo juku, kas pirmo reizi uzziedēja pērn un nākamreiz ziedēs varbūt pēc četriem gadiem. Kā jau kārtīgā dārzā, arī te ir zemenes, upenes, jāņogas, gurķi, kabači, ķirbji.Bail tikai no karaRitas vecāki bija lauksaimnieki, tāpēc jau no mazotnes meitene tika radināta pie darba. Rita atceras, ka 12 gadu vecumā ar zirga grābekli grābusi aptuveni 15 hektāru laukus. Vēlāk, dzīvojot Dobelē, Ritai bija komercdārzs, taču sirds ilgojās pēc ziedoša daiļdārza skaistuma un smaržas.Kad Ritai bija 12 gadu, bet viņas mazajam brālītim tikai divi gadiņi, ģimene pārdzīvoja kara šausmas Lestenē. Toreiz ziemas spelgonī astoņi cilvēki izdzīvoja, slēpjoties pagrabā. Pēc tam atsākuši dzīvi no nulles - tikai ar to, kas bija palicis mugurā. Kara laika pārdzīvojumi ietekmējuši visu Ritas dzīvi: "Tie bija smagi laiki, bet liktenis ir lēmis man izdzīvot un būt tādai, kāda esmu." Arī šodien karš un cilvēku ļaunums ir vienīgās lietas, no kā Rita patiesi baidās. Viņa uzskata, ka pasaule kļūtu labāka, ja visi sekotu mācībai: "Nedari citiem to, ko nevēlies, lai citi nodara tev."Savus vecākus Rita atceras ar siltumu un apbrīnu. Viņa uzskata, ka kara laikā izdzīvot palīdzējusi vecāku apķērība un valodu prasmes. Rita atceras: "Māte runāja vāciski, bet tēvs - krieviski, un tāpēc mēs palikām dzīvi. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka mācīties valodas ir ļoti svarīgi."Kā var būt garlaicīgi?!Sekojot līdzi šodienas politikai, Rita nonākusi pie atziņas: "Visvienkāršāk ir kritizēt to, ko dara cits." Viņa pati visā seko principam - nenodarboties ar "vaimanaloģiju", bet gan pieņemt dzīves realitāti.Uzturēt fizisko formu Ritai jau četrus gadus palīdz vingrošana ar fizioterapeitu divreiz nedēļā. Nodarbībās 10-15 cilvēku grupā tiek praktizēti dažādi vingrojumi, pareiza elpošana. Rita atzīst, ka pat dārza darbi, kas prasa zināmu fizisko slodzi, nevar aizstāt vingrošanu.Lai arī aktīvākā dārza sezona vēl tikai tuvojas, Ritai garlaicīgi nav arī ziemā: "Es vispār brīnos, kā cilvēkiem var būt garlaicīgi." Tamborēšana ir vēl viens hobijs, ko prasmīgā dāma izkopusi līdz perfekcijai. Viņas radītās vestes, svārki un jaciņas ir ne tikai apbrīnojami rūpīgs roku darbs, bet arī aktuālo modes tendenču atspoguļojums. Reizi gadā Rita piedalās Ķekavas kultūras nama modes skatē, kur pati demonstrē savus izstrādājumus. Dažkārt viņas tamborētie tērpi ceļo pa izstādēm dažādās Latvijas vietās. Viņas diplomu vidū gozējas arī atzinība par ieguldījumu lietišķajā mākslā. Rita pievērš manu uzmanību tulpēm uz galda - arī tās izrādās tamborētas, lai gan no attāluma izskatās pavisam īstas.Ziemā seniorei izdodas uzadīt vai uztamborēt trīs četrus lielus darbus, taču Rita paspēj arī daudz lasīt, doties uz koncertiem, izstādēm. "Esmu ļoti šiverīga," piebilst enerģiskā seniore, kurai nav sveša arī humora izjūta: "Jau 29 gadus esmu pensijā - valstij ļoti neizdevīgs eksemplārs." Lai ietu kopsolī ar laiku, viņa izgājusi Lattelecom datorkursus senioriem. Lai arī rēķinus maksā internetā, Rita atzīst, ka pie datora tomēr nav pieradusi un priekšroku vienmēr dos lasīšanai.Ritas Krūmiņas attieksme pret dzīvi ir tā uzlādēta ar pozitīvu enerģiju, ka to varētu apskaust daudzi jaunieši. Viņa negaida, ka kāds pasauks vai izdarīs viņas vietā - pati iet un rīkojas. To pierāda arī Ritas dzīves moto: "Kamēr cilvēks ir dzīvs, no katras bezizejas ir vismaz divas izejas. Tikai jāpiestrādā, lai tās atrastu."
Nost ar vaimanaloģiju
Lai arī dārzkopība ir daudzu senioru hobijs, Rita Krūmiņa to pacēlusi pilnīgi citā līmenī. Viņas dārzs vairākkārt ieguvis Salaspils un Latvijas sakoptākā dārza titulu. Tas daudzkārt aprakstīts Latvijas preses izdevumos, tāpēc stāsts šoreiz būs par pašu paradīzes stūrīša saimnieci. Arī ziemā, kad ziedu un dārzeņu dobes neprasa īpašu kopšanu, rosīgā kundze par garlaicību nesūdzas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.