Konkurss Jaunais vilnis prot sagādāt pārsteigumus. Kurš gan būtu domājis estrādes festivālā sastapt dizaina guru Karīmu Rašīdu! Te nu viņš ir – sestdienas pēcpusdienā Jūrmalai tik netipiskajā svelmē Karīms Rašīds pašā jūras krastā stāv uz sarkanā paklāja un konfeti lietū sniedz interviju Jaunā viļņa talismanam Maijai Silovai. Karīms Rašīds ir ģērbies žilbinoši baltā, viņam ir plastmasas saulesbrilles un liels plastmasas pulkstenis – viss kā dizaina un dzīves stila žurnālos, kuru lapaspusēs mākslinieks vienmēr ir laipni gaidīts varonis. Jūrmalas pludmalē atkailinātu ķermeņu vidū Karīms Rašīds līdzinās medicīnas brālim, kurš šeit nolaidies no elitāras kosmiskās slimnīcas.
Leģendārā dizainera vizīte Jaunajā vilnī nav nejaušība. Karīms Rašīds piedalās jauna nekustamā īpašuma projekta īstenošanā Jūrmalā – blakus Dzintaru meža parkam, vietā, kur atrodas tenisa korti, divos gados plānots uzbūvēt ekskluzīvu dzīvojamo kompleksu Kado Karim (no franču vārda cadeau – dāvana). Arhitektūras projekta autors ir Andis Sīlis. Kompleksā būs 21 apartaments. Deviņu dzīvokļu dizainu veidos Karīms Rašīds. Cena – 10 000 eiro par kvadrātmetru. Apartamentu platība būs no 195 līdz 240 kvadrātmetriem. Viena mājokļa cena – aptuveni divi miljoni eiro. Kur vēl, ja ne Jaunajā vilnī, prezentēt tik izaicinoši ambiciozu projektu? Turklāt Kado Karīm bija šāgada Jaunā viļņa balvas fonda ģenerālsponsors.
Plastmasas glamūra karalis
51 gadu vecais Karīms Rašīds, «plastmasas glamūra karalis», ir viens no slavenākajiem un pieprasītākajiem dizaineriem pasaulē. Latvija kļūs par 45. valsti, kurā viņš strādās. Viņš ir pa pusei ēģiptietis, pa pusei anglis. Dzimis Kairā, taču gadu vēlāk viņa ģimene pārcēlās uz Romu, pēc tam uz Parīzi, Londonu, Monreālu un Toronto. Karīms Rašīds studējis Kanādā un Itālijā. Savu biroju Karim Rashid Studio atvēris Ņujorkā 1993. gadā, Eiropas filiāle darbojas Amsterdamā.
Karīms Rašīds ir dizaina profesors, tēlnieks, arhitekts, dīdžejs, kritiķis un publicists, vairāku grāmatu autors. Viena no tām, kas izdota 2001. gadā, saucas Es gribu mainīt pasauli. Viņš pats sevi dēvē arī par kultūras inženieri. Karīma Rašīda veidotie objekti, kas ir vienlaikus gan rotaļlietas, gan funkcionāli augsto tehnoloģiju brīnumi, tika izstādīti Modernās mākslas muzejā MoMA Ņujorkā un Dizaina muzejā Londonā. Savos darbos mākslinieks, jutekliskā minimālisma piekritējs, bieži «apdzied» plastmasu, kas ir viens no viņa iecienītākajiem materiāliem. Karīma Rašīda radījumi atgādina košus plastmasas augļus, noslēpumainus kokonus un iekšējos orgānus. Viņš ir vairāk nekā 3000 darbu autors. Tos dizaineram pasūta gan demokrātisku sadzīves preču ražotāji, gan luksusa zīmoli. Karīms Rašīds ir projektējis mēbeles, aksesuārus, traukus, apģērbu un apavus, elektroniskās preces, gaismas ķermeņus un pildspalvas. Viņš ir noformējis restorānus, viesnīcas, veikalus un televīzijas kanālu studijas. Projektējot hoteli Semiramis Atēnās, Karīms Rašīds izgudroja pilnīgi visu – no arhitektūras un interjera līdz personāla formas tērpiem un šampūna flakonam numuriņu vannas istabā.
Aizmirstiet par kabatām
Karīms Rašīds sapņo par lidmašīnas interjera dizaina izstrādi: «Es nejūtos noguris pēc desmit stundām, kuras pavadu savā birojā, sēžot uz kompakta plastmasas krēsla, taču jūtos noguris pēc vienas stundas lidmašīnā. Tur ir nekam nederīgi krēsli – man uzreiz notirpst kājas. Tualetes vispār ir katastrofa! Tās ir nenormāli šauras. Man ar to visu būs jātiek galā. Vēl mani uztrauc lielie apspriežu galdi birojos – pie tiem sēžot, nekad nepietiek vietas elkoņiem,» saka dizainers.
Būdams vizionārs, Karīms Rašīds uzskata, ka mūsdienu cilvēkam vairs nebūtu vajadzīgas pases, kredītkartes, apdrošināšanas polises un citi papīri. «Visu šo informāciju var iekodēt pirkstu nospiedumos. Ja jums nav pases un kredītkartes, jums vairs nav vajadzīgas arī kabatas – tas būtu tikai apsveicami,» viņš piebilst.
Dažiem klientiem Karīma Rašīda progresīvās idejas šķiet pārdrošas, pat itāļu modes mākslinieks Džordžo Armāni nav uzdrošinājies atvērt jauna tipa veikalu, kura koncepciju viņam izstrādāja Karīms Rašīds. Tas būtu veikals, kurā nebūtu ne mēbeļu, ne apģērbu paraugu – tikai sienas – ekrāni, kuros tiktu demonstrētas modes kolekcijas. Potenciālā pircēja ķermenis tiktu skenēts, un apģērbus varētu pielaikot virtuāli, izmantojot digitālās tehnoloģijas, – viss notiktu kā datorspēlē. Itāļu modes klasiķis nebija gatavs atklāt tukšu veikalu un vēlējās tajā izlikt kaut nedaudz apģērba, citādi «tas sanāktu Karīma Rašīda, nevis Džordžo Armāni veikals». Divas zvaigznes tā arī nespēja panākt vienošanos. «Man patīk domāt kategorijās, kas ir raksturīgas šim laikmetam, – tehnoloģiski un digitāli, taču pietiekami minimālistiski,» uzsver dizainers.
Melnās drēbes miskastē
Karīms Rašīds velta lielu uzmanību arī paša ķermeņa dizainam – viņam ir daudz tetovējumu, un kopš 2000. gada mākslinieks principiāli velk mugurā galvenokārt baltas drēbes, kuras papildina ar rozā akcentiem. Jaunā viļņa noslēguma ceremonijā viņš ieradās koši zilā kostīmā.
«Gadsimtu mijā es nolēmu izmest ārā visas melnās drēbes. Tādējādi es nosvītroju 20 gadu ilgušo posmu, kad pielūdzu Comme des Garçons, Gucci un citu modes namu apģērbus. Es tos savācu maisā un atstāju bezpajumtniekiem. Tā nebija apzināta vēlme izveidot sev unikālu tēlu, tā drīzāk bija mana eņģeliskā vēlēšanās iziet no tumsas,» viņš skaidro. Karīms Rašīds nedzīvo ar lietām, kas būtu vecākas par pieciem gadiem. Ja savās mājās viņš atnes kaut ko jaunu, kaut kas noteikti ir jāmet ārā – vai tas būtu zeķu pāris vai krēsls. Visu informāciju, mūziku un filmas Karīms Rašīds jau sen glabā tikai digitālajā formātā.
Viesojoties Jūrmalā, dizainers sniedza ekskluzīvu interviju Izklaidei.
Ar ko būs īpašs jūsu projekts Jūrmalā? Kā apkārtējā vide un daba iespaido jūsu darbu?
Strādājot es domāju par vairākām lietām vienlaikus. Mani neiespaido un neiedvesmo kaut kas viens. Iedvesma vispār ir dīvains fenomens. Manā gadījumā iedvesmas impulss akumulē sevī visu, ko esmu darījis pēdējos 30 gados. Pieredze uzkrājas, un to var just katrā nākamajā projektā. Protams, man ir interesanti un nepieciešami ieraudzīt vietu, kurā tiks būvēts šis dzīvojamais komplekss, un sajust šīs vietas esenci, taču vairāk par vidi un kontekstu mani iedvesmo cilvēki. Es ļoti jūtīgi reaģēju uz kultūras daudzveidību.
Kādi ir jūsu novērojumi Jūrmalā?
Jūrmala mani pārsteidza – es šeit ieraudzīju kombināciju, kādu nemaz nebiju gaidījis. Te ir priežu mežs, kas man atgādināja gan par Kanādu, gan Norvēģiju. Priede ir mans iemīļotākais koks, man patīk, ka tas izaug tik liels. Izejot mežam cauri, jūs nonākat brīnišķīgā pludmalē – man tas bija tik negaidīti. Es to uztveru kā fascinējošu pretstatījumu.
Šajā topošajā projektā es vēlos paust savu pārliecību, ka cilvēks ir organiska, asimetriska būtne. Kā mēs kustamies, kā apjēdzam sevi telpā – tas nenotiek lineāri. Pat mūsu domāšana nav lineāra. Es gribu, lai tas viss būtu jūtams šo māju izskatā un dizainā. Šis projekts, tā forma būs amorfa, skulpturāla un organiska. Šajās mājās nebūs iepriekš iestaigātu taciņu, tā nebūs kaste ar fasādi un sētas pusi. Es to iedomājos citādi – tā ir plūstoša forma, kas darbojas visos virzienos un ir visuresoša. Tā sniedz cilvēkam absolūtu brīvību.
Ko tas īsti nozīmē?
Zināt, kas mani tracina?… Visā pasaulē es redzu tipiskus mājokļus: tu ieej iekšā un nonāc gaitenī. Vai tas vispār ir vajadzīgs? Nē! Koridoru sistēma mājās parasti izjauc visu telpu un neļauj to izmantot pilnvērtīgi. Teiksim, es apmeklēju luksusa klases apartamentus Ņujorkā, un man paziņo, ka to kopējā platība ir 200 kvadrātmetru. Es skatos apkārt un domāju – nevar būt! Kāpēc ir tāda šaurības izjūta? Liekas, kaut kas nav kārtībā. Daudzi koridori un neveiksmīgs plānojums «noēd» lielu platību. Uz nevajadzīgu gaiteņu rēķina jūs zaudējat kvadrātmetrus. Es piedāvāju citas formas, citu plastiku un citu plānojumu: atverot durvis, jūs nonākat apļa vai elipses formas telpā, kas ir funkcionāla un emocionāla. Jūs tajā labi jūtaties un nezaudējat platību. Savukārt koridoru izveide uzreiz piešķir telpai negatīvu efektu un neveicina emocionālo labsajūtu. Man nepatīk telpa, kurā ir daudz stūru, jo tas rada neveiklas situācijas.
Pret sienu konstrukcijām mājokļos jūs neiebilstat?
Sienas gan ir nepieciešamas. Es paredzu, ka ar laiku tiks radītas jauna tipa barjeras vai vārti, kas ļaus cilvēkam justies silti vai vēsi atkarībā no laikapstākļiem, – un tā vairs nebūs tā fiziskā, taustāmā arhitektūra, kādu mēs pazīstam pašlaik. Tas ir virziens, kurā viss attīstās. Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, un daudzas lietas šajā attīstības procesā vienkārši pazūd. Pēkšņi cilvēkam rodas ļoti emocionālas attiecības ar nemateriālām lietām, kuras piedāvā digitālā realitāte. Tas ir satriecoši.
Vidējais pasaules iedzīvotājs ik dienu pavada 6,5 stundas virtuālajā telpā. Pirms dažiem gadiem varēja dzirdēt negatīvus komentārus, ka amerikāņi pārāk daudz skatās televizoru – trīs četras stundas dienā. Tagad vēl vairāk laika mēs pavadām internetā, un tā ir liela starpība. Skatoties televizoru, tu esi pasīvs, savukārt internets ļauj būt aktīvam. Taču internets spēj izjaukt realitātes izjūtu. Tu ceļo, iebrauc viesnīcā, uzreiz uzlādē mobilo telefonu, ieslēdz datoru – un nākamās divas stundas pavadi kaut kur pavisam citur, bet ne jau tur, kur tu esi ieradies. Šādā pasaulē, šādos apstākļos mēs dzīvojam.
Kas vēl ir raksturīgs šim laikam?
Var teikt, ka šī dematerializētā pasaule mums ir sniegusi ļoti humānus pārdzīvojumus. Kaut kādu lietu realitātē nemaz nav, bet tās mūs aizkustina. Kā es jau teicu, nākamais līmenis būs fiziskās arhitektūras dematerializācija. Materiālās arhitektūras kļūs arvien mazāk. Senos laikos cilvēki cēla katedrāli 300 gadu, šajā procesā varēja nomainīties astoņas arhitektu paaudzes. Šķita, ka tik vērienīgi objekti pastāvēs mūžīgi, taču patiesībā tie nav mūžīgi.
Mēs dzīvojam laikā, kurā lietas, arī arhitektūra, kļuvušas par vienreiz lietojamu parādību. Uzcelt jaunas būves var arvien vieglāk un ātrāk, un tās atbilst šā laika garam un vajadzībām. Šīs konstrukcijas noķer savu laiku, pieskaras šim brīdim un saskan ar ritmu, kurā mēs dzīvojam.
Kā jūs redzat savu – dizainera – lomu šajā procesā? Ar ko tieši jūs tajā varat piedalīties?
Esmu pārliecināts, ka labam dizaineram ir jābūt ļoti iejūtīgam un atsaucīgam, viņam ir jāsaprot cilvēku vajadzības un sociālās uzvedības modeļi. Ja dizaineram piemīt šīs īpašības un viņš spēj radīt oriģinālus darbus, viņš var reāli uzlabot cilvēku dzīvi. Daudzi aizmirst, ka dizaina galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam un visai sabiedrībai uzlabot dzīvi, padarīt to patīkamāku. Šis uzdevums nav saistīts ar stilu. Bieži vien, runājot par dizainu, mums šķiet, ka mēs runājam par stilu, taču tie ir divi atšķirīgi jēdzieni. Mēs ar jums sēžam kafejnīcā Jūrmalā, te ir salikti tādi jautri sarkani krēsli, balti galdi un tā tālāk. Kā mēs to visu varam novērtēt – vai šis ir labs dizains? Izskats ir svarīgs, tomēr es ieteiktu padomāt, kā mēs jūtamies, vai šajā telpā ir viegli orientēties un pārvietoties, kāds ir apgaismojums un akustika. Dizains ir radīts, lai uzlabotu cilvēku pašsajūtu un lai viņiem būtu ērti.
Vai tas nozīmē, ka labam dizainam ir jābūt teju neredzamam?
Interesanti, ka jūs to sakāt. Nē, dizainam nav jābūt neredzamam, taču tam noteikti piemīt neredzamības faktors – un tas ir noteicošais, jo tieši tas nodrošina labsajūtu. Paskatieties, kas ir noticis XX gadsimta 20. gados, kā ir strādājis arhitekts un dizainers Lekorbizjē un citi modernisti. Viņiem bija izcila proporcijas izjūta un dažādu telpu savstarpējo attiecību izpratne, viņi bija ļoti iejūtīgi un gudri meistari. Laikam ejot, citi cilvēki, arhitekti un dizaineri, sāka piedāvāt savas versijas par to, ko viņi redz, – varbūt viņi domāja, ka nodarbojas ar dizainu, taču patiesībā tā bija tikai stilizācija.
Ir cilvēki, kuri joprojām dzīvo mājokļos, kuru stils atgādina antikvariātu. Viņi krāj senas lietas un objektus, kas pieder pagātnei un kam vairs nav nekādas nozīmes. Es nevaru to saprast, un tāpēc, radot jaunu priekšmetu dizainu, es vienmēr aizdomājos, kādas materiālās lietas man pašam joprojām ir nepieciešamas un kā es varu tās padarīt tieši šim laikam atbilstošas. Es cenšos, lai visi objekti, kuri ir modernās «fiziskās pasaules» sastāvdaļa, būtu tikpat interesanti un aizraujoši kā mūsdienu digitālā ēra.
Ko vēl jūs ņemat vērā, dizainējot lietas?
Jāņem vērā viss, kas attiecas uz cilvēka maņām – izskats, pieskāriens, smarža, svars, skaņa un tā tālāk –, kā arī uz cilvēka uzvedības modeļiem. Pēc tam ir jāatrod sava izteiksmes valoda, kas būtu iedvesmojoša un atstātu patīkamu iespaidu. Dizaineram ir rūpīgi jādomā par estētiku, un, kā liecina šā vārda etimoloģija, estētika ir saistīta ar izjūtām, nevis ar vizuālo izpausmi. Ja dizains ir estētisks, tas nozīmē, ka autors cenšas nodot patīkamas, pozitīvas sajūtas. Dizains ir pietiekami sarežģīts process, un man nav vienas formulas, kuru es būtu atradis un lietojis. Ja es taisu restorāna dizainu, man var rasties sajūta, ka es to daru intuitīvi, taču tas tā nav – man šā darba pamatā pirmām kārtām ir pieredze, kas krāta ilgus gadus.
Jūs neesat vienīgais, kurš savā darbā dod priekšroku plūstošām, amorfām un biomorfām formām. Vai jūs jūtat saikni ar to, ko dara, piemēram, arhitekte Zaha Hadida?
Jā, tā ir vesela kustība. Daudzi arhitekti paplašina priekšstatus par savu darbu un valodu, meklē jaunas pieejas un izpausmes veidus. No vienas puses, šos eksperimentus var uztvert tīri formāli – kā iespaidīgas skulptūras. No otras puses, var padomāt, ko nozīmē dzīvot šādā telpā. Tas ir pavisam cits mentālais stāvoklis, tas nav tas pats, kā dzīvot mājā, kurā visas līnijas ir taisnas. Sajūtiet atšķirību.
Vairākums Zahas Hadidas projektu ir lielas, diezgan elitāras būves, piemēram, muzeji. Viena objekta izmaksas varētu būt 600–700 miljonu eiro. Savukārt mazākā, cilvēciskākā mērogā šādu darbu pasaulē ir ļoti, ļoti maz. Vienu no tādiem esam iecerējuši Jūrmalā.
Kāpēc jums pašam ir interesanti strādāt Latvijā?
Es darbojos Bosnijā, Horvātijā, Serbijā, Polijā, Krievijā un Lietuvā. Kāpēc lai es neizdarītu kaut ko arī Latvijā? Turklāt man ir sava teorija par Rietumeiropu un Austrumeiropu. Rietumeiropa ir kļuvusi garlaicīga un banāla, mani tā neiedvesmo. Cilvēki ir šokā, ja es atzīstos, ka man nepatīk Parīze. Tas ir noticis ar daudzām Rietumeiropas pilsētām – man ar tām viss ir beidzies. Tās mani sen vairs neuzbudina, nerosina fantāziju, neiedvesmo darīt jaunas lietas. Savukārt Centrālajā un Austrumeiropā es jūtu enerģiju un attīstību. Pirms dažiem gadiem es veidoju restorāna dizainu Belgradā, un šī vieta drīz kļuva par pilsētas ikonu. Jo Belgrada, tās cilvēki un dzīves ritms mani ir iedvesmojuši. Tas pats notiek Krievijā: jūtos iedvesmots katru reizi, kad es tur ierodos.
Savā personiskajā vizuālajā stilā jūs vienmēr esat uzticīgs divām krāsām – baltajai un rozā. Kāpēc esat izvēlējies tieši šīs?
Man patīk visas krāsas, taču kopš bērnības īpaši esmu iemīļojis rozā. Es zinu, kāpēc tas ir noticis. Man ir brālis, kurš ir par diviem gadiem vecāks. Mana māte ļoti gribēja meitu, un, kad es piedzimu, viņa jutās mazliet vīlusies un ģērba mani rozā drēbēs. Man nebija citas izvēles, kā iemīļot šo krāsu. Es neteiktu, ka man ir kāda iecienītākā krāsa, man patīk spēcīgas, piesātinātas krāsas – tās uzmundrina. Kad 80. gadu beigās es sāku izmantot datoru, mani apžilbināja un iepriecināja visas krāsas, kuras ieraudzīju ekrānā. Man sagribējās redzēt šīs košās krāsas realitātē sev apkārt, un es tās izmantoju savos dizaina darbos.
Kā jūs jūtat savu identitāti – esat ēģiptietis, anglis, amerikānis?
Mana identitāte ir globāla. Es pa īstam nepārzinu ne savas ēģiptiešu, ne angļu saknes. Jau 20 gadu es dzīvoju Ņujorkā, taču es nemitīgi ceļoju – esmu šīs pasaules daļa. Man ir ASV un Kanādas pilsoņa pase. Kaut gan es esmu pārliecinātas, ka pases mums sen vairs nav vajadzīgas. Nesaprotu, kāpēc mūsdienās tās vēl nav atceltas – tu pārvietojies pa pasauli ar papīra gabalu. Varētu iztikt ar pirkstu nospiedumiem vai tetovējumu.
Jums pašam ir daudz tetovējumu uz rokām. Vai varat atklāt, ko tie nozīmē?
Katrs no tiem ir uztetovēts citā pasaules pilsētā. Katru gadu savā dzimšanas dienā 18. septembrī es taisu jaunu tetovējumu, tas notiek pilsētā, kurā top mani projekti. Šogad septembrī taisīšu tetovējumu Telavivā – tur es noformēju jaunu dzīvojamo kompleksu, luksusa viesnīcu, un top citi darbi. Varbūt nākamgad uztetovēšu sev kaut ko arī Latvijā. Manos tetovējumos ir atveidoti dažādi simboli – 20 gados esmu izveidojis 54 simbolu alfabētu. Es no tā izvēlos vienu simbolu, kuru asociēju ar pilsētu. Katram simbolam ir sava nozīme. Piemēram, Ņujorku uz manas labās rokas reprezentē septiņi simboli – tie ir septiņi nāves grēki. Šo pilsētu es vienmēr esmu uztvēris kā deboša vietu, kurā notiek pilnīgi viss – labais, sliktais, ļaunais un tā tālāk. Savukārt Losandželosu te, tuvāk elkonim, pārstāv vilnis – tā ir vienkāršības zīme. Šajā Kalifornijas pilsētā viss ir tāds paviršs un vieglprātīgs, cilvēki kopumā tur ir diezgan vienkārši, nav pārāk intelektuāli. Turklāt Losandželosa stiepjas gar okeāna krastu, kuru izdaiļo viļņi un sērfotāji.
Vai šiem simboliem ir kas kopīgs ar seno ēģiptiešu kultūru?
Nē, es pats tos izgudroju, taču daudzi domā, ka tie ir seno ēģiptiešu hieroglifi. Es radīju šos grafiskos simbolus, pēc tam sāku tos izmantot savā darbā un pārnest tos uz sava ķermeņa. Sākotnēji es pat nenojautu, ka tie izskatās pēc ēģiptiešu simboliem. Esmu pa pusei ēģiptietis, bet es nerunāju arābu valodā. Man ir ēģiptiešu asinis, taču viss, kas ir saistīts ar šo simbolu radīšanu un to iespējamo piederību ēģiptiešu kultūrai, notika neapzināti.
Vai jums ir bijuši tādi gadījumi vai situācijas, kad esat izjutis, ka jūs tomēr pilnībā nepiederat Rietumu pasaulei?
Jā, jo man ir dažas nesaskaņas ar kapitālisma iekārtu, ar to, kā funkcionē pasaules ekonomika. Ir daudz tādu lietu, kuras propagandē Rietumu pasaule, kas man nav pieņemamas.
Vai tas nav kapitālisms, kas jums ir nodrošinājis slavu un darbu visā pasaulē?
Tas drīzāk ir globālisms, nevis kapitālisms. Protams, jebkura industrija ir cieši saistīta ar ekonomiku. Ja tu esi dizainers vai arhitekts, tu nevari norobežoties no fakta, ka tas ir bizness. Tu nevari to noliegt. Tā ir komerciālā māksla. Es pats vienmēr esmu uzskatījis dizainu arī par demokrātisku mākslu. Jo ikviens cilvēks var atļauties iegādāties un paņemt rokās kaut ko skaistu, patīkamu un oriģinālu. Dizains un dizaina priekšmeti domāti pilnīgi visiem. Dizains un māksla ir atšķirīgas lietas. Dizaina objekti parasti netiek radīti vienā eksemplārā, tos ražo rūpnīcās, un tiem ir jābūt pieejamiem. Savukārt mākslas darba ideja ir pavisam citāda.
Ja jau prece tiek rūpnieciski ražota un piedāvāta globālajā tirgū, visticamāk, tas notiek kapitālisma sistēmā. Taču tas nenozīmē, ka man ir jāpieņem pilnīgi visas kapitālisma idejas. Galu galā arī miesnieks var būt veģetārietis.
Jūs neuzskatāt, ka dizains ir luksusa dzīves stila atribūts un bagātu cilvēku privilēģija?
Es tā neuzskatu, taču vienmēr ir dažādi faktori un priekšnoteikumi. Ja jūs piedāvājat kaut ko absolūti unikālu, skaistu un oriģinālu, tā var būt arī luksusa klases prece. Izveidot kaut ko ļoti oriģinālu ir ārkārtīgi grūti. Ja es gribu iedvesmot cilvēkus radīt kaut ko jaunu, es viņiem saku: pamēģiniet izdomāt kaut vienu oriģinālu lietu – ja jums izdosies, tas būs jūsu ieguldījums cilvēces attīstībā, jo jūs būsiet izdarījuši ko tādu, ko vēl nav paveicis neviens cits no septiņiem miljardiem Zemes iedzīvotāju.
Puse no visa mana darba ir luksusa kategorijā. Jūs man varat pajautāt: kāpēc jūs sevi dēvējat par demokrātisku dizaineru, un tajā pašā laikā itāļu mēbeļu ražotājs pārdod jūsu radīto dīvānu par 10 000 eiro? Es pilnīgi piekrītu šim apgalvojumam un varu atbildēt. Šī itāļu kompānija ir uzdrošinājusies ražot to, ko nevēlas ražot neviens cits, un tas ir liels risks. Mēs esam pirmie, kas to dara, mēs atradām jaunu veidu, kā ražot dīvānu, jaunu izteiksmes valodu, jaunus materiālus. Skaidrs, ka tā ir elitāra un dārga prece. Kāpēc automobilis Rolls-Royce ir tik dārgs? Tāpēc, ka tas joprojām ir roku darbs. Es bieži uzdodu sev jautājumu, vai preces augstā cena tiešām ir pamatota.
Ko jūs sev atbildat uz šo jautājumu? Kādi ir vērtēšanas kritēriji?
Ja es gribu nopirkt Louis Vuitton somu, es painteresēšos, kur un kā tā ir ražota. Ja tā ir ražota Ķīnas rūpnīcā, kur ik pēc 18 minūtēm ir gatava jauna soma, vai man ir vērts atdot par to 1000 eiro? Ja šo somu izgatavo profesionāls amatnieks, ja tā tiek ražota no izcilas kvalitātes ādas, kuru neizmanto neviena cita kompānija, es to iegādāšos. Es ieteiktu vienmēr uzdot sev šādus jautājumus. Luksusam kā vēl nekad agrāk ir jābūt pamatotam – kāpēc tas, ko jūs mums piedāvājat, ir augstākās klases produkts, un kāpēc tas tik dārgi maksā. Ražotājiem attiecībās ar pircējiem ir jābūt godīgiem. Maldināt sabiedrību kļūst arvien grūtāk, tā jau ļoti labi redz visam cauri. Prasīt daudz naudas par preci tikai tāpēc, ka tai virsū uzlikts slavens zīmols, vairs nav tik vienkārši.
Es varu nopirkt T kreklu Dolce & Gabbana veikalā vai H&M veikalā. Kāda ir starpība? Jā, modes nams Dolce & Gabbana piedāvā labas idejas, un daži apģērbu gabali ir unikāli – neviens tādus neražo. Šajā gadījumā tas ir luksuss. Vai tas ir attiecināms arī uz T kreklu no Dolce & Gabbana? Visticamāk, tas ir ražots Taivānā no līdzīgas kokvilnas, kādu izmanto arī H&M. Kāpēc tad par to būtu jāmaksā 10 reižu vairāk? Es par šādām lietām vienmēr aizdomājos un rūpīgi tās izvērtēju. Visiem iesaku būt uzmanīgiem.
Esmu laimīgs, ka varu radīt ne tikai luksusa lietu dizainu, bet arī klēpjdatoru, mobilo telefonu, ūdens pudeļu un simtiem citu ikdienā sastopamo un lietojamo preču dizainu. Pavisam nesen tika pabeigts liels dzīvojamais komplekss Maiami – tajā ir 270 apartamentu, kuru cena ir 180 000 ASV dolāru. Tas ir ļoti, ļoti lēti. Mūsu ideja bija uzbūvēt zemo cenu kompleksu, kurā būtu izcila dizaina dzīvokļi. Tas ir iespējami! Taču katrs projekts ir citāds, un dzīvojamais komplekss Jūrmalā būs luksusa kategorijas darbs, novatorisks un oriģināls.
Kad es veidoju kādu preci, kas tiks ražota masveidā un nebūs dārga, jāņem vērā vairāki ierobežojoši faktori, kuri piebremzē oriģinalitāti. Ja man ir jāizdomā jauna minerālūdens pudele, man ir jāievēro daudzi nosacījumi: pudelei obligāti ir jābūt simetriskai un apaļai, lai to varētu viegli piepildīt un lai tā pārvietotos pa konveijeru...
Kā jūs uzturat sevi labā radošajā formā? Kā var nezaudēt oriģinalitātes un fantāzijas spēku pēc tik daudziem dizainā pavadītiem gadiem?
Jo vecāks es esmu, jo oriģinālāks kļūstu. Es kļūstu arvien brīvāks. Ja tu pazīsti sevi un savu iekšējo pasauli, ja apzinies savu pienākumu, ja rūpējies par citu cilvēku labsajūtu, tu spēj darīt labas lietas. Jaunībā tu mācies, atklāj sev plašo pasauli, tevi daudz kas iedvesmo, tu kaut ko dari, taču tu vēl neesi patiesi oriģināls – daudzos gadījumos tu kopē to, ko esi redzējis, un pārfrāzē to, kas uz tevi ir atstājis iespaidu. Laikam ejot, tu kļūsti oriģināls, tu iemācies saprast sevi un dzirdēt savu balsi. To sauc par personības aktualizāciju. Tu ej un dari, tu jūti, ka tas ir tas, kas tev jādara, un tev sanāk. Tu to nedari, lai apmierinātu savu ego, lai nopelnītu daudz naudas – tu to dari, jo no visas sirds vēlies izdarīt kaut ko lielisku.