Tāds neliels nacionālās dramaturģijas konkurss ar neparastu iespēju diviem autoriem uz karstām pēdām uzrādīt savu varēšanu publikas priekšā – abas lugas profesionālu aktieru lasījuma formās pēc 36 mēģinājumu stundām, autoriem vēl uzlabojot tekstus, tika spēlētas ikvienam lūgtam un īpaši nelūgtam interesentam. Tik unikāla iespēja – "dzīvā", atzīta režisora izstrādātā formā, apjaust situāciju jomā, kur mums tradicionāli itin kā "Nekā taču nav!", tika radīta pirmo reizi kopš brīža, kad šodien dzīvojošie teātrinieki vispār sevi atceras, un skatītājs to novērtēja: zālē bija jāgādā papildus krēsli, un pēcāk gribējās vel kādu pagaru tēju kopā iedzert. Tas patiesi priecēja.Un tomēr rīkotāju smaidu gandarījums bija mulss: uz pasākumu nebija ieradies neviens teātra jomas zinātnieks, nedz kāds kritiķis, nedz kāda valsts dotētā teātra pārstāvis. Nebija tieši to, kuri, pamodināti nakts vidū, acis neatvēruši, par nacionālo dramaturģiju spēj acumirklīgi atbildēt "Mums taču nekā nav! Kur tad ira, ko?!". Neko nezinu, zināt negribu, jo zinu. Jāpiemin, ka "parasto" skatītāju klātbūtne apliecina, ka profesionālim jau nu ne pavisam pasākums nemanīts garām paskriet nevarēja: lasījumi tika gana reklamēti, bet pietiekami plaša "īpašās" publikas daļa pat tika īpaši rīkotāju aicināta... Tā nu tas bija. Mani tāda tradicionālā ignorance diemžēl pārlieku nepārsteidza, un šis raksts jau nu vismazāk kā spētu attiecīgus ļaudis kaunināt un pie prāta vest. Tomēr lasījumu vakarā notika kas pieminēšanas vērts. Kas tāds, kas mani patiesi pārsteidza gan. Vēl vairāk – ko tādu es Latvijā redzēju notiekam pirmo reizi savu dažu desmitu gadu teātra burziņa pieredzē.Starp abu lugu lasījumiem sanākušie interesenti sasēdās kopā ar režisoriem, aktieriem un lugu autoriem, lai dalītos savās atziņās par šo visai neparasto darba nedēļu. Iesākumā biju skeptisks par šādu rīkotāju ieceri, vairīdamies jau atkal skatīt teātrinieku pozēšanu sava skatītāja priekšā, kā tas gadu gadiem bijis parasts. Bet jau pavisam drīz biju spiests apkaunēties par savu inerces pieņēmumu: sāka raisīties profesionāli augstvērtīga līmeņa sarunas, kuras bija tik patiesas un diskutētājiem nepieciešamas, ka kļuva tikpat tuvas un saprotamas ikvienam no sanākušajiem. Racionāli un tieši par to, kā vislabāk uzrunāt savu skatītāju, atklāti un aizrautīgi par savas profesijas tehniskajām niansēm un noslēpumiem, ar kuriem profesionāļi liek skatītājam raudāt un smiet, par saviem centieniem sasniegt šādu tehnisko pilnību... Nē, protams, es biju piedalījies šāda veida sarunās, bet tas nekad iepriekš nebija noticis Latvijā. Vēl mulsinošāk bija tas, ka jau drīz man pašam tapa skaidrs, ka neviens cits notiekošajā nekā īpaša nesaskata, es te brīnos vienīgais... Jo esmu radis latviski runājošā vidē tradicionāli redzēt teātra ļaudis, kuri savu skatītāju lokā allaž vairāk pūlas "vibrēt" kādā netveramā augstākajā mākslinieka misijas apziņā, tā krāšņi apliecinādami šīspuses modi, ka teātrī taču cieš, un tikai tāda izpratne vedīs nabaga skatītāju līdzīgā mākslas nirvānā... Nu, ja nepamanījāt, paši vainīgi, nevis teātra devums nejēdzīgs. Labi, jauki – esam izrāvušies ārpus savas domāšanas robežām. Un tomēr mans smaids nebūt nebija tik plats, kā kādam varētu šķist to ieraugām: šī aizrautīgā, pacilājošā saruna taču nenotika kāda oligarha pilī (lasi: valsts dotētajā teātrī), bet gan parka sētnieka būdiņā (lasi: teātrī, kurš nevar pretendēt uz stabilu finansējumu, kaut guvis neskaitāmas atzinības pašmājās un ārzemēs). Konkrētāk: kaut daži klātesošie epizodiski strādā "lielajos" teātros, viņi nebūt nenosaka mūsu teātra principiālo virzību. Tur ir citi. Tie, kam "Mums taču nekā nav!".
Šais dienās tēma īpaša "karsta". Visi priecājamies par latviešu kino balvām Berlīnē, un "atbildīgie", protams, sola, jo šobrīd nesolīt nevar. Sola vismaz parunāt. Starp citu, kā īpaši "mīļu" faktu no intervijas ar Jāni Nordu pieminot viņa vīrišķīgo atzinumu, ka nauda ir otršķirīga kino veidošanā. Jauks pamats vēlāk kaut ko drusku aizmirst, piemirst. Atminēsimies kaut vai Andri Gauju, kurš ar savām Ģimenes lietām, iespējams, ir visgodalgotākais kino veidotājs šodienas Latvijā, kas gan viņam nodrošināja apaļu nulli nākamās filmas valsts līdzfinansējumā, un nu arī viņš pats ņemas, pats filmē, pats par to maksādams. Jo viņš un viņam līdzīgie nenosaka mūsu kultūras (lasi: tautas) principiālo virzību. Viņi "nevibrē", jo apzinās profesijas un amata vērtību un principiālo nepieciešamību izcila rezultāta sasniegšanā.
Vakars lugu lasījumos man spilgti uzrādīja: esam principiālas izšķiršanās fāzē, savdabīgā robežšķirtnē. Profesionāļi, kurus par tādiem var uzskatīt ne tikai tēvzemes domas mērogā, mums ir. Nauda arī tā kā ir, un būs jau vēl, kā sola. Ko tad mēs visi kopā lemsim? Riposim pēc inerces, jo - kā tad neuzturēt to, kas gadu desmitiem pie tā radis, vai tomēr principiāli un drosmīgi pieņemsim saprātīgus lēmumus balstīt mūsu kultūru ne tikai rožainās vēlmēs, bet arī racionālās prasmēs? Tad būsim Eiropā, varbūt pasaulē. Vai tomēr eiro mūsu maciņos būs tik vien tāds salds pašapmāns?