Uzdūros vārdu savienojumam "gavēņa laika receptes". Kristīgajā tradīcijā ir sācies Ciešanu jeb gavēņa laiks. Gavēnis vai askēze raksturīga arī citām meditatīvajām praksēm ārpus kristīgās tradīcijas. Aizdomājos, vai padoms "kā garšīgi paēst gavēņa laikā" neietver pretrunu. It kā, no vienas puses, mēs atturamies, no otras – meklējam komfortablāku veidu, kā šo īslaicīgo neērtību patīkamāk pārdzīvot. Šāda stratēģija varētu būt radniecīga trāpīgajam latviešu teicienam, ka ikvienu likumu var apiet ar līkumu. Latvijas politiskajai un sabiedriskajai iekārtai tas ir asinīs. Vienmēr ir kāds, kurš nevar pateikt "nē". Varbūt šādu (ne-) kārtību ir tik grūti lauzt, jo tā ir nevis vienpersoniska atsacīšanās, kas ietver vienu indivīdu, bet gan apjomīgs indivīdu tīkls ar sarežģītu struktūru, kurā viena atsacīšanās sagrautu sistēmu. Pat ja sistēma ir defektīva, tā ir struktūra, kas uztur stabilitāti.
Lai gan gavēšana varētu šķist tāda pati apņemšanās kā citas, ko varētu pieņemt jebkurā citā gada dienā, atteikšanās gavēņa laikā ir garīgas prakses žests. Tomēr vārdam "atsacīšanās" vai "atturēšanās" piemīt mūsdienām neraksturīga konceptuālā ievirze. Sabiedrībā, kurā cilvēka cienīga eksistence ir tāda, kurā tiek iemantots arvien vairāk un kaut kas labāks, atteikšanās šķiet ne visai racionāla. Tikai tāda atteikšanās, ja vietā nāk kas labāks, piemēram, atteikties no vecā modeļa, jo tas tiks aizstāts ar kaut ko labāku. Cilvēks var veikt šo atsacīšanās aktu tieši tāpēc, ka aiz šī pārejošā diskomforta slēpjas lielāks labums. Vai pašaizliedzīga atteikšanās maz ir iespējama?
Sākumā jau pati atsacīšanās un tādējādi zināmā mērā sev uzliktais ierobežojums kā tāds ir notikums. Katra jauna apņemšanās ir domāšanas maiņa. Ja citkārt šādi ierobežojumi netiek sev noteikti, sākotnēji tos ir grūti atcerēties, kur nu vēl pierast pie ierobežojuma ievērošanas. Tā ir ne vien paradumu, bet savas būtības maiņa. Cilvēks, kurš apņemas, cilvēks, kurš pilda savu apņemšanos, jau ir cits cilvēks.
Jau vairākus gadus gavēnis šķērsojis tradicionālo uztura sfēru. Vairs nav jāatsakās tikai no maltītes vai noteiktu produktu lietošanas, vietumis norisinās arī akcija "Septiņas nedēļas bez...", kas aicina atteikties no parādībām, kuras mūsdienu cilvēks uztver kā neatņemamu un nekaitīgu ikdienas sastāvdaļu, piemēram, pārmērīgu pirkšanu, klišejisku domāšanu u. c. Šogad ikviens ir aicināts gavēņa laikā septiņas nedēļas atturēties no sevis nonicināšanas.
Taču – cik daudz un no kā mēs esam gatavi atturēties vai atteikties ikdienā, ārpus gavēņa? Cik bieži ir dzirdams, ka sev nevajag neko liegt, ka vajag sevi palutināt, sniedzot savām vēlmēm atbilstošo, baudīt dzīvi un neatlikt uz vēlāku. Lielākoties cilvēks ir gatavs atteikties no neredzamā, jo tā iztrūkums nav redzams. Tāpat kā ieguvums no tā, vismaz ārēji, virspusēji skatoties. Pārāk bieži cilvēks atsakās no laika, no miera, no klātbūtnes. Cilvēks nevar laist garām iespēju nopelnīt, nevar neveikt papildu darba pienākumus, jo to izpilde nodrošinās panākumus turpmāk, līdz ar to arī nodrošinās atalgojumu, kuram pēc loģikas un finanšu likumiem vajadzētu augt. No mierīga, bezdarbīga vakara mēs esam gatavi atteikties vienmēr. Taču bez ieiešanas sevī un neredzamajā atsacīšanās ir pupu mizas – šajā laikā tomēr uzsvars jāliek uz garīgajām pārdomām un transformāciju.