XX gadsimta 50.–60. gadu ekonomiskā uzplaukuma laiks nāca par labu arī vācu brendijam – tas kļuva par iecienītāko stipro alkoholisko dzērienu Vācijā.
Kvantitatīvi šo pozīciju vācu brendijs saglabāja līdz pat Vācijas atkalapvienošanas laikam, kad vietējo brendiju no troņa gāza viskijs un degvīns.
Neraugoties uz to, vācu brendijam joprojām bija nozīmīga loma, tāpēc aktīvi tika meklēti veidi, kā stiprināt tā tēlu.
Garšas ziņā vācu brendijam piemīt viss, kas patīk jebkuram brendija cienītājam – tas ir maigs un samtains, atturīgi saldens, ar vaniļas un karameles, žāvētu augļu, riekstu, nereti – grauzdējuma aromātiem, kas radušies nogatavināšanas procesā.
Gadu desmitiem ilgušajā panākumu periodā vācu brendijs ir pilnveidojies – ieguvis tipisku, patīkamu un harmonisku raksturu.
Gatavo no franču, itāļu vīniem
Tomēr atšķirībā no iepriekšējiem (spāņu, grieķu, gruzīnu un citiem brendijiem) vācu brendiju nevar saukt par simtprocentīgi vācisku. Kāpēc tā?
Visi minētie brendiji neatkarīgi no izcelsmes valsts pamatā gatavoti no vietējām vīnogām. Ar Vācijas brendijiem, ja neskaita dažus izņēmumus, ir pavisam citādi.
Brendija ziedu laikos visu lielo marku destilēšanai nepieciešamos vīnus vācieši iepirka citās zemēs – galvenokārt Francijā un Itālijā.
Jēdziens «destilācijas vīni» Vācijas destilācijas praksē nozīmē bāzes vīnus, kuri ar vīna destilātu ir stiprināti līdz alkohola saturam 18–24 tilp.%.
Vācijā tie tiek destilēti vēlreiz un pēc tam iepildīti izturēšanai paredzētajās ozolkoka mucās, kur tie nogatavinās vismaz 12 mēnešus vai vismaz sešus mēnešus (mucās ar tilpumu, kas mazāks par 1000 litriem).
Samazinoties pieprasījumam, arvien biežāk bija dzirdams jēdziens «izmaksu optimizācija». Vīna destilātus iepirka jau divkārt destilētus vai pat pilnībā nogatavinātus, saglabājot tikai pašu būtiskāko sava brendija kompozīciju no dažādiem vīna destilātiem – ar tradicionālām un likumīgi atļautām piedevām.
Šim nolūkam tiek izmantota ne vien visiem zināmām un plaši lietotā karamele, bet arī žāvēti augļi, rieksti un to čaumalas, ko vīna spirtam pievieno macerācijas procesā.
Pēc tam gatavajam brendijam ļauj vēl dažus mēnešus nostāvēties, lai garšas harmoniski savienotos, iekams brendiju iepilda pudelēs.
Konjaks vai brendijs
Bijušās Padomju Savienības teritorijās brendiju vēl joprojām mēdz saukt par konjaku, taču arī visā Eiropā XX gadsimta pirmajā pusē no vīna destilētu brendiju sauca par konjaku.
Hugo Asbahs, kurš vīna destilācijas mākslu apguva Francijā un 1892. gadā Rīdesheimā atvēra savu ražotni, jau no 1896. gada līdztekus vārdam Cognac lietoja arī apzīmējumu Weinbrand (brendijs), bet kopš 1911. gada atteicās no franču vārda vispār. Taču viņš aizsteidzās laikam pa priekšu, jo tikai astoņus gadus vēlāk vācu ražotājiem tika aizliegts lietot apzīmējumu Cognac. Tomēr vārds Weinbrand likumīgu aizsardzību ieguva tikai 1971. gadā.
Svarīgākie zīmoli
Asbach Uralt arī mūsdienās Otersveierē, tālu no Reinas, ir noliktava ar 21 000 Limuzēnas ozolkoka mucu, kuru tilpums ir 300 litri. Tajās nogatavinās pat 50 gadus veci brendiji, kas dod iespēju uzņēmumam radīt jaunus augstvērtīgus dzērienus no saviem krājumiem.
Piemēram, Asbach Selection tiek nogatavināts 21 gadu. Šis augstākās klases brendijs tirgū parādījās 1989. gadā. Par ilgo izturēšanu mucās liecina tā sarežģītā buķete ar ziedu, garšvielu un riekstu notīm un izteiktu kakao un kafijas grauzdējuma aromātu.
Savukārt vācu brendiju tirgus līderis ir cits ražotājs – Chantré. Jau drīz pēc dibināšanas 1953. gadā tas izvirzījās vācu brendiju priekšgalā ar savu ļoti maigo brendiju. Chantré Cuvée Rouge ir augļaina, no sarkanvīna destilēta marka.
Cita tirgus niša ir brendijiem no nelielām ražotnēm, kas orientējas uz ekskluzīvas kvalitātes produktu ražošanu, vai brendijiem, kurus vīndari ražo pēc īpaša pasūtījuma paši no savām vīnogām un nogatavina daudzus gadus.