Sportistes krampis
Arī Valda Bušmane reizēm mēdzot pie sevis pašņukstēt, «palaizīt rētas», taču apņēmusies nevienu nevainot, nelamāt, kā to mājas kopsapulcē dara daži kaimiņi. Viņa saka: «Nav vērts! It kā jau cilvēki taisnību runā, ka pagasts nav to un to izdarījis, bet pukstēšana, sūkstīšanās tikai tērē mūsu enerģiju un neko neatrisina. Atrisina rīcība. Esmu reāliste, vilcēja – vienkārši eju un daru. Vēlāk redzams, vai pareizi. Bet kļūdīšanās ir darīšanas sastāvdaļa.» Strādājot par agronomi, Valdas kundze pārliecinājusies – cilvēks izdomā, saplāno, tikmēr laika apstākļi katru gadu paģērē citu stratēģiju. Visu paredzēt nevar.
Lietišķu, apzinīgu attieksmi pret pienākumiem nostiprinājušas sportistes gaitas. Seniore piebilst, ka rūdījumu devusi arī iedzimtība un vecāku nostāja – kas tu esi un ko dzīvē gribi sasniegt. Tētis un mamma papildu darbam kolhozā paspējuši turēt lopus pašu saimniecībā, līdz ar to turība ģimenē bijusi. Valda atceras: "Nebijām bagāti, mājiņa veca, bet es dabūju visu, ko gribēju, studiju laikā vecāki man katru nedēļu deva 25 rubļus. Mamma palīdzēja kaimiņiem, arī radiem, kad nelaime notika. Vecāki pat aizņēmās naudu un pēc tam nokāva lopiņus, lai parādu atdotu."
Vasaras brīvlaikā bērni strādājuši kolhozā, nopelnot brīvpusdienas un nedaudz naudas. "Tēvs bija brigadieris, un es, maza būdama, gadus četrus grābu ar zirga grābekli. Vidusskolas laikā uz siena pantiem jautri gāja: pa dienu strādājām, vakarā sportojām," stāsta Valdas kundze.
Studējot Lauksaimniecības akadēmijā, jauniete spēlējusi volejbolu Jelgavas pilsētas un arī augstskolas komandā. Viņa atceras: "Braucām cīnīties uz citām Latvijas pilsētām. Mūsu kolhozā tāpat ilgus gadus bija lieliska komanda, un tradīcijas ir saglabājušās."
Pasaules centrā
Kāpēc izvēlējusies agronomes profesiju, Valda nevar uzreiz pateikt. Dzīvās radības meitenei nekad nav īpaši patikušas, jo mamma allaž teikusi, ka lopiņi ir pirmajā vietā, tikai pēc tam ģimene ēdīs. Studēt devusies ar kolhoza Straume nosūtījumu, stipendiju saņēmusi nedaudz lielāku, pēc tam bijis jāatgriežas un dažus gadus jāatstrādā. "Bet es no Nīgrandes nācu un citur nemaz negribēju doties. Kad bijām mazi, ciemos atbraukušais brālēns teica, ka te ir pasaules gals, bet es atcirtu: nē, te ir pasaules centrs. Jo šeit viss ap mani notiek," uzsver Valda.
Karjeru jaunā speciāliste sākusi, strādājot par pļavu un ganību agronomi. Viņas pienākumos ietilpusi arī lopbarības sagatavošana, sēklkopība. Tiesa, nācies salāgot akadēmijā gūtās zinības ar laukos auguša cilvēka pieredzi.
"Liekas, ka par zvaigznēm zinām vairāk. Agronomija ir viena no sarežģītajām zinātnēm, ko var mācīties un mācīties. Lai zemei un augiem pāri nenodarītu ar nepareizu agroķīmijas lietošanu un vienlaikus nesamazinātu ražu. Kā mēslojums podzolētā augsnē iedarbojas, kā ar dzelzi vai alumīniju savienojas, kā mēslot, lai upēs liekais neiekļūst. Ja labība bez krusas un liela vēja sakritusi gar zemi, tā ir cilvēka kļūda – nepareizi, nesabalansēti ar slāpekli mēslots," stāsta speciāliste.
Bioloģiskās saimniekošanas metodēs agronome nav iedziļinājusies, jo redzējusi bioloģisko zemnieku zemās ražas un aizaugušos laukus: "Trūkst zināšanu bioloģijā, ja nezāles izplata. Lietojot tikai kūtsmēslus, kartupelī būs vairāk nitrātu, nekā pareizi nobalansējot fosfora, kālija un slāpekļa daudzumu."
Laimes formula
Kamēr abi bērni vēl bijuši mazi, Bušmaņi dzīvojuši privātmājā. Seniore atklāj, ka meitiņu bērnībā lutinājusi kā princesīti, dēls – gan jau pats tiks galā. "Bet Sanda strādā vairāk nekā es savulaik. Nav labi, ja sieviete iet kā zirgs, bet vīrietis nes streņģes. Smejos, ka pati visu mūžu esmu gribējusi būt sliņķe un tikai tagad tāda esmu. Reizēm priekš dēla iepērku un sasaldēju sēnes. Esmu vecmāmiņa uz pilnu slodzi. Daudzos jautājumos no saviem bērniem un arī mazbērniem mācos."
Seniore neslēpj – pēc tam, kad dzīvesbiedrs traģiski gājis bojā, piedāvājumi bijuši lielākoties no precētiem vīriem. Valda saka: "Dažs pat bija ar mieru šķirties, taču tas laimi nenestu."
Pietrūkusi motivācija vienai saimniekot mājā, to Valda pārdevusi un iegādājusies dzīvokli. Atbrīvoties no sešsimt hektāriem zemes atrunājusi meita Sanda, kura tobrīd studējusi Lauksaimniecības universitātē.
"Materiāli esmu nodrošināta, pāris reižu gadā paceļoju kopā ar bērniem vai draugiem, bet gribētos arī ar kādu vecīti kopā kaut kur aizbraukt," tā Valda.
Seniore nonākusi pie atziņas, ka laime slēpjas vienkāršībā, labestībā un pieņemšanā. Jebkurš cilvēks, arī nodzēries, pelnījis cieņu: katram taču savs lūšanas punkts. Augstprātībai nav pamata: ko gan zinām par līdzcilvēku, par dabu? Mūžs par īsu, lai to izprastu. "Laimē nekādi secinājumi nerodas. Tikai tad, kad iekulies mēslos un liekas, ka gals klāt. Ja neesi vēl apjēdzis, kāpēc, līdzīgi pārbaudījumi nāk atkal. Reizēm tu kādam dari un dari labu, bet viņš tevi par sīkumu tā noliek…Turpretī, kad tev pašam ir slikti, palīdz tas, kuram neko labu neesi darījis. Un vēl – nevajag dot, ja pretī gaidi uzslavu, pateicību. Negribu, ka man saka paldies, tāpēc lielākoties ziedoju anonīmi," teic Valda, viņa ir Nīgrandes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšniece.
Cita patiesība
Jaunībā Valdu neinteresējusi ne augstskolā mācītā filozofija, ne zinātniskais komunisms. Pirms divdesmit gadiem viņa izlasījusi Bībeli un sapratusi, kā šī pasaule iekārtota. "Psiholoģijā, tāpat dzīves likumsakarībās, viss saliekas uz Bībeles pamatiem, jo scenārijs ir viens. Bet cilvēce no kļūdām nemācās. Kāda mūsdienās cieņa pret vecākiem ļaudīm? Savu darbu izdarījuši un vairs nav vajadzīgi? Kāpēc pansionāti pilni ar veciem cilvēkiem? Bērniem priekš vecajiem nav laika. Agrāk lauku sētā dzīvoja vairākas paaudzes. Pastāvīgi esot vienā "maisā", bērni, mazbērni, vecāki un vecvecāki sarada un tu biji savējais. Tagad saiet kopā nav vienkārši, jo katram savs raksturs un vērtības. Laikam tālab mīlestība dota, lai cilvēku sākumā pieņemtu, kāds ir. Vēlāk – vai nu ar attiecībām strādā un ciena viens otru, vai egoisms ģimeni saposta," uzskata seniore.
Pēc pievēršanās ticībai Valda Bušmane piedzīvojusi neaizmirstamus brīnumus, viņa atklāj: "Mans pirmais dēliņš nomira. Reiz gulēju aizmigusi, likās, ka tūlīt dēlu satikšu, pēkšņi pamodos ar absolūtas mīlestības un prieka sajūtu – katra ķermeņa šūna, pat nagi aiz laimes dega. Domāju, ka tas bija Dieva pieskāriens, jo gribu Viņu iepazīt, uz Viņu paļauties. Jaunībā, jājot ar zirgu, biju kritusi un pārsitusi astes kaulu. Nelīdzēja ne masāža, ne zāles. Pirms aptuveni pieciem gadiem noziedoju palielu summu baznīcas jumtam. Sāpes pārgāja un līdz šai dienai nav atgriezušās. Esmu sapratusi, ka šī nav vienīgā dzīve. Mūs māca, pārbauda, kā dimantus slīpē."