Sieviešu radīta un vadīta labdarības organizācija, kuras sauklis kļuvis par daļu no pilsētas sejas, izveidota 2016. gadā, lai cienītu, aizstāvētu, atbalstītu un svinētu to, kas padara Minesotas štatu un ASV izcilas, – mūs visus. Uzreiz top skaidrs, ka plašās iekļaušanas kampaņas ir reakcija uz "Make America great again!", kas atsevišķu indivīdu izpratnē nozīmē tikšanu vaļā no visiem "nepareizajiem".
Vieni raujas vaiga sviedros, lai izolētos no citādajiem, otri strādā tikpat smagi, lai veicinātu sabiedrības daudzveidību. Visi meklē paradīzi, kas varbūt reiz bijusi vai reiz būs. Katrs pēc savas vērtību skalas. Kad ieraudzīju saukli kādas hipsterīgas kafejnīcas logā, nodomāju, ka, par spīti liberālas pilsētas slavai, Mineapolisā tomēr iet traki. Laikam noticis kas nelāgs, un nu "citādie" cilvēki, kam nodarīts pāri, tiek iedrošināti. Jautāju vietējiem, tieši kuras grupas pārstāvjus sauklis aicina – nabagus vai invalīdus, gejus, lesbietes un transpersonas, melnos vai meksikāņus, cilvēkus ar garīgiem traucējumiem vai somāliešus? Paradoksāli, bet vārdi "šeit visi ir laipni lūgti" liek man domāt, ka runa ir par kādu specifisku grupu. Bet skaidri teikts – visi!
Mineapolisā viss ir diezgan labi. Sauklis ir nevis aizlieguma atcēlums vai atvainošanās par vardarbību, bet proaktīva rīcība. Tas ir aicinājums būt tādam, kāds esi, būt redzamam, nevis slēpties un mēģināt piekļauties kādai abstraktai pieņemamai neitralitātei. Nāc droši, nepaliec noslēgtā vidē, neizliecies par citu, jo tas baro naidu pret sevi un citiem.
Labi, ka Latvijā viss mierīgi un logos nav jāliek zīmes, ka te var nākt visi. Mūsu vēsturē nav bijušas atsevišķas tualetes baltajiem un melnajiem. Nav bijis tā, ka viss ārstu kolektīvs ietu uz restorānu un aziātu izcelsmes daktere paliktu aiz durvīm. Nav bijis tā, ka sieviete nedrīkstētu sēdēt pie bāra un iet uz darbu biksēs.
Bet kāpēc gan laipnais sauklis man izklausījās pēc atvainošanās un taisnošanās un lika domāt par ļaunumu, kas kādam nodarīts? Nav iemesla nest konfektes mīļotajam, ja neesi ko nogrēkojies? Nav iemesla teikt, ka esi laipni lūgts, jo tāpat taču vari nākt?
Doma, ka vari darīt visu, liecina par manu privileģēto stāvokli, par pārliecību, ka nav problēmu, visas durvis ir daudzmaz vaļā. Pat ja esam vēl piesūkušies ar padomju aizliegumu smaržu, vienalga izskatāmies un esam dominējošā baltā rase.
Tālās Mineapolisas kampaņa man neliek mieru, jo sauklī ir vārds "šeit" – visi laipni lūgti šeit. Nevis vispār, lai pasaulē būtu dažādi cilvēki, bet lai manā kafejnīcā, baznīcā, skolā tā būtu realitāte. Frāžu tolerance ir viegla. Bet kad sākas prakse: "Lai jau te geji dzīvo, bet negribu redzēt, kā viņi bučojas", "Ko tu ved tādu slimu bērnu uz koncertu? Tāpat neko nesaprot un vēl citus traucē", "Vari ticēt, kādam dievam gribi, bet mūsu valstī cilvēki nestaigā ar aizsegtu seju", "Manā kafejnīcā var nākt visi, tikai lai neatbaida kundes."
Vai esmu gatava likt zīmi savā logā? Laipni aicināti, gan jau nepamanīs, ka šķībi noskatos.
lustīgais nerris uz tirgus plača
Idiotiem