Projekts Izklausies redzēts ir šovs, kurā mūziķi, aktieri un itāļi pārģērbjas par kādu slavenu dziedātāju un dzied viņa balsī. Pirms uznāciena tiek rādīts klips, kurā izstāsta, ka tieši šis dalībnieks ir ļoti talantīgs, dzied no bērna kājas un ir piedalījies neskaitāmos konkursos. Pēc tam šova vadītājs Lauris Reiniks ar mūziķi mazliet papļāpā un ieliek viņu liftā uz skatuvi. Popielu vērtē žūrija gan ar nepiedodami garu komentāru, gan ar punktiem, kā arī paši dalībnieki, kuri izvēlas savu simpātiju. Beigās uzvarētājs dabū naudu, ko ziedos labdarībai. To pavada tik aktīva publikas plaudēšana un prieka izsaucieni, ka es nebrīnītos, ja šie ļaudis būtu aprijuši kādu ekstazī tableti. Tā kā es pati deviņdesmitajos esmu dziedājusi pie spoguļa un pat piedalījusies vairākās popielās, man tas nešķita nekas jauns un ģeniāls. Taču tam ir jābūt kaut kam īpašam, jo, izrādās, šova ideja ir nopirkta no ārzemju mediju magnātiem.
Pirmais uzstājas Ralfs Eilands, kurš smaida, rūc, ir ielīdis spilvenā un nokrāsojies brūns, jo attēlo Lūisu Ārmstrongu. Olga Rajecka grib būt Alla Pugačova un atzīst, ka visgrūtāk bijis iemācīties dziesmas vārdus, jo to ir bijis daudz. Rihards Lepers ne pārāk veiksmīgi attēlo Edgaru Liepiņu, un žūrija viņam aizrāda, ka viņa Liepiņš nav bijis gana bēdīgs. "Tīnās Tērnerēs" spēlē Samanta Tīna, kura iemācījusies skriet kā Tērnere, tikai lēnāk. Visi pievērš uzmanību Samantas Tīnas Tērneres kājām. Situāciju normalizē žūrijas loceklis Valdis Lūriņš, kurš nāk klajā ar paziņojumu, ka tik labas tās kājas nemaz arī neesot. Sievietes šokā.
Agnese Rakovska mēģina iejusties Eimijas Vainhausas ādā, bet tikai pēc priekšnesuma viņa pa īstam ieiet tēlā un sāk nesakarīgi darboties, kasīties un šaudīt actiņas, apliecinot, ka viņas varone cieš no pārmērīga apreibinošo vielu patēriņa. Tas aizkustina ikvienu, tāpēc viņa uzvar. Roberto Meloni ar savām jaunajām saulenēm atkārto Dienvidkorejas mūziķa Saja/ PSY marasmu Gangnam Style. Šovs kļūst kā dziesma Macarena – šķiet, ka tas nekad nebeigsies, taču es tomēr izvelku līdz galam un noskatos, kā Dainis Skutelis mēģina būt Ilmārs Dzenis, kā arī Lienes Candy priekšnesumu, kurā viņa sevi uzskata par Selīnu Dionu. Candy izvēlas dziedāt My Heart Will Go On, jo tā esot viņas Dionas dziesma. Kāds zina vēl kādu citu viņas dziesmu? Ar to pietiek, lai aizkustinātu pieaugušus vīriešus studijā un liktu skudriņām skraidīt pa dažādām viņu ķermeņa daļām.
Paralēli norit cits konkurss – žūrijas locekļi nebeidz lielīties ar to, kā viņi kaut kad savā dzīvē satikuši attēlotos nopelniem bagātos skatuves māksliniekus. Diemžēl punktus par to nedabū neviens.
Šovs ir slikts – vispirms tāpēc, ka tas ir pārāk garš. Astoņu dziesmu atrādīšanai nepieciešamas divas stundas (bez reklāmas pauzēm)? Tā kā pirms katras dziesmas ir īsfilma un intervija, savukārt pēc katra priekšnesuma ir četru žūrijas locekļu monologi, kā arī finālā ir tāds sīkums kā punktu skaitīšana un nākamā raidījuma tēlu lozēšana, tā arī sanāk. Izskatās, ka tviteris raidījuma veidotājiem nav iemācījis izteikties kodolīgi. Un kas varētu būt šī raidījuma mērķauditorija? Cilvēki, kas zina gan Ilmāru Dzeni, gan PSY? Cik tādu ir? Septiņi vai astoņi? Šaubos, vai tiem, kuri dejo Gangnam Style, būtu baigi interesanti skatīties, kā tiek attēlots kaut kāds viņiem nepazīstams pensionārs.
Protams, ir arī šis tas pozitīvs. Piemēram, tas, ka raidījums ir beidzies un man tas vairs nekad nebūs jāskatās. Ko tur liegties, nav vērts – sākotnēji šovu gribēju skatīties, jo cerēju, ka būs slikti, taču smieklīgi. Otra pozitīvā parādība – nav skatītāju balsojuma. Tas nozīmē, ka par ietaupīto naudu, kas tiktu tērēta par telefonbalsīm vai SMS triecieniem, varētu nopirkt kādu labu sviestu. Labāku par Izklausies redzēts.