Bet es reiz dzīvoju valstī, kur logi bija aizbēguši no mājām. Kaut kur dzīvoja ķēniņš Hruščovs. Bija laimīga bērnība mežu ieskautā mājā Ainavas, dažas grāmatas a la Vilis Lācis, Rīgas rajona avīze Darba balss un pa radio Amerikas balss. Logi parādījās vēlāk. Pirmais logs bija televizors, jau Kurzemes pusē, un pirmā filma, ko atceros no TV, bija Meitene no bankas. Tas bija 1962. gadā. Tad pat uzradās otrais logs – kino. Ķieģeļu cepļa teritorijā starp Saldu un Brocēniem bija atpūtas stūrītis, kurā notika darba sapulces un vēl atradās galda tenisa un novusa galdi. Kādu dienu palīdzējām pieaugušajiem ienest tur svaigi darinātus atzveltņu solus, tādus kā parkos, tikai nekrāsotus. Tur tika atvērts kinoteātris. Atceros tādas filmas kā Meistaru pilsēta, Skaramušs, Ivailo, kā arī varenos indiešu raudāšanas gabalus Ganga un Džamna un, it sevišķi, Ziediņš ceļa putekļos. Tad sākās laiks, kad filmām jau iegaumēju režisorus, bet grāmatām tulkotājus, nemaz nerunājot par autoriem. Pārcēlos uz Limbažiem, tur kinoteātrī Parks bija vēl vairāk vietu, veselas 124 – laikam taču kino man patika.
Trešais logs pavērās studiju laikā, ap 1975. gadu. Es mācījos pa jaunam skatīties kino. Ja ar Antonioni filmu Profesija: reportieris kinoteātrī Aurora es vēl kaut kā tiku galā, Tad Tarkovska Spogulis kinoteātrī Gaisma un citur man bija reizē skola, aizmigšana, sevis pārvarēšana un katarse. Nu jau bija trīs logi. Ceturtais un piektais nāca gandrīz vienlaikus 80. gadu vidū gan ar nelegālajiem video seansiem dzīvokļos, gan ar kinofestivālu Arsenāls 1986. gadā. Atceros tādu mājas seansu Pārdaugavā, kur briesmīgā kvalitātē – uz ekrāna gandrīz neko nevarēja redzēt – skatījāmies Tarkovska Nostalģiju. Biju jau tajā vecumā, kad saproti, ka vārds „nostalģija” jāraksta ar cieto „l” – ne tikai no pareizrakstības viedokļa. Tik smaga ir šī nostalģija. Un nupat oktobrī Itālijā es sēdēju, atbalstījies pret mūri, pie tā baseina Bagno Vignoni, kur Jankovskis gāja ar sveci... Un pēc nedēļas, 4. aprīlī Andrejam Tarkovskim būs tikai 80.
Arsenāls bija vēl viena jauna skola, kas, cita starpā, cīnījās ar intelektuālo kūtrumu. Arī ar manu. Tajā reizē festivāla akcents bija likts uz Āzijas filmām. Kaut arī Kim Ki Duku es apjūsmoju, nemaz nebija viegli pārslēgties uz Vongu Karvaju un citiem, jo ar labāko Holivudas paraugu a la Oskars palīdzību biju tā kā nedaudz atrofējies. It kā uz ilgu laiku būtu bijis atbrīvots no fizkultūras un grūti atsākt. Bet, kad tu atsāc, tad, pateicoties Arsenālam, tu tiec atalgots ar, piemēram, Makmalbafa filmu Ceļš uz Kandahāru.
Arsenāls bija nepieciešamība, kustība, strāva, reliģija, mode, gaume un labas filmas. Baltijas pērle ir tikai labas filmas.
Tagad man arī ir sestais logs – Lattelecom interaktīvā televīzija un ārzemju kanālu pakete, kurus reizēm paskatos. Tad paveru Jelgavas hruščovkas parasto stikla logu, kas ir ārpus šī raksta numeroloģijas, un tumsā saucu: „I-gau-ņīī, a-ūuū!”. Bet igauņi neatsaucas, viņi laikam jau ir gabalā.