Lai trīs musketierus noturētu istabā līdz fotografēšanas brīdim, viņi tiek cienāti ar gardumiem, kas no trauciņiem pazūd zibenīgi. "Tiklīdz veikals piedāvā atlaides kvalitatīvai kaķu barībai, naudu nežēlojam. Vismaz puse no mājsaimniecības budžeta aiziet Pērles, Bārnabija un Bricītes vajadzībām," neslēpj Gints.
Laukos kaķu instinktiem ir, kur izpausties – trūkties dabū gan pelītes, gan putniņi, tāpēc putnu barotavu saimnieki ierīkojuši uz metāla caurules. Modrība gan nav lieka, jo vasarā garām Vizuļiem uz pludmali dodas viesu māju iemītnieki un pagalmā, ko nenorobežo žogs, mēdz ieklīst kaimiņu sunīši. Gints skaidro, kāpēc pašiem nav suņa: "Suns ir ģimenes loceklis, saimniekam jābūt blakus. Ja visu dienu esam prom, ko viņš viens darīs? Turpretī kaķis ir diezgan neatkarīgs dzīvnieciņš."
Vienam ir skumīgi
Kaķu būšanā Vīksnas nav iesācēji. Agrāk dzīvojuši četristabu dzīvoklī Liepājā, Gints ar lamatām noķēris sešas peles, tāpēc ģimenei pievienojies pirmais ķepainis – rudais Ūšuks. Runcīša pārcelšanās uz citiem medību laukiem bijusi tik sāpīga, ka nolēmuši citu vietā neņemt. Lelde atceras: "Tomēr Gints tālredzīgi nebija izmetis bļodiņas. Kolēģu sētā viesojās runči un kaķenes, kas reizē piedzemdēja. Kad aizbraucām apskatīties, viens kaķēns amizanti tirinājās kokā. Tā dabūjām Mocartu. Mūsu vecākais dēls tolaik ar draudzeni dzīvoja atsevišķi, viņi no tā paša metiena paņēma Mellenīti. Kad jauniešu attiecības pajuka, dēls atgriezās pie mums ar savu kaķenīti. Kamēr abi minči sarada, bija jautri."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 12. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00