Normunda Naumaņa gada balvu mākslas kritikā šogad žūrija piešķīra teātra kritiķei Valdai Čakarei. Viņas rokraksts Latvijas teātra kritikā nav sajaucams ne ar vienu citu. Valdai Čakarei ir fundamentālas zināšanas, bet viņa tās piedāvā elegantā vieglumā.
Kā tu juties NN nakts ceremonijā, stāvot uz Jaunā Rīgas teātra skatuves? Kritiķim tā nav tā ierastākā vieta, vai ne?
Jutos labāk nekā biju gaidījusi. Labums galvenokārt ir saistīts ar to, ka veidotāji bija izvēlējušies man ļoti patīkamu intervētāju – manu bijušo studentu Gerdu Lapošku, kurš ir gudrinieks, jauns cilvēks ar ļoti smuku "pagraba" balsi, kas man imponē. Viņa jautājumi bija tādi, par kuriem man bija interesanti padomāt. Es varētu par tiem domāt arī citos apstākļos. Ja man ar cilvēku ir patīkami runāt, tad ārprātīgā spriedze, ko rada prožektors, kas spiež acīs, un visa pasākuma anturāža man vairs neliekas tik ļoti nomācoša.
Zinot tavu asprātību un pašironiju, visticamāk, ceremonijā nepateicies vecākiem, nolemjot, ka tas būs pārāk patētiski.
Tu lasi manī kā atvērtā grāmatā. Neko tādu es neteicu. Es teicu paldies žūrijai, visiem, kas man pasūta rakstus, un es teicu paldies teātriem, kuri iestudē, lai man būtu par ko rakstīt
Bet es tomēr vēlos pajautāt. Izaugi literatūrzinātnieka Oto Čakara ģimenē. Vai un kā mākslas pasaulē tevi ievadīja vecāki? Kāda bija tava bērnības, jaunības vide?
Ar to vidi bija ļoti interesanti. Videi manu uzmanību pievērsa neviens cits kā Ieva Zole (tagad – Struka – U. A.). Man vide kā jebkuram bērnam likās absolūti pašsaprotama. Man likās pašsaprotami, ka viss dzīvoklis ir pieblīvēts ar grāmatām. Man likās pašsaprotami, ka tad, kad biju rāpojošā vecumā, tēvam ap rakstāmgaldu bija uzbūvēta sētiņa, lai es "neizlasītu" tās grāmatas, kuras viņam ir vissvarīgākās. Gan tēvs, gan māte ļoti rūpējās, lai man kā vienīgajam bērnam būtu pilnīgi viss. Man pat tika atvests mājās milzīgs vecs flīģelis, kas aizņēma pusistabas. Tika panākts, ka mana sliktā dzirde tika uztrenēta līdz līmenim, ka es vismaz meldiņu varu noturēt. Tagad novērtēju, ka tas bija brīnišķīgi. Vai arī – ja man bija nopirkta kāda krāsaina grāmatiņa ar bildēm, tad līdz brīdim, kad tēvs atnāca mājās, man no galvas bija jāiemācās kāds dzejolis no tās. Nedrīkstēju šķirt nākamo lapu, pirms dzejolis nebija galvā. Un iedomājies – es klausīju. Es nešķīru pāri to lapu. Neko labvēlīgāku bērnam iedomāties nevar.
Ieva Zole vienreiz vērsa manu uzmanību uz to, ka īstenībā esmu privileģētā situācijā. Tad es padomāju – jā, taisnība. Ne jau visiem cilvēkiem ir tāda vide.
Vai tu pati kā bērns radi prieku no tā visa, nebija pretestības?
Klavieru spēlēšana man daudzkārt raisīja nepatiku. Biju visā visumā klausīgs bērns. Laika gaitā, kad spēlēšana līdz ar bērnu mūzikas skolas absolvēšanu beidzās, tas bija tas brīdis, kad man iepatikās. Es pat mēģināju stāties Jāzepa Mediņa Mūzikas skolā, bet, tā kā es katru skaņdarbu pabeidzu divreiz lēnāk nekā iesāku, protams, mani tur neviens neņēma. Gribēja aizskapēt uz mūzikas teorētiķiem, bet tas mani galīgi nevilināja. Vairāk vilinoša man šķita literatūras pasaule. Tā es aizgāju uz angļu filologiem.
Pēc flīģeļa spēlēšanas nācās mācīties "topiku" par Ļeņinu Londonā. Kā tu ar šādu "kinderštūbi" juties padomju skolā kā oktobrēns un pionieris? Kā tu izjuti kontrastu?
Es mācījos 49. vidusskolā. Tas varbūt nav nemaz labi, pat nezinu, no kura brīža, bet man bija ļoti labi iestrādāta dubultā grāmatvedība. Zinu ļoti daudzus gadījumus, arī no saviem skolasbiedriem, ka vecāki vienkārši bērniem neko nestāstīja. No šodienas skatpunkta domāju, ka vecāki laikam uz mani ļoti paļāvās. Man tas bija absolūti pašsaprotami – skolā ir viens, bet mājās – pilnīgi kaut kas cits. Dubultā grāmatvedība man tiešām bija ļoti organiska. Skolā man bija brīnišķīga literatūras skolotāja Ilga Rugāja, veco laiku dāma, kura mācēja mums kontrabandas ceļā pastāstīt par Čaku un vēl šo to. No šodienas skatpunkta arī to es ļoti novērtēju. Kad mācījos, vēl bija diezgan daudz pirmskara laika skolotāju, un viņiem bija vēriens. Man darbmācību mācīja bijusī kaucmindiete. Tur bija laba kompānija, toreiz tā skola tiešām bija laba.
Izvēlējies studēt angļu valodu. Nebija bezperspektīvas sajūtas? Kur iztēlojies lietot angļu valodu?
Tas arī ir jautājums, par kuru es sākumā nedomāju. Man bija iecere iet uz filologiem. Tēvs man teica – nu, to latviešu filoloģiju tak tu varēsi iemācīties mājas kārtībā, labāk mācies kādu valodu. Es atkal kā klausīgs bērns padomāju – jā, man valodas patīk, iešu uz valodām. Aizgāju uz svešvalodniekiem, un tur tiešām bija topiki par Ļeņinu. Pasniedzēji man vairāk patika cilvēciskajā plānā. Mums tur visu ko pičkāja galvā. Mums jau nebija native speakers. Reiz mums bija pasniedzēja – kanādiešu komunista sieva. Valodu es apgrābstīju, tagad esmu aizmirsusi, bet tad, kad beidzu fakultāti, runāt varēju. Centos to maksimāli izmantot. Kad mums iesūtīja acīmredzot rūpīgi caurskatītus māksliniekus un ar Jūdžina O’Nīla lugu bija atbraucis kāds amerikāņu teātris, Anda Burtniece sūtīja mani intervēt. Man likās labi, ka es tā varu. Jā, bet tas mani mulsināja gan, ka angļu valodu nebija, kur lietot.
Cik zinu, arī tevi rakstīšanai par teātri pievērsa pasniedzējs Gunārs Bībers un dalība viņa leģendārajā drāmas sekcijā. Par tās izšķirīgo ietekmi uz daudzām kultūras personībām ir jau stāstīts. Varbūt tu varētu pievienot kādu konkrētu atmiņu ainu? Kas tik ļoti pievilka?
Jā. Baidos, ka tas būs jau dzirdēts. Man bija doma, ka virzīšos uz literatūras kritiku. Profesors Vitolds Valeinis, pie kura vērsos, neizrādīja entuziasmu, viņš vadīja studentu zinātniskās biedrības kritiķu sekciju. Nezinu, kas viņam bija par apsvērumiem, varbūt negribēja ņemt kolēģa meitu. Bet Bībers izrādījās negaidīti atsaucīgs. Tas bija kā velnam atdot mazo pirkstiņu gan paša Bībera, gan tā laika kompānijas dēļ. Tur bija Silvija [Radzobe], Guna [Zeltiņa], žurnāliste Inta Kārkliņa, vēlāk – Dainis Īvāns, Valdis Rūmnieks. Tur bija vesela blice interesantu cilvēku. Svešvalodās bija pilnīgi cits "dizains". Gan Bībers, gan visi citi cilvēki bija tik aizrautīgi. Tas, kas tur notika, bija pārsteidzoši interesanti. Tika aicināti režisori – brīnišķīga tikšanās iznāca ar Alfrēdu Jaunušanu. Ar Arnoldu Liniņu bija saruna par izrādi Uzkāpšana Fudzi kalnā. Bija Liniņš un laikam arī aktieri, un mums iznāca pilnīgi zvērīga diskusija, jo Ilze Eglīte – meitene no žurnālistiem – pauda domu, ka viņai būtu gribējies izrādi redzēt mazliet filozofiskāku. Liniņam tas pilnīgi kā piešāva uguni. Ko tas praktiski nozīmē – kā tad tas būtu?! To viņš ļoti ironiski izklāstīja. Bija tikšanās ar visiem dramaturgiem pēc kārtas, kādi nu vien bija pie dzīvības. Pauls Putniņš, Gunārs Priede izdziedājās savas garās dziesmas. To es domāju burtiski, viņš bija baigais dziedātājs. Bija arī Ādolfs Šapiro. Bija gan aktieri, gan režisori. Arī Silvijas entuziasmam jāatdod gods. No mūsu puses visi pasākumiem bija ļoti sagatavojušies. Bija ļoti skaidrs scenārijs – kurš ko jautās, par kādiem tematiem. Nebija jāsagatavo iepriekš teksti, bet bija jābūt skaidrai mizanscēnai, kas garantētu, ka viss notiks. Un patiešām – tā arī bija. Tas, ko Silvija īstenoja ar tavu kursu, – lugu un izrāžu apspriešana – arī mums tā bija darba pamatforma. Mēs pētījām ārzemju dramaturģiju. Vēl tagad atceros – tā man bija sastapšanās ar angļu "jaunajiem un dusmīgajiem". Tā kā es angļu valodu zināju, man tika uzticēts sagatavot prezentāciju.
Jau minēji Ilzes Eglītes diskusiju ar Arnoldu Liniņu, bet kāda kopumā bija studentu attieksme pret teātra autoritātēm? Atļāvāties strīdēties un apšaubīt? Vai vairāk bija pietāte?
Studiju laiks iekrita no 1971. līdz 1976. gadam. Bija viena leģenda, ko es pati nepiedzīvoju. Tas bija tad, kad dramaturģijas sekcijā vēl bija Gundega Saulīte. Viņa agrāk beidza filologus, es ar viņu nesastapos. Viņas laikā par Jaunušana Pūt, vējiņiem! esot bijusi baigā saķeršanās. Arī mūsu tikšanās reizēs nebija nekādas jaunu cilvēku cieņpilnas klanīšanās statusa priekšā. Tiešām notika diskusijas.
Kāda bija tavas paaudzes sajūta – ka nākat ar visu jaunu?
Man grūti teikt – es īsti neesmu tāds kolektīva, paaudzes cilvēks. Es, protams, dzirdēju visādas hipiju atskaņas. Es arī zinu, ka mums fakultātē bija dažs labs gadījums, ka kāds bija lasījis Playboy un par šo noziegumu izslēgts no studiju darba. Un arī to mēs zinājām, ka katrā kursā, it sevišķi svešvalodniekiem, ir kāds cilvēks, kurš pieskata.
Jūs zinājāt, kuri cilvēki tie ir?
Nē. Par maniem kursabiedriem man pat nebija aizdomu. Ja arī bija, tas bija ļoti jocīgi, kad biji ar to cilvēku kopā, viņš normāli izturējās un tu drusku sevi piebremzēji pa atklātības līniju. Man nebija tā, ka tagad es pacelšu galvu un pagriezīšu muguru, un ar to cilvēku nerunāšu. Ja piedzīvo personīgu nodevību vai denunciāciju, tad droši vien ir citādi. Atgriežoties pie paaudzes lietas, nē, to es neizjutu. Man bija ļoti svarīgi parunāties ar domubiedriem, bija mana teātra kopa, ar to pilnīgi pietika.
Vai tu atceries savu pirmo nodrukāto recenziju?
Pirmā pat nebija recenzija. To man arī Gerds Lapoška prasīja. Atceros, es mācījos 3. klasē, bija tāds laikraksts Pionieris, kas bija izsludinājis konkursu, kurā bērniem bija jāiesūta savs viedoklis par latviešu tautas pasakām vai arī pašiem bija jāimprovizē par tautas pasaku tēmu, baidos samelot. Es tajā konkursā piedalījos, mans darbs uzvarēja, un to publicēja. To, protams, es ļoti novērtēju. Man vēl ļoti ilgi tas bija notikums un vērtība, kad paņēmu to avīzi, atvēru vaļā un tur bija mans rakstiņš.
Un tālāk droši vien Padomju Jaunatne, Literatūra un Māksla, visas tā laika platformas?
Jā. Vienubrīd publicējos arī Cīņā. Arī žurnālā Māksla.
Kāds tolaik bija termiņš?
Ļoti ātri iemanījos rakstīt un kļuvu par mazo formu meistarieni tad, kad Diena angažēja rakstīt par veselu sezonu. Man palicis prātā, ka mēs ar Naumani pārī strādājām vairākas sezonas – es devu vaļā par Daili, viņš – par Nacionālo. Termiņš bija diena vai divas. Tad es uztrenējos, bet vispār man nepatīk tik ātri rakstīt.
Cik daudz laika tev ir nepieciešams recenzijai, lai justos komfortabli?
Tā kā rakstu ar knīpstangu metodi pa teikumam, man vajag divas nedēļas. Tas ir minimums. Pirmajā nedēļā uzrakstu pirmo redakciju, un tad man vajag pauzi, lai varētu redzēt, kas tur sarakstīts.
Kādus kursus tu lasi Latvijas Kultūras akadēmijā?
Man ir dažāda garuma pasaules teātra vēsture, kam ar pasauli ir maz sakara, jo pamatā tā ir Rietumeiropas teātra vēsture.
Vienīgi tik daudz, cik Pīters Bruks brauca uz tuksnešiem.
Nujā, tik daudz. Ir studenti, kuriem es vadu divus semestrus, un tādi, kuriem viss ir jāiepičkā 48 stundās. Man ir arī kurss Performatīvās prakses. Tā kā pasaule šobrīd vispār ir viena vienīga liela performance, tad tur mēs runājam par teātri kā par performanci, par politiku, valodu. Būtībā šādā aspektā var runāt par visu. Studenti ir ļoti raiba kompānija. Šajā semestrī tā bija nolasījusies ļoti interesanta. Vismaz man ar viņiem bija interesanti. Likās, ka mums veidojas puslīdz kaut kāds kontakts. Ir bijis arī citādi. Ā, un man ir vēl viens kurss – to gan es ieviesu, ejot pa pēdām laikam. Kursa nosaukums ir Postmodernisms un citādības reprezentācija teātrī. Tur mēs raujam vaļā par feministiskām pieejām teātrī, par geju teātrī, par etnisko minoritāšu teātriem, par cilvēku ar īpašām vajadzībām iesaistīšanu un tamlīdzīgām tēmām. Par šīm tēmām ir milzīgi daudz materiāla, no studentu puses par to ir ieinteresētība.
Vai izdodas studentus ieinteresēt par XX gadsimta un vēl senāku teātra vēsturi laikā, kad teātris ir tik principiāli mainījies?
Varbūt esmu netaisna, bet man šķiet, ka ne, studentus tas neinteresē.
Vairs neizdodas pārmest tiltu no teātra vēstures uz šodienas topošo teātra mākslinieku apziņu?
Nē. Precīzāk būtu teikt, ka man neizdodas, jo es strādāju ar sentēvu metodēm. Studenti ir tik ļoti mainījušies. To jau visur sludina – par fragmentēto uztveri un nenoturīgo uzmanību. Dabūt viņus nost no telefoniem un piedabūt uz kontaktu ir grūti. To jau pēc sejām var redzēt. Dramaturgos priekšā sēž viena kompānija, kas jautā. Tas ir rādītājs – ja jautā, tad saprot un laikam kaut ko dzird. Citās grupās arī ir pa kādam, bet tiešām pa kādam.
Vai tajā neslēpjas bīstamība, ja vispār atsakās no iepriekšējo paaudžu krātajām zināšanām? Nevēlas tās apgūt, pat lai veidotu dialogu vai noliegtu?
Jā. Tas ir kā slavenajā aforismā – kad režisors iestudē Šekspīru, viņam par to vajag zināt pilnīgi visu, bet, kad viņš pats taisa izrādi, viņam tas ir jāaizmirst. Bet ir svarīgi, lai viņam būtu ko aizmirst. Ja viņam nav ko aizmirst, to kaut kā šausmīgi var redzēt. Man arī liekas, ka es izklausos atpakaļrāpulīga, bet mani mūsdienu postdramatiskā teātra uzstādījumā ļoti nomāc tas, ka it kā nekam nav jābūt. Vienīgais kritērijs, lai mēs to varētu saukt par izrādes notikumu, ir tas, vai man sensoru līmenī ir enerģijas apmaiņa ar to, kas tajā brīdī notiek. Priekš manis tam nav īstas vērtības, man gribas saprast, kāpēc, un piešķirt tam kaut kādu nozīmi. Man ir veco laiku pieredze. Es zinu, ka arī tā var izrādes taisīt, bet tādā gadījumā man patīk, ja ir kā Nastavševam – kopā abas lietas ir vēstījums, par kuru es varu domāt vai pārdzīvot, vai noliegt. Viņš māk uztaisīt tā, ka vēstījums man tiek pārraidīts ne tikai racionāli vai emocionāli, bet tīri ķermeniski. Kaut vai kā Mitjas mīlestībā, kur viņš uzliek aktierus uz puļķiem un viņi ir nodauzījušies zili, bet var redzēt, ka aktieru fiziskais apgrūtinājums pārvēršas jauniešu emocionālajā šķērslī, kas viņiem ir jāpārvar. Tas man šķiet pilnīgi ģeniāli. No tā, ka svārsts fiziski jānotur līdzsvarā, tiek izdiedzēta varoņa emocionālā pašsajūta.
Tas jau Nekrošus metaforiskā teātra cienīgi, ne?
Ne gluži. Nekrošum vairāk ir tieši metaforiskā puse. Nekrošu es tik jutekliski neuztvēru. Nastavševam metafora izaug ne tikai no tēla emocionalitātes, bet arī no fiziskās sajūtas. Tas ir ļoti svarīgi. Tas ir kaut kas tāds, kas latviešu teātrim ir nācis klāt. Un tas man ļoti patīk.
Tu runā par to, ka profesionālā kritika ir uz atmiršanas robežas, jo tās instrumenti vairs nav piemēroti laikmetīgā teātra aprakstīšanai. Bieži autori uzsver, ka tās nav nekādas izrādes, bet pieredzes. Un cilvēka pieredze, protams, nav vērtējama. Vēlos tev pajautāt, ko darīt gadījumos, ja šī pieredze šķiet sekla, infantila, tēma – pavirši un klišejiski izpētīta? Meistarībai, piepūlei, galu galā talantam vispār vairs nebūs nekādas lomas? Ir daudz lielisku jaunu teātra mākslinieku, kuru sakāmajam teātra mākslā gribas sekot, bet tikpat bieži nācies saskarties ar skicēm, kurām trūkst līdz galam izdomātas domas un personības dziļuma. Vai šādas pārdomas būtu jāpatur pie sevis?
Es domāju, ka tas ir jāsaka, bet to teikt vairs nav labais tonis. Tur pie vainas ir arī visa politkorektuma lieta. Šo problēmu, runājot mūsdienu leksikā, mēs varam ar tevi dalīt. Es varbūt rīkojos ļoti štampaini un bišķiņ ar to koķetēju. Nevaru atturēties un recenzijās diezgan bieži atgādinu, ka piederu pie vecās, atpakaļrāpulīgās paaudzes. Tas man atraisa rokas, un tad es varu pateikt, ko es par to lietu domāju un ka ne visai piekrītu tam, ko redzu.
Man šķiet, ka es saprotu šo tendenci. Jaunā paaudze ir daudz apgaismotāka kā planētas iedzīvotāji un sabiedrības, kopienu dalībnieki, viņi tik daudz nedomā par mākslu un estētiskām vērtībām kā par vajadzību pasauli padarīt labāku, atbildīgāku, mainīt līdzcilvēku domāšanu. Tas ir ļoti cienījami, protams. Lai gan tādējādi, manuprāt, ir risks mākslas izpausmēm izzust, jo ļoti bieži notiekošais vairāk atgādina sociālo darbu.
Jā, es arī zem šī varu parakstīties. Manuprāt, tur ir ļoti liela problēma. Ja viss ir vienlīdz vērtīgs, ar līdzvērtīgu vietu zem saules, tas, protams, ir brīnišķīgi, bet tad nekas nav vērtīgs.
Lauzu galvu, vai visiem spēkiem būtu jāapgūst izpratne, ko šobrīd nevaru līdzdalīt?
Tu es jaunāka par mani, tev ir vērts padomāt par to. Es gan vairs nepūlēšos.
Vai studenti tev kaut ko arī iemāca? Jūs diskutējat un izaicināt cits cita uzskatus?
Jā, stipri bieži viņi pasaka kaut ko tādu, ko es nezinu. Un no kurienes lai es zinātu, kas tajos tīklos notiek? Studentiem mēdz būt ļoti interesantas domas. Es nekādā ziņā netaisos viņus norakstīt. Tagad maģistros performatīvajās praksēs ir ļoti interesanti cilvēki, bet viņi jau ir pieauguši – Andris Gauja, Inese Pudža, Ivars Krasts, Diāna Stafecka, visādi gudrinieki no horeogrāfiem. Man rodas iespaids, ka viņus interesē, ko es saku. Mēs esam ļoti interesanti runājuši par ārpuslekciju tēmām. Mani interesē arī viņiem pajautāt.
Esi teikusi, ka teātrī tev likusi iemīlēties izrāde Trešais vārds ar jauno, skaisto Jāni Kubili. Šodien aktieru kults ir pilnībā izzudis, ir neiespējami iedomāties, ka vaļējai mašīnai, kurā sēž aktieris, varētu sekot pūļi. Šāda teātra dievināšana laikam vairs nav iespējama?
Man liekas, ka ne.
To pamatā noteica tas, ka teātris bija vieta, kur skanēja latviešu valoda un Ēzopa valodā varēja runāt par tautai būtiskām tēmām?
Jā, tas ir viens iemesls, bet arī apstāklis, ka aktierim un viņa personībai izrādes hierarhijā bija stipri vadoša loma. Tagad, kad ir kolektīvie darinājumi, kur tur vairs ir vieta aktierim? Skatījos dokumentālo filmu par Hariju Liepiņu, un varēja redzēt, ka aktiera talants kalpo kā postaments. Tur bez personības un harismas neiztikt. Vēl viena lieta, kas izpratni par aktieri padara atšķirīgu, – agrāk, atnākot uz teātri, tu nokļuvi citā laikā, citā telpā un iztēlotā pasaulē. Tagadējais teātris ir kā dzīves pagarinājums, realitātes turpinājums. Vai tu uz kaut ko paskatīsies vai nepaskatīsies, tā ir tikai tava izvēle. Aktieris tevi vairs nevar vadīt.
2015. gadā veidotais radio Klasika raidījums Mana mūzika atklāja, cik tev ir dziļas attiecības ar mūziku.
Nav jau.
Cik lielā mērā, rakstot par teātri, tev ir nepieciešams mijiedarboties arī ar citām mākslām? Vai tu, piemēram, ej uz izstādēm, koncertiem? Cik nu pasniedzējai var būt laika.
Nē, tas pat nav laika jautājums. Kādreiz es gāju ne tikai uz teātri, bet arī uz koncertiem un patiešām – arī uz izstādēm. Ar gadiem arvien mazāk. Kad Lilija Dzene savā laikā mēdza izrunāties, ka viņa uz teātri vairs neiet, ka viņai nav interesanti, es domāju – ko tu liekuļo! Kā tas var būt? Jo man bija interesanti pat tad, kad nebija interesanti. Pat vissliktākajā, visgarlaicīgākajā izrādē man patika būt. Gan atmosfēras, gan daudz kā cita dēļ. Tagad man pat bez pamata ir sajūta, ka jau zinu vai nojaušu. Protams, ir labi, ja kāds mani iz - kustina un aizved, tā kā Zane [Radzobe] mani aizveda uz Elmāra Seņkova Nelabajiem Valmierā. Es biju ārkārtīgi priecīga. Biju sajūsmā. Pati no sevis es labprātāk apsēžos pie televizora un paskatos stulbu seriālu.
Runājot par Oļģertu Kroderu, esi piedēvējusi viņam "inteliģenta cilvēka mieru". Domāju, ka daudzi ar šādiem vārdiem raksturotu arī tevi pašu.
Paldies.
Bet vai tas nav nedaudz mānīgi? Daži tavi izteikumi liek domāt, ka tevī, iespējams, slēpjas arī nemiers? Tu intervijā raidījumam Mana mūzika stāstīji, ka tev patīk Gobziņš un visādi pekstiņi, tava disertācija bija saistīta ar absurda estētiku.
Nē, man liekas, ka tas nav saistīts ar nemieru, bet, jā, man patīk visādas neloģikas un stulbi joki. Dzīve jau vispār ir paradoksu un neloģiku virkne. Tas mani tiešām fascinē. Man liekas, ka tas arī ir veids, kā saglabāt mieru. Ko tur daudz cepties.
Runājam 12. janvārī, kad dzimšanas diena ir gan Normundam Naumanim, gan Raimondam Paulam. Ar ko tev saistās Naumanis?
Man viņš saistās ar jaunību. Normundu nevajadzētu mitoloģizēt. Man viņš ļoti patika tieši tajā brīdī, kad viņš Latvijā ie - nāca teātra kritikā. Mēs bijām pārsvarā dāmu kompānija, kas zina spēles noteikumus un pēc tiem spēlē. Varēja just, ka Normundam patīk spridzināt un provocēt. Varbūt arī pakaitināt – gan ceha kolēģus, gan teātra kadrus. Tas nozarei bija ļoti atdzīvinoši. Atceros, ka sākumgados viņa recenzijām bija arī tādi virsraksti, ka uzreiz gribējās izlasīt visu rakstu. Tolaik viņš bija ļoti vajadzīgs un derīgs.
Vai tev ir kāda tuvākā Raimonda Paula dziesma?
Ir gan. Nezinu, vai tuvākā, bet jaunības gados ķēķa tusiņos ļoti bieži tika vaimanāts vispār pie Paula platēm, un arī konkrēti – viena dziesma, kurai es neatceros nosaukumu, bet tur ir tāds gaudulīgs refrēns – "apsnigsim".
Par godu skumjajiem, jā. Ļoti skaista dziesma.