Nelliju satiekam Kokneses kultūras namā dažas stundas pirms kārtējā mēģinājuma. Šeit viņa aizvadījusi nu jau apaļus piecdesmit darba gadus. Uz galda rudenīgi smaržo pašas dārzā lasīti baltie dzidrie āboli. Turpat divi albumi, kas dāvināti kundzei viņas aizvadītajā astoņdesmit gadu jubilejā, viens no tiem ar Vairas Vīķes-Freibergas ierakstu. No Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa 2016. gada 18. novembrī Kornēlija Reisnere saņēmusi Latvijas Atzinības krustu par mūža ieguldījumu Latvijas skatuviskās dejas mākslas attīstībā un Dziesmu un deju svētku tradīciju saglabāšanā. Ar ordeni deju skolotāja lepojas – tam šūdināšot jaunas goda drānas, lai var uzpucēties, kad sabraukšot kopā visa radu saime, arī meita, kura ar ģimeni dzīvo Austrālijā, un taisīšot kopīgu ģimenes bildi.
Virpuļa noslēgums
Nellija tur rokās prāvu kaudzīti ar fotogrāfijām, kurās fiksēta viņas piecu dažādu paaudžu deju kolektīvu kopīga tikšanās uz skatuves. "Saruna jāsāk ar šo fotogrāfiju kaudzīti. Dzīve aizgājusi kā virpulis, un šis ir mana virpuļa noslēgums, tas saucas punktiņš uz i un tiešām ir šajā kaudzītē – faktiski fotogrāfijās fiksēta viena diena, bet tas ir visu darba gadu rezultāts," saka Kornēlija Reisnere un piebilst, "kad cilvēks iet pa dzīvi, viņš līdzcilvēkos atstāj pēdas. Šīs ir manas pēdas. Un es nevaru iedomāties, ka varētu būt savādāk." Starp fotogrāfijām ir arī bilde ar Nellijas dēlu un meitu krāšņā tautastērpā, viņi gan dejošanai savu dzīvi nav pakārtojuši. Citā Nellijas bērnības dienas, kur viņa redzama kopā ar māsu, – tā lielā māsa ir Nellija. Bērnību abas aizvadījušas Ļaudonas pusē.
"Mans tētis bija kalējs, mamma dzīvoja mājās, bet tad sākās karš. Vēlāk Vietalvas kaujas mums gāja pāri – vispirms pārskrēja vācieši, tad krievi. Tā bija ļoti karsta vasara, atceros, kā pļavās gulēja kritušie. Tēti 1943. gadā paņēma prom vācu armijā, viņš neatgriezās. Līdz ar to mums tas zīmogs – fašistu bērni – jau bija uzlikts," skaudros mirkļus atceras Nellija. Pliki un nabagi – tā savu bērnību pēckara gados atceras seniore.
Pamatskolu viņa pabeigusi Saikavas kalna skolā. "Toreiz nebija nekā – ne cukura, ne ziepju, drēbju nebija –, jo mūsu māja bija pilnīgi izlaupīta. Mamma bija čakla, turēja dārzu, mums bija govs, pati strādāja fermā. Mammas brālis bija aizrauts karā, tēvs arī. Sievas, mamma kopā ar brāļa sievu, ar bērniem sagāja kopā, sēja, pļāva un tā dzīvoja. Aitas mums bija – vērpa vilnu un auda. Kā nācu no skolas, gāju mammai palīgā saimniecībā, tad uz fermu, slaucu, dzirdināju lopus. Kā mēs tur izdzīvojām, pat nevaru saprast," secina Nellija.
Pēc pamatskolas Nelliju kolhozs aizsūtīja mācīties uz Zaļenieku Lauksaimniecības tehnikumu, kur varēja iegūt vidējo izglītību. "Vidējā izglītība – tas bija pamats, man tas bija ļoti svarīgs. Tajās ģimenēs, kur tēvi pārnāca no kara, meitas un dēlus sūtīja vidusskolā, bet mums tādu iespēju nebija. Māsu mamma aizsūtīja uz Varakļāniem, tur viņa dzīvoja pie radiem un pabeidza vidusskolu. Kad es pabeidzu pamatskolu, mūs visus skolēnus sasauca un kolhozā tika nolemts, kur kuru sūtīs – vienu uz traktoristiem, citu uz slaucējiem. Mani gribēja sūtīt mācīties fermās par kontrolasistenti, kas pārbauda piena kvalitāti. Protams, es teicu, ka uz tādu skolu neiešu. Par slaucēju varu strādāt pie mammas fermā. Pārējie visi aizgāja mācīties, es paliku. Tad vienā dienā priekšnieks mani pasauca un noteica – tad brauc uz Zaļeniekiem un mācies! Tur es izmācījos pat jaunāko agronomi," stāsta Nellija.
Pēc tehnikuma nācies atstrādāt kolhozam stipendiju. Vēlāk, kolhozu apvienošanas laikā, Nellija nolēmusi «laisties lapās» no Barkavas kolhoza, kurā strādājusi. Viņa devusies uz Viļānu selekcijas staciju, kur ieguvusi savu pirmo darba grāmatiņu. "Nezinu, kā tas notika, bet reiz Viļānu kultūras nama direktors man teica tā: "Ko tu maisies pa to lauksaimniecību, nāc uz kultūras namu!" Tā 1962. gadā no kultūras nama nonācu pirmajos deju kolektīvu vadītāju kursos kopā ar Zinaīdu Zeltmati, Audionu Līventāli – slavenajām horeogrāfēm un deju skolotājām. Tā bija pamatīga skola," ceļu uz dejas pedagoģiju atceras Reisneres kundze.
Savējā dzīsla
Pēc rajonu apvienošanas Nellijas priekšnieks savus kultūras darbiniekus aicinājis līdzi uz Gulbenes rajona Kultūras nodaļu. Arī Nelliju: "Tur satiku savu malēnieti. Iepazināmies tā, ka es biju priekšniece, kurai bija jābraukā pa kultūras namiem, jāskatās, kā tajos darbojas, viņš bija tikko atnācis no armijas. Voldemārs bija muzikants, spēlēja saksofonu, vadīja orķestri. 1963. gadā nosvinējām kāzas, piedzima divi bērni."
Vienu gadu Nellijai ar ģimeni nācies nodzīvot Valkā: "Tur sapratu, ka jūtos teju no Latvijas izsūtīta. Nu ir cauri, un man vajag atpakaļ. Zināju, ka mana dzīsla vijas no Gulbenes un Madonas līdz Rīgai, gribu uz šo pusi, uz Daugavas krastu, jo jebkur citur vienalga jutīšos kā prom no Latvijas." Baldones paziņa ieminējusies par iespējām strādāt Aizkraukles pusē, toreizējā Stučkas rajonā. "Datumu vairs neatceros, bet tas bija oktobrī, man nozīmīgā mēnesī 1967. gadā, kad ierados Koknesē," gandarīta ir Kornēlija Reisnere. Viņa atzīst – tas vairs nav būtiski, kurā laika posmā bijusi kultūras nama direktore, kurā Mākslinieciskās daļas vadītāja. Jo viņa vienmēr bijusi deju kolektīvu vadītāja.
"Mani dejotāji bija un ir vienkārši burvīgi," uzsver dejas pedagoģe. "Nellijas ugunsvārdu iedvesmoti" – tā piemiņas albumā pērn ierakstījuši viņas bijušie audzēkņi. Vai Nellija kā pedagoģe stipri uguņojusi? "Nūu... Droši vien biju barga, bet mums vienmēr bija mērķis – mēs esam nostrādājuši, mēs gribam iegūt pirmās vietas skatēs! Mans kritērijs tāds: kamēr pie manis nāk dejotāji – un ne jau pie visām tantītēm nāk! –, kamēr skatēs esam galvgalī – un mēs esam! –, prasībām jābūt," strikti teic Nellija un uzskaita Kokneses kultūras nama jauniešu deju kolektīva ievērojamos sasniegumus.
Nellija ir iedvesmojusi arī piecas savas audzēknes, kuras kļuvušas par deju kolektīvu vadītājām, nomainot savus iepriekšējos – arhitektes, inženieres, juristes – diplomus un profesijas. Šīs jaunās sievietes nu ir kļuvušas par Nellijas kādreizējo deju kolektīvu vadītājām skolās. "Viņām tik ļoti patīk dejot! Un no šīm piecām vadītājām divas gatavojas Dziesmu svētkiem!" priecājas Nellija.
Man vajag to kāju!
Dejot līdz septiņiem rītā. Kā kolektīva vadītāja krietnos gados to var izturēt? Nellija nosmaida vien. Viņa atminas, kā pirms vairākiem gadiem jaunajiem puišiem mācījusi piecirst stingru soli dejā Prūšu zeme. "Ko ar tiem puišiem lai dara?! Tādi kā uzsildīti. Kamēr es viņus mācīju, kamēr to kāju situ pa grīdu, tiku pie traumatologa," smej Nellija un turpina, "aizeju, pie galda sēž gados jauns traumatologs. Skatās uz mani. Es viņam saku: "Man to kāju vajag! Ceļgals sāp, paiet nevar." Māsiņa ārstam tāda vecāka dāma, šī dakterim apliecina: "Viņai to kāju vajag, jo viņa ir deju kolektīva vadītāja." Kāju saārstējām, jo dejotājiem tuvojās skate."
Kornēlija Reisnere ir nenogurdināma. Mājās ābeļdārzs, saimniecība ar trušiem, savulaik bijis jāapkopj pat 100 garaušu. "Kolēģe dzimšanas dienā uzdāvināja vienu trusi. Truši vairojās, un man viņi padevās. Kā mēs ņēmāmies, pļaujot tiem sienu!" Arī kad mazbērni atbrauc, ir ar ko nodarboties, jo jaunā paaudze prot pamācīt vecmāmiņu arī trušu barošanas jautājumos.
Kaut pensijā Kornēlija Reisnere skaitās no 55 gadu vecuma, darba gaitas viņa nav pārtraukusi, vēl jau ir jāvada arī dāmu deju kolektīvs. "Diētas neesmu ievērojusi nekad. Vingrot no rītiem laika nav bijis nekad – septiņos no rīta trušus bija jāiet barot. Tā tā dzīve aizgājusi," noteic Nellijas kundze un piebilst – vēl jau viņai ir mērķis. Un šis mērķis ir ar saviem dejotājiem izdejot Latvijas simtgadei veltītos pasākumus.
dejotājiņš
Cilvēks tikai Dievā