Ieslēgts televizors 1998. gadā. Kāds vīrs, kaut ko murminot, bet netraucējot Tomam Jorkam dziedāt, sparīgi soļo pa autoceļu, nebaidoties no automašīnām. Precīzāk, šajā gadījumā lietot vārdu "nebaidoties" būtu pārāk pieticīgi – viņš nepārprotami uzskata tās par traucējošām. Līdzīgi kā zilonis, kurš iznācis uz savu džungļu vidū uzbūvētas šosejas Indijā un mīda mersedesus, kas atļaujas braukt cauri viņa saimes paaudžu paaudzēs apdzīvotajam mežonīgajam apvidum. Mūsu puses informācijas telpā dzīvojošajiem videoklipa varonis varēja atgādināt Mihaila Bulgakova stāsta Suņa sirds 1988. gada ekranizējuma Šarikova atveidotāju, kaut patiesībā tas bija franču aktieris Denī Lavāns. Darbība notiek tunelī, pēc satiksmes virzieniem un stūres novietojuma labajā pusē spriežot, – Anglijā. Autobraucēji viņam taurē un nosodoši skatās, šūpojot galvu un izsakot nievājošas piezīmes, lielākā daļa apbrauc, bet citi tomēr notriec un mierīgi brauc tālāk. Viņš kādu laiku paguļ, bet tad kā tāds pārcilvēks vai pat zombijs ceļas un dodas tālāk, līdz atkal kāds auto viņu taranē. Brīdi pagulējis, vīrs atkal ceļas un iet tālāk. Un tā neskaitāmas reizes, pēc katras jaunas sadursmes ar mašīnām ceļoties kājās arvien ātrāk, līdz šis ir tā uztrenējies un norūdījies, ka kārtējā virsū braucošā auto priekšā nomet savu "aļaskas" jaku, puskails izslejas Jēzus pozā, uz abām pusēm izstiepj rokas, un Volvo izjūk, ietriecoties viņa torsā kā nesatricināmā stabā. Tikko aprakstītie notikumi ir vērojami asa sižeta īsfilmā, kuras sākumā un beigās lasāms uzraksts UNKLE – Rabbit in Your Headlights. Šis video visai bieži tika rādīts 1998. gadā populārajos mūzikas televīzijas kanālos MTV un Viva 2. Dziesmā nepārprotami skanēja Toma Jorka balss, bet ne tikai tā atgādināja par tolaik slavas virsotnē esošo angļu grupu Radiohead. Tolaik mūzikas televīzijas kanāli visai bieži atskaņoja arī Radiohead svaigi iznākušā šedevra OK Computer 1997. gada singla Karma Police videoklipu, kuram šis UNKLE darbs šķita kā turpinājums jeb parodija, katrā ziņā tie abi beidzās ar sākotnēji bezcerīgā kājāmgājēja uzvaru pār braucamrīkiem.
Karma Police limuzīns, kurā sēž Jorka kungs, vajā kādu vīru ar nepārprotamu vēlmi iedzīt viņu izmisumā. Nobeigumā, kad jau šķiet, ka auto tūdaļ vīru piebeigs, nokausētais upuris pamana nelielu degvielas straumīti, kas nepārtraukti līst no auto un viņu šajā brīdī glābj, kalpojot kā bikforda aukla, kad viņš to aizdedzina, un dziesmas klipa finālā atpakaļgaitā no liesmas bēgošais auto aizdegas.
Mūsu Zoom sarunas sākumā pacietīgā angļu mierā noklausījies šo stāstu par intervētāja pirmo iepazīšanos ar 1992. gadā aizsākto projektu UNKLE, Džeimss Lavels atbild: "Jā, ar šo video laikam UNKLE pirmoreiz parādījās meinstrīma kanālos. Tas bija galvenais singls no mūsu debijas albuma Psyence Fiction (1998). Un to abu videoklipu saistībai ir arī trešais iemesls – abus ir veidojis režisors Džonatans Gleizers. Viņš tieši pirms Rabbit in Your Headlights iznākšanas bija apbalvots kā gada labākais MTV režisors, tātad viss tā veiksmīgi sakrita. Jāatzīst, ka nekādus lielos komercpanākumus šis singls gan neguva, bet, lūk, daži – un arī tu – sadzirdēja UNKLE. Jā, un Toms Jorks, starp citu, ir dziesmas līdzautors kopā ar Džošu Deivisu jeb DJ Shadow – manu tā laika kompanjonu."
Tolaik pazīstamus dziedātājus kā pieaicinātos vokālistus arvien biežāk varēja dzirdēt arī The Chemical Brothers un Massive Attack ierakstos. Kas parasti noteica vokālistu izvēli UNKLE dziesmām?
Visi šie dziedātāji man ir patikuši savās izpausmēs grupās vai solopriekšnesumos. Man ir paticis gan tas, kā viņi paši raksta dziesmas un vārdus, gan tas, kā tās izpilda, un tad es jau iztēlojos, kā tas varētu skanēt, ja ģitāras tiktu aizstātas ar elektroniku. Mani iedvesmo gan Radiohead, gan Verve, ar kuras dziedātāju Ričardu Eškroftu esmu sadarbojies, Īana Brauna The Stone Roses un Džoša Hommes grupa Queens of the Stone Age, Badly Drawn Boy un nesen diemžēl pāragri aizgājušais Marks Lenegans. Pēdējos gados man patīk Maikls Kivanuka. Mūsu sadarbības pamatā vienmēr ir abpusēji personiska saskaņa, ideālā variantā pat draudzība, līdz nonākam līdz radošai kopības sajūtai, lai ar rezultātu būtu apmierināti visi. Mūzika taču ir veids, pat vesela valoda, kurā apdāvināts autors un izpildītājs prot uzrunāt citus vislabāk, un, ja mēs esam sapratušies mākslinieka un klausītāja pozīcijās, sadarbība ir likumsakarīgs nākamais solis, ja es varu piedāvāt kaut ko, kas arī viņiem ir interesanti.
Ko mēs varam gaidīt tavā koncertā Rīgā?
Tā būs jaunāku un vecāku UNKLE gabalu izlase, tajā būs iekļauti arī mani remiksi citu mākslinieku dziesmām uz vietas sagatavotā miksā, kādā tie nekur citur nav skanējuši, tas ļaus izbaudīt elementus un balsis no dažādiem laika posmiem, kad tie tapuši. Esmu pēdējos gados izdevis savas oriģinālmūzikas albumus Rōnin divās daļās – gan versijās ar vokāliem, gan instrumentālās – un cenšos tos pēc iespējas prezentēt.
Citreiz esam uzstājušies lielas grupas sastāvā ar bungām, sintezatoriem, ģitārām, vinila skreča meistariem un vokālistiem, bet šoreiz uz skatuves būsim tikai divi – es un Stīvs Vestons (UNKLE koncertsastāvā kopš 2016. gada minēts kā inženieris, taustiņinstrumentālists, ģitārists, basists un vizuālists – U. R.). Šis būs elektroniskās mūzikas šovs ar bagātīgu vizuālo noformējumu projekcijās uz ekrāniem un gaismās – līdzīgi, kā parasti savos koncertos uzstājas The Chemical Brothers. Pašlaik, kopš Brexit, došanās turnejā ar divpadsmit cilvēku sastāvu ir kļuvusi ļoti apgrūtināta. Lielbritānija diemžēl vairs nav tajās labākajās pozīcijās, lai ar grupu brauktu spēlēt savu mūziku Eiropas Savienības valstīs. Visam ir daudz augstākas izmaksas – ceturtā daļa naudas jau jāuzskata par aizgājušu prom nodokļos, pirms tu vispār esi sācis kaut ko darīt. Viss šis trakums, kas šobrīd pārņēmis pasauli, – arī notikumi Ukrainā, Izraēlā un Palestīnā –, padara arvien dārgāku visu iespējamo. Tūrēšana ir sarežģīta, un tas ir OK tikai tad, ja esi Teilore Svifta vai Coldplay, bet lielākajai daļai grupu tas ir ļoti grūti.
Pēdējās desmitgadēs radikāli ir mainījušies veidi, kā lielākā daļa cilvēku tiek pie mūzikas ierakstiem un kā viņi par tiem maksā: abonējot elektrību, internetu, Spotify, viņi nebalso ar savu maciņu tieši par tavu mūziku, bet par jebkādas mūzikas pieejamību jebkurā laikā un jebkurā vietā – kā par siltumu vai pārtiku. Kaut virtuāli mūsdienās varam cits citu sasniegt daudz vieglāk, šodienas apstākļi noteikti neveicina pilnvērtīgu kultūras apmaiņu, jo klātbūtnes iespaidu tomēr nekas nevar aizstāt. Ja nav koncertu, arī tavus ierakstus klausās daudz mazāk. Es runāju par mūzikas klausīšanos, nevis pārdesmit sekundēm sociālajos tīklos vai kaut kā neuzbāzīga skanēšanu fonā, kas netraucē cilvēkam darīt savu ikdienas darbu.
Labi, ka pasaulē vēl pietiek cilvēku, kuri tiešām mūziku klausās un uzskata par svarīgu pilnvērtīgas dzīves sastāvdaļu. Remiksējamos skaņdarbus meklē pats vai ik dienu gāžas piedāvājumu jūra?
Tas notiek visdažādākajos veidos. Esmu liels mūzikas cienītājs, daudz ļoti dažādu – vecu un jaunu – mūziku klausos, veidojot savus radiošovus un dīdžejojot. To joprojām, nu jau 35 gadus, daru diezgan bieži: gandrīz ik nedēļu gan Lielbritānijā, gan citur Eiropā un Āzijā, tāpēc mākslinieku atlase un lēmumu pieņemšana notiek organiski, pie katras remiksēšanas vai ciešākas sadarbības nonāku likumsakarīgi, un nejaušību šeit nav. Citreiz es izvēlos tos, kurus jau zinu ilgāku laiku, citreiz man ir interesanti paņemt kaut ko jaunu, kas mani ieinteresējis. Tā ir tāda radoša apmaiņa – kaut ko iegūstu es, un kaut ko iegūst viņi. Tāpat kā visi cilvēki, kuri mīl mūziku un gadu desmitiem nezaudē par to interesi, jaunu mūziku iepazīstu visos veidos: klausoties Spotify un radio, aizejot uz veikalu vai vienkārši sarunājoties ar draugiem, kuru gaumei uzticos, bet tomēr to pārbaudu, paklausoties arī pats. Priecājos, atklājot gan jaunas pankgrupas, gan, klausoties, piemēram, Dienvidāfrikas house mūziku.
Jā, Dienvidāfrikai ir jauda! Die Antwoord iespaidā sākot tajā virzienā meklēt, atklāju tur burvīgu mūsdienu instrumentālā sērfroka grupu Tigris, kas dīdžeja setā lieliski miksējas ar piecdesmito gadu Johnny and the Hurricanes. Kur radies nosaukums UNKLE? Tā kā vārds "onkulis" (uncle), bet ar burtu K.
Bija tāds pagājušā gadsimta sešdesmito gadu amerikāņu televīzijas šovs The Man from U.N.C.L.E. (1964–1968), ko skatījos bērnībā un agros tīņa gados, man ļoti patika arī šova logo ar punktu aiz katra lielā burta, tāpēc arī tādu rakstību esmu izmantojis, kaut sastopami visi varianti – UNKLE, Unkle un U.N.K.L.E. –, kā nu kuram to bijis ērtāk rakstīt vai drukāt, un es akceptēju visus. Kad bija jāparaksta pirmais remikss vai savs skaņdarbs, daudz nedomājot, pieteicu sevi kā UNKLE, C vietā ieliekot K, – visi uzreiz pie tā "uzkaras" un apstājas, ja lasa pirmoreiz.
Tehnoloģijām attīstoties, mūzikas veidošanas metodes laika gaitā mainījušās. Kādu iespaidu kopš deviņdesmitajiem tas atstājis uz UNKLE? Vai tehnoloģiju iespējas nenomāc mūziku, kas rodas tavā iztēlē, atgādinot, ka var piedāvāt vēl vairāk?
Galvenais, kas ir mainījies, – daudzas lietas ir kļuvušas ātrākas, ērtākas un vienkāršākas. Tehnoloģijas man ļoti palīdz, un tam tās arī domātas. Kaut kādi agrāk veselas nedēļas garumā veicami procesi tagad notiek desmit sekundēs. Galvenais ir atcerēties, ka tehnoloģijas tomēr ir tikai rīks tavās rokās. Ar tām šodien var pat panākt, ka digitālais skan kā analogais.
Jā, jā, video arī mēdz uzlikt skrāpējumus un putekļus, lai izskatītos pēc kinofilmas. Fotogrāfi vairs nesēž stundām ilgi tumšajās kabīnēs, bet pie datoriem, bildes apstrādājot digitāli.
Protams, process, kas notiek vieglāk, ievērojami lētāk un ar mazāku piepūli, dažiem var samazināt arī atbildības sajūtu par paveikto, tomēr dabiskā atlase joprojām veic savu šķirošanas darbu un lielākajā daļā gadījumu tāda paviršība nenotiek. Tieši otrādi – tev ir daudz vairāk iespēju kaut ko uzlabot, un tas var krietni ievilkt procesu, šajās gandrīz neierobežotajās iespējās maldoties, ir jāmāk sevi disciplinēt, kaut kādā brīdī prast apstāties – lai atvilktu elpu, atpūstos un pēc tam ar svaigu galvu varbūt saprastu, ka tev jau ir izdevies kaut kas tik sasodīti labs, ko vairs nevajag aiztikt. Ir jāsaglabā veselīgs līdzsvars – svarīgākie radošie procesi notiek cilvēka galvā, kurš visas šīs mūsdienu tehnoloģijas izmanto, un jāsaglabā ticība pašam sev, nevis jāpaļaujas uz tehnoloģijām, kas vismaz pagaidām vēl prot uzdot jautājumus un gaidīt atbildes uz tiem no mums. Neliegsim sev šo iespēju tās arī sniegt. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, kas ir uz skatuves, gan tiem, kuri viņos klausās.
UNKLE
Hanzas peronā 8.VI plkst. 21
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 45