Vēl pavisam nesen Latviju pārsteidza ziņa, ka aktrise Rēzija Kalniņa izvirzīta Krievijas teātra balvai Zelta maska kategorijā Labākais operetes vai mūzikla režisora darbs. Plašajā Krievijas mērogā tā novērtēts režisores veikums ievērojamā XX gs. amerikāņu komponista Leonarda Bernsteina Mesas pirmiestudējumā Krievijā, kuru viņa pērnziem 45 grādu janvāra spelgonī veidoja Novosibirskas Akadēmiskajā operas un baleta teātrī kopā ar savu dzīvesbiedru, šī teātra galveno diriģentu Aināru Rubiķi.
Tev pašai bija liels pārsteigums pašā režisores ceļa sākumā lielajā Krievijā uzreiz tikt pie nominācijas prestižajai Krievijas teātra balvai Zelta maska?
Protams. Bet vispār tas nav mans pirmais režijas darbs. Kopā ar Aināru vēl Rīgā esam veidojuši gan Ziemassvētku koncertu Dailes teātrī, gan Himnu mīlestībai, Ziemassvētku mistēriju un Lieldienu mistēriju Nokāpis ellē Kristīgajā teātrī. Režisores nervs manī vienmēr ir bijis iekšā. Es pat savulaik iestājos Kultūras akadēmijas maģistrantūrā tieši uz režiju, bet tolaik man teātrī bija ārkārtīgi liela slodze un es nespēju visu savienot. Arī toreizējā teātra vadība nebija pārāk priecīga, ka mēģinu spert soļus citā virzienā, jo mans aktrises repertuārs bija ārkārtīgi liels un noslogots. Tomēr režijas nervs visu laiku iekšēji ir virmojis, vārījies. Patiesībā jau laikam šeit, Latvijā, tas īsti nevarēja realizēties. Bet tur, Novosibirskā, es viņiem esmu kā balta lapa. Viņiem par mani nav nekādu priekšstatu vai uzslāņojumu. Nekādu iepriekšēju novērtējumu – ne kritikas, ne uzslavas, ne fanošanas, ne aktīvas nolieguma pozīcijas. Es vienkārši gāju un darīju.
Ineses Lūsiņas interviju ar Rēziju Kalniņu lasi 2. janvāra KDi!