Deklarācija aicina valstis spert mērķtiecīgus soļus pretim Baukultur principa ievērošanai, kas ietver holistisku pieeju dabiskajai un apbūvētajai ainavai, pilsētas un lauku ainavai, arhitektūras mantojumam un visam jaunajam mūsu ikdienā. Gan Kultūras ministrija, gan citi kanāli ir paspējuši izplatīt Baukultur latviskoto versiju – būvniecības kultūra un būvkultūra –, bet latviskotais jēdziens neietver visu, par ko Davosas deklarācija runā.
Baukultur, ko, piemēram, netulko angļi, manā izpratnē ir tas, ko redzu Vilhelma Zigfrīda Štafenhāgena XIX gadsimta Baltijas provinču bilžu albumos, – pakalniņš, mežiņš, upīte, tiltiņš, kā maza pilsētiņa muižiņa ar dažāda izmēra ēkām. Tas tikpat labi ir vijīgs ceļš gar laukiem un ezeriem, upe ar laivām un kuģīšiem. Piestātne, pietura, skaista dzelzceļa stacija. Laikā, kad pat zem enerģijas taupīšanas, ilgtspējas un zaļā lozunga Eiropa tiek ietīta plastmasā un burtiski uz kājas Jelgavas pilij vēsā mierā uzmin būvniecības veikals, kad Venēcijā kā citplanētieši piestāj neprātīga izmēra kruīza kuģi, šādu pastkaršu skatu kļūst arvien mazāk.
Jā, cilvēkiem patīk jauni dzīvokļi, ērti balkoni, lifti un velonovietnes, taču viņiem joprojām patīk pastaigāties, padzert kafiju koku ēnā parciņā, uz ielas parunāties, kaut ko nopirkt kioskā, nofotografēties un visā visumā priecāties par dzīvi skaistā vidē. Mēs kļūstam arvien līdzīgāki savos paradumos un apģērbā, taču vienlaikus vēlamies saglabāt to, kas pieder tikai mums. Piemēram, pilsētas neatkārtojamo šarmu, tās vēsturisko tēlu un vietējās kopienas vērtību atspoguļojumu arhitektūrā, ainavā, ielu dizainā. Tāpat laukos gribas ne tikai steigties uz mērķi, bet arī baudīt braucienu caur koku alejas ēnu kaut kur Vidzemē un pabaidīties Kaupēna priedēs pa ceļam uz Tērveti.
Ja kādam liekas, ka Davosas deklarācija ir formāls dokuments, jāsaka gluži pretējais – tā ir dabiskāka par dabisku. Pilsētām ir apnicis nejēdzīgi attīstīties, pilsētas sāk teikt nē. Piemēram, Stokholma tikko ir pateikusi nē Apple veikalam pilsētas vecākajā parkā – Karaļa dārzā, arī jaunajam Nobela miera centram un arī 2026. gada ziemas olimpiskajām spēlēm. Iemeslu ir daudz, būtiskākais no tiem – jaunās būvniecības iniciatīvas iznīcinās vēsturisko vidi – apbūvi, krastmalu, parkus.
Iedzīvotāju protestu dēļ, visticamāk, Google nebūvēs savu biroju Berlīnes Kreicbergas apkaimē. Par šo pilsonisko aktivitāti var gari un plaši izlasīties vietnē fuckoffgoogle.de un vācu ziņās. Cita starpā protestētāji iebilst pret viltus cerībām uz labklājību, ko šādu lielo uzņēmumu klātbūtne pilsētā sniegtu. Jā, kāds noteikti nopelnīs, taču tā nebūs Kreicbergas marginālā, taču pašpietiekamā un unikālā kopiena. Būvniecības pretinieku vietnē, piemēram, lasāms, ka citās pilsētās, kur izpletušies jauno tehnoloģiju giganti, īres cenas pieaugušas vismaz trīs reizes, viss kļuvis dārgāks. Šis ir Baukultur piemērs, kur jēdziens krietni pārsniedz arhitektūras, būvniecības un pat ainavas robežas, jo ietver arī pilsonisko aktivitāti.
eheeee
Andrejs
Jānis