Kas ar parasto pilsoni notiek emocionālu eksploziju brīžos, kad aizmiglojas skats un prāts atkāpjas fonā? Tad sākas histērija. Pagājušajā nedēļā okupācijas aizstāvji mēģināja nojaukt Gunāra Astras pieminekļa atklāšanu. Svilpa, kamēr citi politikas jezgā iepinušies uzstājās ar standarta atklāšanas runām. Piemineklis slējās lepns. Skaidrs, ka tāda vēsturiska mēroga figūra varas sacensību sīkmaņiem nebija pa zobam. Var prognozēt, ka vienā sadursmē zaudējušie drīz ļausies jaunai vāveres rata trauksmei. Iespējams, pašu barā drīz izvērsīsies primitīva stumdīšanās, kurš svilpju barā šiem stiprāks, reklāmā viltīgāks un riebīgākas dabas.
Ierakstos ievērosim kādu smīnošo, kurš filmē smārtfonā: viņš klaji izbauda situāciju, jo tāda ir vēstures noliedzēja daba – empātija te lieka greznība un gribasspēka trūkums. Turpat blakus vēl tantuks ar balti raibu bērnu svilpīti, kas liktos aizkustinoši, ja vien pasākums nebūtu veltīts liktenim, kuru plosījusi okupācijas varas izrēķināšanās. Kā ar šiem personāžiem būtu iespējams runāt? Vai var tādiem sevi dievinošajiem piedāvāt proaktīvu apziņas iniciatīvu, prāta un intuīcijas risinājumus? Paust mērķtiecīgas rīcības nepieciešamību? Tā taču varas plēsoņas izpratnē būtu nolādēta padošanās un vārguļa dabas izpausme! Tantukam arī "vīrusa nav" dziedāšana nebalsī.
Svilpoņu centrā izslējies varonis neklausīsies proaktivitātes centienos meklēt saprātīgu versiju kā atbildības principu. Viņš piesauks kā "tautu" savus pārsimts atbalstītājus. Šos sociālo tīklu ākstus patiesais neinteresē. Kaut gan drīz pat viņi aptvers, ka pašparodija nav reklāma. Vainīgie pieminekļa gara nomelnošanā drīz sāks izlocīties un melot, ka "tā nemaz nebija domāts"! Taču krīze ir jāpārvar, te, iespējams, pat dažs trakais nestrīdēsies!
Kā tas varētu notikt? Neder shēmveida dilemma, vērsta pretrunā, – vairākuma sadarbības organizēšanās vai arī haoss. Sociopāts to neklausīsies. Viņa dzirdi aizsērē bailes no ietekmes pazemināšanās, tātad – paša nevarības apliecinājuma. Viņš stingst šausmās no iedomāta pazemojuma. Jautājums: vai histēriķu dēļ proaktīvā darbība būtu jāatceļ? Varbūt šādu "svilpju varoņu" pēc skaita nav nemaz tik daudz, kā pašiem šķiet, lai viņus ievērotu kā šķēršļus, ja novērtējam eksplozīvā virpuļa kaitīgumu – kā vētraināku vai mazāk spēcīgu. Varbūt proaktīvās rīcības starta plānos būtu vērts fiksēt arī potenciālo attieksmi pret noliedzējiem: sākot no ignorēt un tālāk pēc likuma pantiem.
Ir pozitīvā vēsts: ja nejēga, sevi parodējot, pauž plikas negācijas, tas var enerģetizēt īsto darītāju spējas. Tā vai citādi, tieši darbība šobrīd nepieciešama. Tātad, pirmkārt, apvienojoties darītājiem, otrkārt, ignorēt psihopātiskajās viltus ziņās sagudroto. Tad varētu sekmēties ikdienas darbs krīzes pārvarēšanai. Domāt, analizēt, būvēt, iekārtot, veidot. Tāda varētu būt proaktīvi saprasta krīzes pārvarēšanas izvēle.