Tikai divos seansos – 2. un 6. novembrī – kino Splendid Palace demonstrē, iespējams, gada visdiskutētāko filmu – Hanna Ārente, Vācijas Sudraba godalgas laureāti nominācijā Gada filma –, kura dzimtenē pulcējusi pusmiljonu skatītāju, iekļūstot gada vislabāk apmeklēto filmu desmitniekā; Barbara Zukova (Skārda bungas, Berlīne, Aleksandra laukums, Eiropa, Lola u. c.) par galveno lomu šajā filmā ieguvusi labākās aktrises titulu. Papildus der zināt, ka filmas režisore Margarēte fon Trota cēlusies no baltvāciešiem un vairākkārt apmeklējusi Rīgu savas sen iecerētās baltiešu filmas vēsturisko vietu meklējumos (1976. gadā viņa rakstīja scenāriju vīra Folkera Šlēndorfa filmai Šāviens aiz žēlastības, kuras darbība notiek Latvijā 1920. gadā). Trotas interese par spēcīgām vēsturiskām personībām sievietēm ne reizi vien izpaudusies kino – viņa režisējusi spēlfilmas par Rozu Luksemburgu un svēto mūķeni Bingenes Hildegardi. Lieki bilst, ka visās trijās vērienīgajās vēsturiskajās kinorekonstrukcijās titulvarones tēlojusi Barbara Zukova, viena no XX gadsimta otrās puses spēcīgākajām Eiropas aktrisēm.
Taču Hannas Ārentes gadījums ir īpašs. Te nepārstāstīšu šīs drosmīgās ebreju intelektuāles, profesores, kulturoloģes, politiskās aktīvistes dzīves lappuses – principā Ārentes pretrunīgais personības veidošanās ceļš būtu jāzina katram, kurš lasa KDi. Viņa ir tā, kura formulējusi totalitārisma režīma būtību, viņai pieder izteiciens par "ļaunuma banalitāti" (proti, nedrīkst atbildību par pastrādātajiem noziegumiem, īpaši, saprotams, izceļot nacisma grēkus pret cilvēci, novelt tikai uz pavēļu devējiem: kāds komandē – šauj, un tu šausi?).
Filma par Hannu Ārenti fokusējas uz trim gadiem domātājas dzīvē, kad viņa The New Yorker uzdevumā no Amerikas devās uz Izraēlu, lai sekotu gadsimta tiesas prāvai, kas saistīta ar holokaustu, – t. s. Ādolfa Eihmaņa lietai. Tālredzīgie, gudrie, strīdīgie un nepavisam ne ērtie secinājumi, kurus Ārente guva procesa rezultātā, noveda pie apdullinošiem rezultātiem – Ārente kļuva par "izstumto" ne tikai holokausta nosodītāju, bet varenu ebreju un cionistu organizāciju un pat draugu un ģimenes locekļu vidū. Situācijas dramatisms spoži atainots Margarētes fon Trotas filmā. Skatieties, domājiet līdzi.
Šīs slejas iemesls ir maķenīt cits. Ārentes nopelni masveida ļaunuma ideoloģiju cēloņsakarību izpētē nav noliedzami – viņas slavenākās grāmatas Eihmanis Jeruzalemē. Ziņojums par ļaunuma banalitāti (1963) un Totalitārisma izcelsme (1951) ir kļuvušas par obligāto lasāmvielu pasaules humanitāro augstskolu studentiem. Mazāk zināmi ir Ārentes ārkārtīgi saistošie, paradoksālie rakstu darbi par kādu Latvijai patlaban aktuālu tēmu – nacionālās identitātes meklējumiem. Lūk, kaut vai pāris Ārentes postulātu: "Cilvēks, kurš noliedz savu vēsturisko izcelsmi, noliedz sevi. Nekāda "saplūšana", identitātes iekļaušana citās sociālajās vai etniskajās identitātēs nav iespējama – kā pretdabiska." Un vēl: "Cilvēku no pirmcilvēka atšķir domāšana, nevis piederība nacionālai vai sociālai grupai. Nacionālistiski orientēti indivīdi ir labākā augsne ekstrēmismam."