1.
Tuvojoties Obaku templim, kas Kioto, tā vārtos var ieraudzīt vārdus "Pirmais princips". Hieroglifi ir neparasti lieli, un tie, kas zina kaligrāfijas mākslu, šo uzrakstu ciena kā šedevru. Vārdus pirms diviem simtiem gadu uzrakstīja mūks un skolotājs Kosens. Meistars tos rakstīja uz papīra, tikai vēlāk tos iegreba kokā.
Kad Kosens ķērās pie darba, kopā ar viņu bija skolnieks, viņš gatavoja kaligrāfijai tušu. Un, lūk, šis skolnieks nemitīgi kritizēja savu skolotāju.
– Tas nekam neder, – viņš teica Kosenam pēc pirmā mēģinājuma.
– Bet kā būtu ar šo?
– Slikti. Vēl sliktāk, – tā māceklis.
Kosens pacietīgi zīmēja burtus uz papīra lapām, līdz sanāca 84 uzraksti "Pirmais princips". Neviens no tiem nebija pa prātam māceklim.
Kādā brīdī skolniekam ievajadzējās atstāt telpu, un Kosens nodomāja – lūk, mana iespēja izsprukt no skolnieka kašķīgās acs. Meistars steigā uzrakstīja vārdus "Pirmais princips", ne sekundi nedomājot par to, ko dara.
– Šedevrs, – iesaucās māceklis, atgriezies pie skolotāja Kosena.
2.
– Trusis gan ir gudrinieks, – noteica domīgais Pūks.
– Jā gan, – piekrita Sivēntiņš, – Trusis ir gana gudrs.
– Viņam nu gan ir smadzenes!
– Jā, smadzenes viņam ir, – tā Sivēns.
Tad iestājās ilgs klusums. "Es pieļauju, – nodūca Pūks, – tieši tāpēc viņš nekad neko nesaprot."
3.
Amerikāņu zinātnieks Duglass Hofštaters, kurš vairāk pazīstams pēc Pulicera prēmiju saņēmušās populārzinātniskās grāmatas Gēdels, Ešers, Bahs – šīs mūžīgās zelta krelles ("metaforu fūga par saprātu un mašīnām Lūisa Kerola stilā"), kādā savā rakstā eksakto un humanitāro zinātņu aizstāvībai konstatē: "Mūsdienās cieņpilna attieksme pret zinātni un zināšanām vispār ir ārkārtīgi reta parādība. Sabiedrība, šķiet, ir visai dziļi, pat zemapziņas līmenī saindēta ar uzskatu, ka zinātne – tā ir kaut kāda garlaicīga, mokoša un bezperspektīva nodarbe, jo praktiskais rezultāts nav uzreiz gatavs. Kino, televīzijā un bieži arī populārā daiļliteratūrā zinātnieki, vispār gudri un izglītoti cilvēki tiek rādīti kā savas sugas īpatņi, bezsirdīgas būtnes bez humora izjūtas, kas savu zinātnisko atklājumu vārdā drīzāk gatavi nogalināt, nevis pasmaidīt, nemitīgi ģenerēt nevienam nesaprotamas (tātad – nevajadzīgas) formulas, nevis mīlēt citus sev līdzīgos. Zinātnes kā pasaules izpratnes formas vietā masu kultūra mums regulāri piegādā pseidovērtības slavinošu "garīgo barību" – šovus par dzīvi pēc nāves, filmas par citplanētiešu agresiju, telekinēzi kā modīgu sporta veidu jaunatnei un nemitīgu informācijas lavīnu par visu veidu ekstrasensiem, kas spēj glābt un dziedināt no itin visa."
4.
XX gadsimta modes guru Kristiāna Diora dzimtajā Grenvilā patlaban skatāma izstāde Impressions Dior, kurā redzams, cik spēcīgu iespaidu uz modi atstājusi XX gadsimta sākuma franču glezniecība – visi tie leģendārie ekspresionisti un impresionisti, kuriem, šaubos, vai Latvijas mācību iestādēs tiek veltīta kaut stunda. Tad, lūk, skatīties uz Diora newlook kleitām, uz kurām burtiski pārceļojuši Renuāra, Sezana, Degā audeklu/gleznu motīvi, ir tas pats, kā apjaust, ka pasaulē viss tomēr ir vienots. Un tad mums katram atliek brīva izvēle – sekot idiotu lozungam: "Lai dzīvo vēsture, kas piedzimusi kopā ar mani!" vai tomēr zināt, ka, piemēram, 3D kino nav radies vis pagājušajā gadā, bet krietni, krietni senāk – piecdesmitajos. Un pat Rīgā rādīja stereokino kinoteātrī Spartaks laikos, kad mūslaiku soctīklu un virtualitātē iesvaidītā jaunatne saviem senčiem plānos nebija.