Režisores Daces Pūces pilnmetrāžas debijas spēlfilma Bedre novembra sākumā piedzīvoja pasaules pirmizrādi un saņēma galveno balvu Lībekas kinofestivālā Vācijā. "Filma ir aizraujošs stāsts ar lieliskiem aktieriem, sirdi plosoša, bet ne brīdi salkana, ar neaizmirstamiem, poētiskiem kadriem. Bedre būtībā ir par to, kā māksla var mierināt un glābt dzīvības," teikts žūrijas vērtējumā.
Filma ir tapusi pēc rakstnieces Janas Egles stāstu motīviem un vēsta par desmit gadu veco Markusu, kuram ir jāpielāgojas jaunai dzīvei laukos pie omes. Pēc incidenta ar kaimiņu meiteni Emīliju ciema iedzīvotāji uz zēnu sāk lūkoties ar neiecietību un aizdomām, līdz nejaušības dēļ Markuss patvērumu un draudzību rod pie noslēpumainā vientuļnieka Jūrnieka, kurš dzīvo meža nomalē. Galveno lomu atveido jaunais aktieris Damirs Onackis. Citās lomās ir redzami Dace Eversa, Indra Burkovska, Inese Kučinska, Aigars Vilims, Egons Dombrovskis un godalgotā poļu aktrise Agata Buzeka.
KDi aicināja režisori Daci Pūci uz sarunu pirms Bedres izrādīšanas pašlaik notiekošā Tallinas kinofestivāla Melnās naktis Baltijas filmu konkursa programmā. Uz Latvijas kinoekrāniem filma nonāks nākamā gada rudenī, bet līdz tam turpinās ceļu pa festivāliem.
Kādas ir sajūtas pēc galvenās balvas iegūšanas Lībekas kinofestivālā?
Ar uzvarām ir tā… Man ir prasījuši, kāpēc nepriecājos. Es ļoti priecājos un novērtēju uzvaru, bet vienkārši neesmu tajā vecumā, kad aiz laimes sāk starot un saslimst ar zvaigžņu slimību. Tas drīzāk uzliek papildu pienākumu. Protams, ir muļķīgi neizbaudīt šo mirkli un nedzīvot šeit un tagad, bet teikšu godīgi – es domāju par nākamo filmu, kuru gribu izveidot labāku.
Daudzus gadus esmu trenējusi savu iekšējo redzi, kas režisoram ir nepieciešama un kas ir izpaudusies konkrētās epizodēs, kuras ir realizētas filmā Bedre. Tā ir maģija. Tas ir tāpat, it kā es būtu kaut ko nosapņojusi un pēc tam tas realizējas, kad filmēju. Tas ir tāds kino déjà vu. Bedrē ir bijuši vairāki gadījumi: sēžu pie režisora monitora, skatos un saprotu – tieši tā es iztēlojos!
Vai tās nav zināmas lamatas?
Tas, ka gribas panākt iztēloto par jebkuru cenu? Svarīgākais ir gaume, paškritika un pieredze, kas ir ļāvusi saprast, kas ir vērtība un kas nav, kas ir štampi un sēnalas, ko var atsijāt, tikai pastāvīgi izglītojoties. Iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā tikai tādēļ, lai atšķirtu, kas ir mākslas darbs un kas ne. Kopš bērnības esmu daudz zīmējusi, it īpaši portretus. Zīmēju pasniedzējus Latvijas Mūzikas akadēmijā, pasažierus vilcienā un visus savējos, kas joprojām ir redzami lauku mājās pie sienas. Izglītība visu saliek pa plauktiņiem.
Režisors Elmārs Seņkovs ir teicis, ka viņa profesijā galvenais ir gaumes izjūta.
To pašu ir teicis arī Alvis Hermanis, un es viņiem pievienojos. Kaut kas var būt dots kopš dzimšanas, bet daudz ko var izkopt dzīves laikā.
Kāda ir šī kino pasaule, kurā esat nokļuvusi salīdzinoši nesen?
Tā ir pasaule ar saviem noteikumiem. Esmu producējusi pasākumus, dziedājusi, dejojusi, spēlējusi un iestudējusi muzikālas izrādes, bet kino ir daudz sarežģītāka pasaule par to, ko esmu darījusi līdz šim. Ir jāvelta trīs četri gadi vienam projektam, nezinot, kas tur galā sanāks. Tāpēc ir grūti spert nākamo soli, jo visu laiku uzdodu sev jautājumu: "Dace, vai tiešām gribi veltīt tik ilgu laiku šai idejai? Vai tas, par ko gribi stāstīt, tiešām ir tik vērtīgs?" Turklāt tā nav tikai idejas realizācija. Procesā tiek iesaistīti daudzi cilvēki un nauda, tāpēc mani pārsteidz filmas, kuras top ar vāju vai līdz galam neizstrādātu scenāriju.
Kā jums gāja ar scenārija rakstīšanu?
Bedres scenāriju esmu sarakstījusi kopā ar saviem bijušajiem kursabiedriem Montu Gāgani un Pēteri Rozīti. Ja man jautā, kā ir rakstīt trijiem vienu scenāriju, atbildu – veselīgi. Lai tā varētu strādāt, pirmkārt, vajag tādus cilvēkus, ar kuriem var ilgstoši strīdēties un neapvainoties. Otrkārt, vajag atstāt egoismu aiz durvīm, jo tas visu laiku tiks spārdīts un sists. Pēc mūsu darba sapulcēm esmu gājusi mājās un lamājusi viņus: "Jūs neko nesaprotat, jums nepatīk, man patīk, taisiet paši savas filmas!" (Smejas.) No rīta pamostos ar jaunu ideju un saku viņiem paldies!
Kāpēc izveidojusies tieši šāda trijotne?
Sākumā filmai bija piesaistīts profesionāls scenārists, kurš dažādu iemeslu dēļ atteicās no piedāvājuma. Ja cilvēku iemet aukstā ūdenī, viņš negrib noslīkt. Ko viņš dara? Viņš sāk peldēt un darīt to ātri, lai nenosaltu. Es to daru visu savu dzīvi un tādējādi daudz ko esmu iemācījusies. Nekad neesmu gribējusi kļūt par rakstnieci, bet šādā situācijā sapratu, ka īsti nav variantu – jāsakož zobi un jālec iekšā. Braucu mācīties uz Londonu pie Holivudas scenāristiem, kuri dalās ar padomiem un trikiem...
...bet jāraksta tik un tā būs pašam.
Neviens tavā vietā neko nedarīs. Dažreiz paklausos internetā, kā citiem ir gājis. Kad pēkšņi dzirdu, ka kāds superscenārists ar kādu epizodi ir mocījies nedēļu un sitis galvu pret sienu, smejos – man bija tieši tāpat. Viss ir licies stulbi un klišejiski, bet tad pēc nedēļas mokām – pēkšņi dāvana!
Nacionālā kino centra konkursā lielākos jautājumus izraisīja Jūrnieka tēls.
Kad parādīju Pēterim Krilovam filmas montāžas pirmo versiju, viņš uzslavēja un teica, ka esmu tikusi galā ar visgrūtākajiem uzdevumiem, kuru vidū bija Jūrnieka tēls. Jūrnieka lomai meklējām aktierus Igaunijā, Lietuvā, Latvijā un Polijā. Kur viņu atradu, vēl negribu atklāt. Protams, visa filma ir lielisks aktieru darbs, un varam priecāties, ka Latvijā ir pasaules klases aktieri.
Vai jums ir cilvēki, kuru viedoklis jums ir svarīgs, kuros ieklausāties?
Pēteris Krilovs man ir liela autoritāte. Viņš bija mans pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā, kinorežijas un producēšanas maģistra kursā. Es eju pie viņa, kad ideja rodas un kad tā tiek realizēta, un šajās sarunās daudz kas sastājas pa vietām. Pēc balvas iegūšanas Lībekas kinofestivālā es Pēterim Krilovam pirmajam piezvanīju: "Paldies, tas ir arī tavs nopelns!" Viņš teica: "Tev, tāpat kā man, patīk skarbas lietas."
Nākamā filma būs vēl skarbāka, jo man šķiet, ka tādā veidā varam cilvēkus pamodināt – atver acis un paskaties, kas tev apkārt notiek, ko tu pats dari un ko vari izdarīt, lai kaut ko mainītu. Varbūt dari kaut ko nepareizi? Varbūt filma var no kaut kā pasargāt? Bedres galvenais varonis ir desmit gadu vecais Markuss, kurš redz, kā viņa onkulis Roberts terorizē savu ģimeni un pie kā tas noved. Tā ir puikas dzīves skola, jo viņš izdara izvēli – vai dzīvot pēc principa "zobs pret zobu" un iet Roberta ceļu vai tomēr klausīt Jūrnieka padomam, ka dzīvē ir jāvairo labais.
Izskanējušas runas par filmas nosaukuma maiņu.
Vietējiem izplatītājiem no apvienības Spektrs šķita, ka vajadzētu mainīt nosaukumu. Tas tika argumentēts ar to, ka cilvēki tāpat dzīvo bedrē, kādēļ lai viņi vēl gribētu skatīties filmu par to, bet rezultātā paliksim pie Bedres. Man patīk šis nosaukums, jo tam ir divas nozīmes.
Jūrnieka mutē esat ielikusi savas idejas, bet Markusa omei esat "aizdevusi" savu pirmo profesiju.
Jā, viņa ir diriģente. Mēs ar aktrisi Daci Eversu strādājām trīs mēnešus pirms filmēšanas sākšanās un mācījāmies diriģēšanu, lai viņa varētu nostāties kora priekšā un nodiriģēt divas dziesmas. Tas nebija vienkāršs uzdevums, kā man sākumā šķita. Korim ir īpaša loma filmā, tāpat kā mūsu tautas dzīvē. Par spīti tam, ka kori uztveram par pašsaprotamu lietu, ārpus Baltijas tas ir neparasti un pat eksotiski. Tāpat kā citur pasaulē cilvēki iet uz baznīcu, mēs ejam uz kora mēģinājumu. Koris un koru kustība ir vesela pasaule. Tu kā dziedātājs iemācies sadarboties ar citiem. Vispār diriģents ir režisors! Tā ir smalka un sarežģīta profesija, kas ir jāapgūst no bērnības.
Vai mūzikas izglītība palīdzēja arī skaņu celiņa veidošanā?
Jā, tāpēc ka zinu un jūtu, kur kam ir jāskan: kur vajag flažoletu, kur vajag noņemt basus, kur pietiek ar vienu noti, kur gribu atsaukties uz kādu pazīstamu klasikas darbu (filmas mūzikas autors ir Valters Pūce – I. A.). Esmu pateicīga, ka mūzikas ierakstā man ļoti izpalīdzēja Normunds Šnē un Mārtiņš Klišāns. Jāsaka liels paldies Valteram, ka viņš īsā laikā radīja brīnišķīgu mūziku.
Veiksme mūs pavadīja no paša sākuma: sākot ar Nacionālā kino centra konkursā piešķirto finansējumu, filmēšanas grupas komplektāciju un beidzot ar problēmām, kuras visas tika ātri atrisinātas un nekļuva par nepārvaramiem šķēršļiem. Tā bija nervus saudzējoša pieredze. Tāpat tie tika bendēti, bet tas nebija tik dramatiski, it kā tevi rautu iekšā atvarā un tu izmisīgi mēģinātu aizķerties aiz kaut kā, kā man daudzkārt ir bijis.
Kurā mākslas jomā?
Tajā pašā kino. Uzreiz pēc Bedres uzņēmu filmu par mākslīgā intelekta tēmu Manny. Tas ir Latvijas un Indijas kopražojums, kurā mani uzaicināja kā režisori. Mani piesaistīja scenārijs – sižeta notikumi risinās Latvijā. Man kā patriotei mūsu valsts vārda parādīšanās miljoniem lielai indiešu auditorijai šķita lieliska ideja.
Kā var rasties šāds projekts?
Esmu pazīstama ar galvenās lomas atveidotāju un scenārija autori Sonalu Segalu, ar kuru iepazinos Ņujorkas filmu akadēmijā un ar kuru mums nepārtrūka saites arī pēc studijām. Sonala sen bija vēlējusies kaut ko izdarīt ārpus Indijas un pēkšņi bija dabūjusi naudu sava scenārija realizēšanai. Varam būt laimīgi, ka Latvijā mums tiek piešķirts finansējums un dota radošā brīvība, bet Indijā ir citādi. Tur tie ir privātie līdzekļi, un katrs, kas iedevis kaut vai piecus tūkstošus eiro, pēc tam var kaut ko pieprasīt. Es iekļuvu īstā centrifūgā, it īpaši filmas pēcapstrādes laikā.
Ko jūs vairāk negribētu atkārtot? Ko negribētu piedzīvot kino veidošanas procesā?
Negribētu filmēt neizstrādātu scenāriju un negribētu uzņemt filmu kā karalaukā. Tā nav mana pieredze, bet zinu, ka tā notiek. Par ko mēs cīnāmies?! Esmu redzējusi aktrišu uzbrukumus grimētājām, režisoru strīdus ar operatoriem, aktieriem un tamlīdzīgas lietas. Savā darbā neko tādu negribētu pieļaut, un to var censties panākt, izvairoties no šāda tipa cilvēkiem. Esmu vienās domās ar Džordžu Klūniju, kurš kādā intervijā teicis, ka filmas uzņemšanai ir jābūt fun – process ir jāizbauda, tam ir jābūt priekpilnam. Tieši tā! Es tevi nepazīstu, bet es tev piekrītu!
Visām iesaistītajām pusēm ir jājūtas komfortabli – no aktieriem līdz ēdinātājiem, jo galarezultāts ir atkarīgs no vissīkākās kustības – pat laikā pienestas kafijas vai krēsla – šajā kino hierarhijas mehānismā, kurā katram cilvēkam ir sava loma un funkcija. Filmas uzņemšanai ir jābūt kolektīvam trieciendarbam, kas tiek vērsts uz vienu mērķi, it kā visi atrastos uz viena kuģa un dotos vienā virzienā.
Kopēja ticība vienam scenārijam.
Vienam mērķim. Ja tā ir, cilvēki var izdarīt neiespējamo, mēs to izdarījām avārijas uzņemšanas laikā, kad mazbudžeta apstākļos radījām miljonu vērtu epizodi. Šādos gadījumos var palīdzēt tikai laba komanda un aktieri, kuriem nav šādas attieksmes – "es vairs nevaru, man gribas gulēt, man ir auksti..."
Kur ir robeža, līdz kurai var iet?
Tā ir cilvēciskā robeža, kad mēģini saprast, cik tālu var aktieri liekt. Ieskaties viņam acīs ar jautājumu – varēsi vēl? Ja jā – ejam un darām, jo šī ir vienīgā iespēja kaut ko labot, otras nebūs.
Jūsu filmā ir Valmieras un Liepājas teātra aktieru desants.
Šī izvēle notika neapzināti. Es nepiedalījos profesionālo aktieru atlasē. Kastinga aģentūra man atsūtīja video, un es varēju objektīvi un pārdomāti izvēlēties lomai atbilstošāko. Man šķiet, sanāca tā, ka Liepājas un Valmieras aktieri bija atsaucīgāki, tāpēc tā notika, ka filmā iekļuvuši viņi.
Tikko noskatījos Matīsa Kažas filmizrādi Kino un mēs, un radās vēlme Egonu Dombrovski ieraudzīt arī citos kinodarbos.
Viņa dēļ Robertu padarīju vecāku, jo scenārijā šis varonis bija trīsdesmit gadu vecs. Mēs filmējām Mesas dziesmas Visu no jauna videoklipu ar Egonu Dombrovski un Rēziju Kalniņu, kurā abi aktieri marķēja Mesas tekstu. Man patika, cik Egons bija elastīgs un pakļāvās režijai līdz vissīkākajai niansei. Es prasu: cik tev gadu? Viņš atbild: piecdesmit pieci, bet varu būt jaunāks!
Pēc scenārija izlasīšanas Egons saprotamu iemeslu dēļ nebija sajūsmā par lomu, ko piedāvāju, bet pēc dažām dienām piekrita un pēc filmēšanas bija priecīgs un pateicīgs. Par to man liels prieks, jo Egons bija tiešām lielisks. Viņš šajos vārdos un teikumos ielika dvēseli, un melnais personāžs vairs nebija tik melns. Viņā parādījās krāsas.
Savukārt galvenās lomas atveidotājs tika izvēlēts no vairākiem simtiem kandidātu.
Sākumā no sešiem simtiem pretendentu izvēlējos piecpadsmit bērnu, ar kuriem turpināju strādāt – uzdevu viņiem dažādus uzdevumus, vēroju viņu reakciju un izdarīju izvēli. Viņiem tā bija sava veida pirmā aktiermeistarības skola, kura var noderēt vēlāk. Damirs izcēlās vairāku iemeslu dēļ. Viņš ir uzbrucējs futbolā, līdz ar to viņam ir raksturīga mērķtiecība un disciplinētība, turklāt viņam nav kauns no savām emocijām – tas tāda vecuma puikam ir retums, bet aktierim tas ir profesijas pamatā. Mēs pat sacentāmies, kurš pirmais sāks raudāt...
...un viņš vinnēja?
Jā. Pirmajā reizē viņš nevarēja izspiest nevienu asaru, bet es viņam pastāstīju, kā to var izdarīt un ka tajā vajag trenēties. Jau pēc mēneša nosēdāmies viens otram pretim raudāšanas sacensībās. Viņš uzvarēja.
Slaveno poļu aktrisi Agatu Buzeku ielauzījāt latviešu mēlē.
Jā, es palīdzēju Damiram atbrīvoties no akcenta un strādāju arī ar Agatu Buzeku, lai uzlabotu izrunu. Kad jautāju, kā viņa apguvusi tekstu latviešu valodā, Agata teica – tas ir kā dziedāt. Pat tajā brīdī, kad esi dusmīga un bļauj, tev tik un tā ir jādzied, jāvelk patskaņi – un būs tīra latviešu valoda bez akcenta.