Ievas Virzas vadītā aptieka Rīgā, Valdemāra ielā, nesen ieguvusi svaigu veidolu atbilstoši Mēness aptiekas jaunajai pacientiem ērtajai vizuālajai un izkārtojuma koncepcijai. Sarunā ar aptiekas apmeklētāju un kolēģu mīlēto farmaceiti un aptiekas vadītāju nostiprinās pārliecība – Latvijas Ārstu biedrības rīkotās aptaujas rezultātā saņemtā balva Gada farmaceits 2022 ir ilgā pieredzē gūtajās zināšanās un neizsīkstošā profesionālā aizrautībā kaldināts rezultāts.
Kā radās doma par farmaceites profesiju?
Mana pieredze varētu rosināt padomāt tiem, kuri uzskata, ka padsmit gados cilvēks zina, ko ir jēga mācīties un ko nevajag. Savos septiņpadsmit es biju no tām, kuras domā, ka meitenēm nav jāmācās ne fizika, ne ķīmija, jo sievietes misija ir veidot ģimeni un audzināt bērnus. Šo viedokli tolaik biju pat gatava aizstāvēt.
Mācījos Rīgas 49.vidusskolas ķīmijas klasē. Katru pirmdienu devāmies praksē, un bija izvēle – konfekšu fabrika vai Rīgas 1.slimnīca. Es izvēlējos slimnīcu, un man nebija nekas pretī apgūt sanitāra darbu uroloģijas un kardioloģijas nodaļā. Sapratu, ka man patīk medicīna. Jau pirms tam mājās ar interesi lasīju medicīnas enciklopēdijas, zināju, kā izskatās skarlatīnas slimnieki, kā vējbakas utt.
Iespējams, tas nebija nejauši, ka savas dzīvesvietas tuvumā Mežaparka aptiekas logā pamanīju sludinājumu, kas aicināja darbā sanitāru. Pieteicos, un mani pieņēma. Aptiekā man ļoti patika, ka viss ir tik gaišs, tīrs, kluss. Sākumā, protams, kā jau minētais darbs paredz, tīrīju grīdas un plauktus. Atceros, ka ar interesi klausījos, kā farmaceiti sarunājas ar cilvēkiem, lai izzinātu, ko var palīdzēt. Tagad, pēc mūsu rekonstruētās aptiekas atvēršanas, uz mirkli atplaiksnīja atmiņas par savu pirmo aptieku. Nesalīdzināmi! Tolaik zāļu un citu aptiekas preču piedāvājums bija krietni ierobežotāks, toties aptiekā uz vietas gatavoja zāles. Es biju atbildīga par visiem traukiem – pudelītēm, burciņām, lai tie būtu tīri un sterili. Pēc pāris mēnešiem man jau uzticēja fasēt preces, piemēram, atvesto 10 kilogramu marles baķi safasēt dažādos mazākos iepakojumos. Tad bija jāaprēķina cena un ar roku tā jāuzraksta – datoru vēl nebija.
Aptiekas vadītāja novērtēja manu interesi par darbu un atbildības izjūtu, tādēļ jau drīz vien strādāju kasē un tajā pat gadā man uzticēja kļūt par farmaceita palīgu. Ceļš no pašiem pamatiem palīdzēja līdz kaulam saprast, ka šis darbs man patīk un vēlos studēt farmāciju. Kas manā pieredzē ir pamācošākais? Tobrīd atskārtu, ka nespēšu nokārtot augstskolā eksāmenus, jo skolā ķīmiju, fiziku un bioloģiju mācījos virspusēji. Nācās vēlreiz bibliotēkā meklēt mācību grāmatas un pusgadu cītīgi mācīties. Man izdevās atgūt iekavēto, taču tagad iesaku jauniešiem cītīgāk mācīties visu, ko vidusskolas izglītības programma piedāvā, jo dažkārt mēs pat iedomāties nevaram, kādus līkločus izmet dzīve un kādas iespējas tā piedāvās.
Saprotu, ka iekavēto apguvāt pašmācības ceļā?
Jā, un palīdzēja arī privātskolotāji. Toreizējā Medicīnas akadēmijas Farmācijas fakultātē iestājeksāmenus nokārtoju ar augstāko atzīmi un uzsāku studijas. Tas pierāda – ja kaut ko ļoti vēlies, nevajag baidīties! Arī labot savas kļūdas, mēģināt un izdarīt.
Kas ir palīdzējis veidot raksturu, būt atbildīgai, mērķtiecīgai?
Visticamāk vide, kurā uzaugu, jo līdz pamatskolas beigām dzīvoju laukos un ģimenes saimniecībā veicu visus nepieciešamos ikdienas darbus. Manuprāt, atbildība, attieksme pret darbu nāk tieši no bērnības. Vēlāk gan augstskolā, gan darbā esmu izjutusi reizē stingru, taču atbalstošu plecu. Dzīvē ir apstiprinājusies latviešu tautas gudrība: visi man labi bija, ja es pati laba biju. Tā raksturo arī manu attieksmi pret cilvēkiem un darbu, kas man ir sirdij tuvs un ko svarīgi izdarīt tik labi, cik vien spēju.
Studijas sakrita ar pārmaiņu laiku Latvijā. Kā tas iespaidoja?
Studējot pirmajā kursā apprecējos, piedzima meita un pēc gada arī dēls, tādēļ uz laiku studijas pārtraucu. Tikmēr Latvija bija atguvusi brīvību, daudz kas izmainījās, arī izglītības sistēma, studiju programmas. Radās šaubas, vai varēšu turpināt, bet Farmācijas fakultātes dekāne Vija Eniņa iedrošināja, sakot, ka viss izdosies. Par to milzu paldies, jo viņas vārdi un patiesais atbalsts palīdzēja noticēt saviem spēkiem. Turklāt studiju procesā bija notikušas pozitīvas pārmaiņas – viss notika krietni dinamiskāk, vēl saistošāk un interesantāk.
Kā tikāt galā ar studijām un mammas lomu?
Augstskolu pabeidzu 2000. gadā un kopš 2005. gada esmu aptiekas vadītāja. Vietā ir teiciens: jo vairāk dari, jo vairāk vari. Ir tikai jāsaprot, kas ir svarīgākais, jāprot atrast līdzsvaru. Lai gan tas nav viegli, visu var paspēt, ja prasmīgi organizē savu laiku. Tas ir svarīgi arī manā pašreizējā darbā, strādājot lielā aptieku uzņēmumā, iedzīvotāju iecienītā aptiekā un vadot lielu kolektīvu, kam esmu pateicīga par lielisku darbu.
Īsu laiku strādājāt arī farmācijas uzņēmumā. Kas tomēr šķita pievilcīgāks darbā aptiekā?
Ir jāpamēģina, lai saprastu, kas tev der vislabāk, un mans īstais aicinājums ir komunicēt ar pacientiem, iedziļināties katra veselības vajadzībās un piedāvāt labāko iespējamo risinājumu. Šeit, aptiekā ir arī allaž cieša un bagātinoša saziņa ar ārstiem, nepārtraukti ir jāpapildina zināšanas, jo apritē ienāk daudz jaunu medikamentu. Farmaceitu sadarbība ar ārstu un pacientu arvien attīstās, īpaši, ja aprūpējam gados vecākus pacientus.
Mēness aptieka ir Latvijas iedzīvotāju mīlēts zīmols, tā saņēmusi starptautiskās programmas Best Place to Work (Labākā darbavieta) sertifikātu. Kā tajā saskatāt savu ieguldījumu?
To mēs visi paveicam kopā – farmaceiti un citi darbinieki uzņēmumā, mūsu vadītāji. Viena lieta ir profesionālās zināšanas, otra – iespēja tās pielietot, bet trešā – māka īsā laikā izskaidrot tā, lai pacients saprastu zāļu lietošanas nozīmi un jēgu. Tās ir mūsu rūpes par katru pacientu. Dažkārt ir vajadzīga arī iedrošināšana, pamudināšana, prasme saprast un novērtēt, kā cilvēks rīkosies ar viņam piedāvāto informāciju. Labprāt iesaistos sarunās ar pacientiem, gan kopā ar jaunajiem, gan pieredzējušiem kolēģiem, lai meklētu labāko risinājumu. Nereti tieši mēs, farmaceiti, esam pirmie veselības aprūpes speciālisti, kas var konsultēt un sniegt padomu, ja cilvēks vēl nav bijis pie ārsta. Dažkārt tas ir patiesi izšķiroši un var palīdzēt slimību neielaist. Tomēr visai bieži padziļināta saruna ar pacientu un mudinājums nekavējoties doties pie ārsta, ir turpmākās terapijas veiksmes atslēga. Aptiekas speciālistu lomu nevajadzētu novērtēt par zemu.
Vai tā jūs saskatāt farmaceita galveno uzdevumu?
Es teiktu: tā ir farmaceita misija. Kādā jaunā kolēģe reiz atzina, ka ar katru pacientu runāju ļoti ieinteresēti. Jā, mani tiešām interesē katrs pacients! Dienā aptiekā iegriežas no 400 līdz 500 cilvēku. Man patīk, ka strādāju vietā, kur ir tik daudz cilvēku, patīk šī dinamiskā vide. Farmaceitam ir jābūt emocionālai un fiziskai varēšanai strādāt ar cilvēkiem, saglabājot ieinteresētību arī par dienas 500. pacienta problēmām. Esmu laimīga, ka man šī varēšana piemīt, un zinu, ka to var uztrenēt un pilnveidot, jo ir svarīgi ieklausīties un sadzirdēt gan pirmo klientu pulksten astoņos no rīta, gan to, kurš ienāk aptiekā vēlu vakarā.
Teicāt, ka emocionālo noturību un fizisko izturību var uztrenēt. Vai kolēģiem esat palīdzējusi to sasniegt?
Esmu vadījusi tālākizglītības kursus mūsu uzņēmumā. Labi, ka mums šādas mācības ir. Būdama mācību trenere, centos palīdzēt labāk izprast, kā izmantot iegūtās akadēmiskās zināšanas un, galvenais, kā reaģēt nepatīkamās situācijās, jo pacienti mēdz būt satraukti, dusmīgi, dažreiz arī agresīvi. Visbiežāk šādos gadījumos pie vainas ir nopietnas, smagas diagnozes, taču emocionālo fonu veido arī notiekošais sabiedrībā, tai skaitā nesenā pandēmija, karš Ukrainā.
Mācību laikā farmaceiti interaktīvi izspēlē dažādas lomu spēles, modelējām situācijas, jo arī farmaceiti ir dažādi – vairāk vai mazāk empātiski, ar izcilu humora izjūtu vai nē, ļoti atvērti komunikācijai vai introverti. Protams, darbs aptiekā prasa ne tikai zināšanas un psiholoģisko sagatavotību, bet arī labu fizisko formu, jo darbdiena paiet "uz kājām". Fizisko izturību gan katram jātrenē pašam, un tam allaž palīdz aktīvs, veselīgs dzīvesveids.
Farmācijas nozare attīstās strauji. Kas jums pašlaik šķiet interesanti?
Viss – atklājumi, sasniegumi, jaunumi, kas ir ik uz soļa! Mani ļoti saista bioķīmija, jo mūsu organismā katru mirkli notiek bioķīmiski procesi, arī šīs sarunas laikā. Tikpat saistoša ir ortomolekulārā medicīna, kas rosina padomāt ne tikai par to, ka, piemēram, būtu jālieto kalcijs, magnijs un C vitamīns, bet arī – cik svarīga ir pareiza deva un konteksts tā lietošanai. Cilvēka organisms ir pētīts, zināms un reizē tik smalks un vēl tālāk izzināms mehānisms!
Ieva, jūsu dzīves lielā aizraušanās ir dejošana. Kā tas nākas, ka dejai ir tik nozīmīga gan jums, gan ģimenei?
Cik sevi atceros, mamma lika uz slidām, pēc tam apmeklēju mākslas vingrošanas nodarbības. Viņai bija tuvi šie sporta veidi, jo pati savulaik bija trenējusies. Kad dzīvojām Bauskas novada Pācē, dejoju modernās un tautas dejas. Atnākot uz Rīgu, 15 gadu vecumā sāku dejot tautas deju kolektīvā ”Rīdzinieks”, kam šogad aprit 50 gadu jubileja. Dejā satiku savu vīru Viesturu.
Dejoju visu laiku, pārtraukums bija vienīgi tad, kad dzima bērni. Martai patlaban ir 30 gadu, Reinim – 28, Mārtiņam – 16, viņš joprojām dejo kolektīvā ”Zelta sietiņš”, kur jau no divu gadu vecuma dejotāju gaitas uzsākuši visi trīs mūsu bērni.
Pēdējos piecus gadus esmu kopā ar dejotājiem ansamblī ”Madara”. Vīram deja ir vēl nozīmīgāka, jo viņš vada vairākus deju kolektīvus – tā ir kļuvusi par viņa otru profesiju. Dejā ir tik liels prieks un enerģija! Dejojot aizmirsti par visām problēmām. Taču tas ir arī nopietns darbs un atbildība, jo koncertu ir daudz. Mēģinājumi dažkārt beidzas vēlu, tie notiek ne tikai darbdienās, bet arī brīvdienās. Nereti kolēģes brīnās, kā man tam atliek laika un spēka, bet tas ir mans enerģijas avots. Fiziski esmu piekususi, taču emocionāli – uzlādējusies, jo enerģija vairo enerģiju. Vēl viens milzīgs pozitīvs lādiņš ir Dziesmu un deju svētki. Madara uzstāsies visur – gan Mežaparkā, gan Daugavas stadionā, gan arēnā.
Vai arī deju kolektīvu Madara vada jūsu vīrs?
Jā, dejoju sava vīra vadībā. Tas nav viegli, taču vienmēr esmu centusies nodalīt sievas un vīra attiecības – Madarā esmu dejotāja, bet viņš – vadītājs. Turklāt kolektīva repetitore ir mūsu vecākā meita un ir jāklausa arī viņai.
Vai kāds no bērniem seko jūsu piemēram un ir izvēlējies studēt farmāciju?
Nē, viņi atzina, ka redzējuši, cik daudz pūļu tas prasa. Toties viņiem patīk dejot. Bērni bijuši līdzi visos mēģinājumos, pacietīgi gaidījuši, kad tie beigsies. Ārkārtīgi priecājos, ka šai ziņā viņi iet vecāku pēdās. Visi kopā dejosim šajos Dziesmu un deju svētkos – vai tad tas nav fantastiski!
Kā jums izdodas noturēties uz viena viļņa?
Ar vīru kopā esam jau 30 gadus. Ja 19 gados tā ir bezrūpīga, romantiska mīlestība, tad vēlāk attiecību pamatos ir arī atbildība, dziļa cieņa un mierpilna paļaušanās vienam uz otru, beznosacījumu atbalsts un, jā, arī piekāpšanās – visa emociju gamma. Tā ir milzīga vērtība, jo bez tās būtu grūtāk visu paveikt. Ja vecāki ir aizņemti – iet, dara, veido, rada – manuprāt, bērni arī kļūst atbildīgāki, jo viņiem biežāk nākas pašiem uzņemties rūpes par savu ikdienu, piemēram, pagatavot sev vakariņas.
Man svarīga ir arī laba darba vide, jo visas dzīves jomas ir ciešām saitēm saistītas. Lielu darbu ieguldu aptiekas kolektīvā, uzņēmumā, un varu droši teikt, pretī saņemu izpratni un atbalstu jebkurā jautājumā. Esmu no tiem aktīvajiem darbiniekiem – vienmēr interesējos, jautāju, jo gribu noskaidrot, kā darīt labāk, citādāk. Tas viss dod spēku iet tālāk un darīt darbu ar prieku.