Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 29. novembris
Ignats, Virgīnija

Režisors Alvis Hermanis: Tas vairs nav smieklīgi

"Daudzus gadus es biju tik lepns, ka mūsu Jaunais Rīgas teātris ir apolitisks," saka Alvis Hermanis. Pārvarējis savas paaudzes likumsakarīgo alerģiju "pret jebkāda veida politiku", režisors iestudējis Mišela Velbeka romānu Pakļaušanās.

Velbeks ir viens no retajiem mūsdienu intelektuāļiem, kuram vispār ir jebkāds viedoklis par virzienu, kurā attīstās mūsu sabiedrība, saka Alvis Hermanis, iestudējot franču pusmūža enfant terrible jaunāko starptautisko hitu – romānu Pakļaušanās. Pirmizrāde – 9. septembrī. Lomās Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Regīna Razuma, Jana Čivžele un Edgars Samītis, deju priekšnesumus nodrošina Austrumu deju studija Elmira. Izrādi līdz 16 gadu vecumam teātris skatīties neiesaka.

Vienlaikus izdevniecībā Neputns iznāks divi režisora mākslai un personībai veltīti izdevumi: Laimas Slavas sastādītais albums Alvis Hermanis, kurā lasāmas Normunda Naumaņa recenzijas, Edītes Tišheizeres eseja, Sarmītes Ēlertes intervija ar Alvi Hermani un paša režisora komentāri un apkopoti attēli no 43 vizuāli interesantākajām Hermaņa izrādēm, otra grāmata ir Alvja Hermaņa Dienasgrāmata, kuru režisors rakstījis 2015./2016. gada sezonā.

Alvim Hermanim sezona ir sākusies jau krietni agrāk. 31. jūlijā Zalcburgas festivālā notika viņa iestudētās Riharda Štrausa operas Danajas mīla pirmizrāde. Kā zināms, jau vairākus gadus Hermanis iestudē operas Eiropas lielākajos opernamos ar spožākajiem solistiem – Annu Ņetrebko, Jonasu Kaufmani, Plasido Domingo u. c. Šajā intervijā režisora operas periodu neskārām. Tā ir atsevišķa tēma. Hermaņa Eiropas iestudējumu kalendārs ir aizrakstīts daudzus gadus uz priekšu, bet pēc Jaunā Rīgas teātra restaurācijas, Hermanis sola, šie ieraksti ies mazumā un viņš pievērsīsies JRT, kā pats saka, "satura remontam".

Tiekamies 1. septembrī. Ko tev šis datums izsaka?

Man šodien bija pirmklasnieks numur pieci. Tā ka man vairs nav tik sentimentāls satraukums. Atceros, laimīgākā diena manā mūžā bija tad, kad beidzu skolu. Man ir aizdomas, ka neesmu tāds vienīgais. Tagad jau ir visādas skolas. Ir dažādas metodes un programmas, kur mācības vairs nav moceklības. Es jau mācījos visādos kombinātos. Paguvu mācīties četrās skolās.

Mans tēvs (žurnālists Voldemārs Hermanis – aut.) sestdien bija uz savu skolas salidojumu Svitenē. Viņam ir pāri astoņdesmit gadiem. Man tādas vietas, kur atgriezties, nav. Neko sliktu jau nevar teikt. Vakar pat sēdēju mūsu JRT pagalmā, mums blakus ir bērnudārzs, bērnu balsis saslēdzās kopā ar vakara sauli, un es uz kādu mirkli pārcēlos dziļā bērnībā.

Vai kā puika biji tikpat lecīgs kā tagad?

Tagad jau liekas, ka es vairs neesmu tik lecīgs. Dzīves pieredze un tamlīdzīgi. Tā liek uz pasauli skatīties daudz draudzīgāk.

Hamburgas teātrim droši vien tā neliekas. (Protestējot pret Vācijas atvērtību imigrantiem un bēgļiem Alvis Hermanis 2015. gadā pārtrauca sadarbību ar teātri Thalia Theater – aut.)

Vācija šobrīd ir vientuļa, pašizolējusies valsts, un nav jēgas to gadījumu vispār pieminēt. Gribētu piemetināt – visi pēdējo gadu t. s. skandāli ar manu piedalīšanos ir notikuši tikai tāpēc, ka esmu atteicies kaut kur piedalīties. Nevis tā, ka saaicinu preses konferenci un laižu klajā paziņojumus, lai tiktu pie lētas popularitātes. Vienkārši esmu šur tur atteicies piedalīties. Nepiedalīšanās ir bijusi par pamatu visiem tiem jampadračiem. Dīvaini, ka mēs dzīvojam tādos laikos, kad nepiedalīšanās ir bezmaz noziegums.

Aizslīdējām prom no jautājuma, kāds tu biji bērns.

Ir teorija, ka ir tādi cilvēki, kuriem ir veca dvēsele, kuri jau piedzimst kā veci cilvēki. Man liekas, ka es arī esmu no tiem. Jau pirmajās atmiņās uz visu apkārt notiekošo skatos ar kaut kādu eksistenciālu sāpi. Visu laiku kaut kāda atsvešinātība. Protams, vairāk biju no vienpatņiem. Domāju, ka tādi ir visi režisori.

Tavas pirmās izrādes vistiešākajā veidā notika kā ledus laukumā (Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, Marķīze de Sada u. c.). Esi stāstījis, ka jaunībā gribēji nopietni nodarboties ar sportu. Vai skatījies šovasar olimpiādi, joprojām iedvesmo?

Atceros, bērnībā iekārtoju pat visādas kladītes un burtnīciņas ar rezultātiem. Pēc mentalitātes es tiku audzināts kā sportists, bet mūsdienu sports mani tiešām vairāk neinteresē. Sports, tāpat kā māksla, pa šiem gadiem ir tik ļoti komercializējies. To jau jūt. Naudas klātbūtne kļuvusi pārāk svarīga. Uzvar tie, kam vairāk naudas.

Tevi Latvijā pēdējā laikā biežāk aicina izteikties kā politologu un sociologu, nevis kā režisoru. Kā tu sadzīvo ar šādu statusu, un vai tev tas ir interesanti?

Es jau nevienam nezvanu un nepiesakos. Vienkārši ir situācijas, kad žurnālistiem interesē mans viedoklis, viņi paši piezvana, un, ja man ir ko teikt un ja man tas liekas svarīgi, tad es to daru. Uzsvēršu – ja man tas liekas svarīgi. Kā es ar to sadzīvoju? Daudzus gadus biju tik lepns, ka mūsu Jaunais Rīgas teātris ir apolitisks, ka netaisu nekādu politisko teātri atšķirībā no dažām Rietumeiropas valstīm, kur teātris nepārprotami ir tikai un vienīgi politiska māksla. Es par to biju tiešām lepns. Man tas likās ļoti organiski, jo mana paaudze vēl paspēja piedzīvot padomju laikus, līdz ar to mums izveidojās alerģija pret jebkādu politiku. Bijām liecinieki tam, ka, mainoties politiskajai sistēmai, vieni un tie paši cilvēki pārgāja otrā pusē.

Redzējām, ka komjauniešiem nav nekādu problēmu kļūt par baņķieriem. Tas bija acīmredzams, ka latviešu trimdas organizāciju vadošie cilvēki, ja dzīvotu padomju sistēmā, visticamāk, būtu nomenklatūras cilvēki arī šeit. Cilvēku uzvedība patiesībā tiek motivēta daudz dziļākos ūdeņos. Sociāli politiskais līmenis ir ļoti sekls. Tie ir tie vilnīši, kas šļakstinās ūdenim pa virsu. Īstā motivācija, kāpēc cilvēki rīkojas šā vai tā, – ir meklējama daudz dziļāk, nevis sociālpolitiskajā, ideoloģiskajā līmenī.

Politiskā pārliecība – citiem vārdiem to varētu tulkot kā cilvēka vērtību sistēmu. Liberāļiem ir savas, konservatīvajiem – savas. Katram ir savas vērtības – kādu viņš grib redzēt ap sevi ikdienu, kādā sabiedrībā viņš grib, lai aug viņa bērni. Līdz ar to – cilvēks kļūst vecāks, un visbiežāk viņa paša vērtības mainās.

Un tagad tu likumsakarīgi esi nonācis pie Mišela Velbeka romāna Pakļaušanās iestudēšanas, un to nekādi nevar nodēvēt par apolitisku?

Tieši tā. Jaunajā Rīgas teātrī mēs nekad netaisām izrādes ar domu – ko mēs vēl tādu interesantu varētu izdomāt, lai skatītāji nāktu un pirktu biļetes. Jaunajā Rīgas teātrī visi režisori taisa tikai tādas izrādes, ar kurām viņi paceļ sev ļoti personīgas tēmas. Šis gadījums nav izņēmums. Velbeks ir pilnīgi brīvs no politkorektuma terorisma, kas jau kādu laiku liberālajā Eiropā aizliedz lietas saukt īstajos vārdos. Pie mums viss ir ačgārni. Piemēram, Končita Vursta ir mediju varone, bet mājsaimniece, kura savu dzīvi pavada, rūpējoties par saviem bērniem un ģimeni, – tiks pieskaitīta pie lūzeriem. Velbeks ir viens no retajiem, kurš nerēķinās ar to, kā drīkst un kā nedrīkst, nerēķinās ar pārprasto politkorektumu. Viņš Rietumu sabiedrībai nosaka diagnozi nesaudzīgi un bez žēlastības. Vienlaicīgi Velbekam Francijā ir slava kā apolitiskam cilvēkam. Tādā nozīmē, ka viņš netiek identificēts ar kaut kādām konkrētām politiskajām partijām vai ideoloģijām. Viss, ko viņš ir rakstījis, ir ļoti, ļoti politiski, tajā pašā laikā viņš ir ārpus tā. Viņš ļoti provokatīvā veidā apraksta, ko un kā viņš redz. Velbeks nekad nemoralizē. Tāpēc arī es tagad lasītājiem negribu paust savu interpretāciju. Mēs arī negribam moralizēt. Gan grāmata, gan izrāde ļauj interpretēt katram pašam.

Guardian raksta: "Velbeks ir mizantrops, kurš ar literāro skalpeli graiza mūsdienu Francijas ādu." Vai savā izrādē arī graizīsi droši vien ne jau Francijas, bet Latvijas ādu?

Ja drīkst – būtu korekti piebilst, ka Guardian ir kreiso liberāļu propagandas rupors. Skaidrs, ka mēs jau netaisām izrādi par franču problēmām. Es domāju, ka trīsdesmit latviešu oriģināldramaturģijas lugas kopā šobrīd nav spējīgas pateikt tik daudz par Latvijas sabiedrību kā šis Velbeka gabals. Viņš nav morālists, turklāt viņam ir ļoti laba humora izjūta, tas ir svarīgi.

Vai Dena Dimiņa tulkojumu arī esi izlasījis? Tas ir teksts, pēc kura izrādei šobrīd gatavojas skatītāji.

Bija jau par vēlu. Kad iznāca grāmata, aktieri visus tekstus jau bija samācījušies. Manā tulkojumā. Mēs izrādi faktiski uztaisījām jau pagājušās sezonas beigās. Tam būs savi plusi un savi mīnusi, ka pa vasaru ir izdots grāmatas tulkojums.

Kādi?

Pluss būs tas, ka cilvēki būs vairāk sagatavojušies par šo tematiku. Mīnuss – nebūs pirmreizīgā efekta, jo Velbeka domu gājiens ir ārprātīgi oriģināls. Turklāt mani mulsina, ka minētās grāmatas tulkotājs ir uzskatījis par vajadzīgu pievienot pēcvārdu ar pamācībām, kā ideoloģiski pareizi šī grāmata būtu lasāma. Manā padomju bērnībā tulkotāji arī tā darīja.

Vai tev nešķita, ka romānā vispārējā islamizācija ir pasniegta visai trafareti? Motīvu par vientuļo, izkurtējušo profesoru, kurš netic ne Dievam, ne velnam, viņa "apkvēpušo sirdi" un jelkādus garīguma un jēgas meklējumus Velbeks, manuprāt, uzrakstījis niansētāk un smalkāk. Fransuā, kurš pa naktīm līdz asinīm kasa savas ekzēmas uz kāju pirkstiem, varētu būt lieliska metafora mūsdienu Eiropas apjukušajam stāvoklim?

Tas jau katram muļķim ir skaidrs, ka grāmata nav par musulmaņu apdraudējumu. Tieši tā – tā ir par vidēji aritmētisko Rietumu cilvēku. Kad romānu lasīju pirmoreiz un sākām mēģināt izrādi, man bieži likās – kur es ar to visu jau agrāk esmu saskāries? Tas jau ir tas pats Čehova Platonovs, kuru savā laikā taisīju Vīnē Burgteātrī ar Martinu Vutki. Platonovu Čehovs uzrakstīja XIX gadsimta 80. gados. Tā ir viņa pirmā luga. Manā izpratnē tas ir pirmais jaunās modernās Eiropas cilvēka apraksts. Cilvēka, kurš ir absolūti tendēts tikai pats uz savu personu. Visas tās liberālās ideoloģijas vērtības, kas tika attīstītas vēlāk XX gadsimtā. Platonovs un Velbeka varonis ir viens un tas pats cilvēks. Ar to atšķirību, ka Platonovs beigās pats nošaujas.

Velbeka gabalu izdomāju iestudēt burtiski pāris mēnešu pēc tam, kad grāmata iznāca Francijā (2015. gada 7. janvārī, vienā dienā ar slaktiņu satīriskā žurnāla Charlie Hebdo redakcijā – aut.). Tas bija 2015. gada agrs pavasaris. Jā, es to izlasīju martā, aprīlī. Toreiz musulmaņu problēma Eiropā vēl nebija tik aktuāla kā pēc tam. Tāpēc iestudēt Rīgā šo Velbeka romānu musulmaņu dēļ būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Bet man bija skaidrs, ka to vajag iestudēt tāpēc, ka grāmata ir nevis par musulmaņiem, bet par mums pašiem.

Daudzus esi pārsteidzis, romānu pats pārtulkojot. Kā iemācījies franču valodu?

Kad mēs izdomājām to iestudēt, teātris saistījās ar izdevniecību, kas parasti nodarbojas ar Velbeka izdošanu Latvijā ( Jāņa Rozes apgāds – aut.), un lūdzām pasteidzināt viņu tulkojumu, viņi mums atteica – neesot pienākusi rinda, vēl viens cits Velbeka romāns gaidot rindā. Nekas cits neatlika kā pašam tulkot. Franču valodā lasu, bet tas, protams, bija ķēpīgs darbs. Beigās izdomāju – varbūt labi, ka pats tulkoju, jo izrādes teksti nav domāti lasīšanai. Tā ir sarunvaloda, un tā ir pilnīgi cita valoda – teksts lasot tiek uztverts pilnīgi citādi nekā klausoties. Vēl jo vairāk, ja tas ir dialogu formā. Franču valodā tas nav mans pirmais darbs. Pirms dažiem gadiem Parīzes Nacionālā opera bija izdomājusi pasūtīt jaunu operu pēc Pola Klodela lugas Atlasa kurpīte/Le Soulier de satin. Pats uzrakstīju libretu franču valodā. Es sevi, protams, neuzskatu par franču valodas speciālistu, bet ar tekstiem strādāt varu.

Sarunāties arī vari?

Kad man nav citas iespējas – jā.

Kā ar itāļu – operu valodu? Varbūt La Scala sezonas atklāšanā varēsi teikt mazu uzrunu? (7. decembrī Hermanim ir uzticēts gods ar operu Madama Butterfly atklāt sezonu – aut.)

Nē, bet man ir tāds mērķis [iemācīties itāļu valodu]. Sezonas atklāšanā viņi nesaka runas, bet pirms izrādes spēlē Itālijas himnu. Sezonas atklāšana La Scala Itālijā ir kaut kas līdzvērtīgs latviešu Dziesmu svētku atklāšanai.

Atgriežoties pie Velbeka. Kad romāns iznāca Francijā, rakstniekam esot piestiprināts miesassargs visu cauru diennakti. Būtu naivi domāt, ka tāds būs vajadzīgs arī tev Rīgā, tomēr jautājums paliek – vai Latvijā, tavuprāt, ir iespējams uztaisīt kaut ko pa īstam asu un provokatīvu?

Par to miesassargu – tās ir baumas.

Lasīju to vairākos respektablos ārzemju izdevumos.

Iespējams, tas vairāk ir saistīts ar to, ka Velbeka labu draugu nošāva Charlie Hebdo redakcijā. Un paša Velbeka karikatūra tajā nedēļā bija uz vāka. Tas nevar būt saistīts ar romānu. Mēs jau neesam pirmie, kas Pakļaušanos ir iestudējuši. Tas tagad ir aizgājis – ir taisīts gan Vācijā, gan Austrijā. Pret pašu romāna tekstu musulmaņiem nav nekādu pretenziju. Citādi es, protams, nevis trīsreiz, bet septiņreiz padomātu, pirms iestudētu. Romānā jau Velbeks par islāmu nepasaka nevienu pašu sliktu vārdu.

Tikai labāko, ja nedzird zemtekstu.

Uzskatu, ka mūsu izrādes mērķis būtu sasniegts, ja visa skatītāju zāle konvertētos islāma reliģijā. Mani pašu vienmēr ir fascinējusi islāma reliģija. Mani īstenībā fascinē visas reliģijas. Kā zināms, es par hasīdiem esmu taisījis ne vienu vien izrādi (Kabalas noslēpumi Rīgā un Ķelnē – aut.). Vēl es gribētu uztaisīt izrādi par sūfijiem. Tas ir viens no islāma novirzieniem.

Kas tevi fascinē sūfismā?

Ja pareizi saprotu, tā ir vienīgā reliģija, kurā reliģiskā katarse drīzāk ir estētiski mistisks pārdzīvojums. Ne velti sūfiji vienmēr bijuši mūziķi, dzejnieki. Vienkāršojot – reliģija caur mākslu. Es nezinu nevienu citu reliģiju, kurai būtu tāds uzstādījums. Pīters Bruks, starp citu, visu mūžu bijis sūfijs. Ja reliģijas uztver kā estētiskus konceptus – tās ir vienreizēji skaistas lietas. Varbūt vienīgi luterāņi mazliet krīt laukā. Bet katolicismā, hinduismā, budismā – tie ir skaisti estētiski koncepti.

Diemžēl realitātē šie skaistie estētiskie koncepti bieži darbojas kā greizie spoguļi ar izkropļotu attēlu, t. i., ideju un jēgu.

Jā. Bet, kad es uz to visu skatos no attāluma, mani tas fascinē un es apbrīnoju šo estētisko pusi. Cita lieta – līdzāspastāvēšana starp dažām reliģijām izskatās neiespējama. Dabas likumi tomēr ir tādi, ka stiprākie pārņem vājākos. Kristietiskā konstrukcija par cilvēku mīlestību un ka visi ir brāļi – tā ir ļoti mākslīga konstrukcija, jo pēc dabas likumiem diemžēl tā nenotiek. Vienmēr notiek vai nu miermīlīgas asimilācijas, vai vardarbīgas. Latviešiem ar pusotru miljonu cilvēku nav nekādu lielu cerību. Mūsu gēns – vismaz tiem, kuri izjūt piederību latviešu nācijai –, protams, neļauj uzreiz padoties. Tas acīmredzot ir dzīvnieciskā līmenī, ka mēs gribam saglabāties pēc iespējas ilgāk. Bet tas, ka tas nebūs mūžīgi, ir diezgan skaidrs. Vēsturē vienkārši citu piemēru nav.

Velbeks min it kā utopisku 2022. gadu, kurā romānā notiek darbība. Tas ir tikai pēc sešiem gadiem... Utopija ļoti strauji pietuvojas reālismam.

Es atvainojos, jau no 2015. gada pavasara līdz šai dienai ir tik daudz kas noticis, kas toreiz likās pilnīgi smieklīgi.

Vai tev ir iznācis pafantazēt, kāda Latvija varētu izskatīties 2022. gadā?

Es esmu diezgan optimistiski noskaņots. Gribas domāt, ka caur politiskajām vēlēšanām, kuras katrā valstī notiks, politiskā pārstāvniecība kaut kā stabilizēsies. Caur to, ka konservatīvā sabiedrības daļa, kura jebkurā sabiedrības modelī vienmēr ir vairākumā un kuras viedoklis līdz šim ir ignorēts, ka tā caur vēlēšanām to visu stabilizēs. Vēlēšanas jau neviens nav atcēlis. Gan Vācijā, gan Francijā, gan, starp citu, arī ASV politiķi vai nu būs spiesti piemēroties sabiedrības noskaņojumam, vai – viņi tiks izvēlēti laukā.

Bet nekādas vēlēšanas nespēj apturēt lavīnveidīgo terorisma vilni, bandītisma histēriju un totālu visatļautību, kas veļas pār pasauli.

Par to jau es runāju. Nākamajās vai aiznākamajās vēlēšanās nāks pie varas partijas, kurām būs uzdevums aizstāvēt savu sabiedrību. Labāk, nekā to dara pašreizējie politiķi.

Un ar kādiem rīkiem viņi, tavuprāt, var aizstāvēt?

Pirmām kārtām, es atvainojos, vienkārši robežas ir jāsargā! Ja valstij nav apsargātu robežu, tā vispār nav nekāda valsts. Tā ir vienkārši teritorija. Ja mājai nav sienu un durvju, tā nav nekāda māja. Tikai caurstaigājams pagalms.

Vairākkārt esi izteicies, ka izteikti piederi XX gadsimtam. Kas tev ir visnepanesamākais un kaitinošākais, dzīvojot XXI gadsimtā? Ko tu izjūti kā sev svešu?

Nu jau man sāk likties, ka man vairāk par divdesmito patīk deviņpadsmitais gadsimts. Kas personīgi visvairāk kaitina – tā ir mākslas komercializācija... Mūsdienu mākslinieki jau visi ir biznesmeņi.

Tiešām visi?

Jā. Izņēmumu nav vispār. Jebkura mūsdienu profesionāla mākslinieka daļa pieder biznesmenim. Notiek personības da- līšanās. Mākslas tirgu nav iespējams ig- norēt. Ja kāds tāds nav, viņš vienkārši nepieder pie profesionālās mākslas aprites, par viņu varbūt zina ļoti šaurs loks.

Pats arī?

Bez šaubām.

Kādi ir tie kompromisi, uz kuriem tu esi gatavs iziet spiedīgā mākslas tirgus dēļ, un uz ko tu tomēr nekad neparakstīsies?

Esmu vēl priecīgs, ka man, pirms kādiem 30 gadiem sākot nodarboties ar mākslu, tā tomēr vēl nebija. Tas ir noticis šīs paaudzes laikā. Tie, kuri tikai tagad sāk, kuri izvēlas kļūt par māksliniekiem, – es viņus neapskaužu.

Tavuprāt, viņi jau saknē ir gatavi nodarboties ar pašcenzūru un idejas nolikt atvilktnē?

Viņiem vienkārši ir jādara tas, par ko maksā un ko pērk.

Bet tu neatbildēji par saviem kompromisiem.

Man personīgi lielākais kompromiss ir nevis pašcenzūra, kas arī kaut kādā mērā ir, bet nenormālā darba intensitāte. Ir jāražo, jāražo un jāražo. Ja tu aizej uz restorānu, pasaki oficiantam, ka tev ir tikai piecpadsmit minūtes laika, tu vari cerēt tikai uz omleti. Sarežģītāki ēdieni prasa stundu un divas. Tā ir tā pati situācija, kā tagad jūtas mākslinieki. Viss notiek ātri, ļoti daudz un attiecīgi – pavirši.

Jaunajam Rīgas teātrim, salīdzinot ar citiem Latvijas teātriem, sezonā ir acīmredzami mazāk jauniestudējumu. Vai tas izriet no šī "restorāna argumenta" un vēlmes pēc kvalitātes, vai tam ir arī kādi citi, ne tik cildeni iemesli?

Viens ceļš ir taisīt maksimāli daudz jauniestudējumu, lai skatītājiem visu laiku būtu kaut kas jauns, ko skatīties. Kas zina – varbūt būtu pat izdevīgāk taisīt krietni mazāk iestudējumu, kuri tiktu gatavoti pamatīgāk, mēģināti detalizētāk. Piemēram, Garo dzīvi mēģināju apmēram gadu. Tās izrādes, kuras arī manā gadījumā atceras, tās ir mēģinātas vai manā galvā gatavotas visilgāk. Bez šaubām. Jebkurai rokdarbniecei var to uzprasīt. Jaunie mākslinieki, kuri mācās mākslas augstskolās, kuri mēdz būt ārkārtīgi talantīgi un pārjūtīgi, un niansēti, – ja viņiem nav šīs īpašības, ka viņi par sevi var pastāvēt ar elkoņiem un uztaisīt skandālus, kas žurnālistiem patīk, par viņiem vienkārši neviens neuzzina. Viņi aiziet prom no profesijas. Pareizāk sakot, viņi vispār netiek iekšā. Bet visi jau cenšas kaut kā nostaigāt pa naža asmeni.

Parunāsim par Jauno Rīgas teātri. Jūs joprojām esat uz čemodāniem.

Tas jau vairs nav smieklīgi.

Vai tev kā JRT mākslinieciskajam vadītājam radošajā ziņā ir sagatavots atgriešanās plāns, lai kad tas arī notiktu? Vai, tavuprāt, JRT ir nepieciešams mainīties, svaiga vilkme?

Teikšu godīgi. Mani darbs ārzemēs kā režisoru vairs neiedvesmo tādā mērā kā agrāk, bet mani ļoti iedvesmo ideja par Jaunā Rīgas teātra atgriešanos pēc slavenā remonta. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka mēs gribam šeit atgriezties ar sajūtu, ka arī saturiski ir noticis remonts, ne tikai mājā. Mani šī ideja ļoti, ļoti iedvesmo. Trimdas laiks Tabakas fabrikā tiks veltīts, lai sāktu visu kā no sākuma. Kaut kādas idejas man ir. Bet es par to vēl neesmu gatavs runāt. Taču noteikti būs lielas pārmaiņas.

Jaunajiem aktieriem ir cerības nonākt JRT štatā, vai joprojām turies pie idejas novecot kopā ar, nosacīti sakot, Garās dzīves ansambli? Vai tas tomēr ļoti nesarežģī repertuāra izvēli?

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka atgriezīsimies citā sastāvā.

Septembrī izdevniecībā Neputns iznāks divas tavai personībai un mākslai veltītas grāmatas. Viena – Alvis Hermanis – ir vairāk citu skatījums uz tevi, bet Alvis Hermanis. Dienasgrāmata ir tavs pašportrets, ja pareizi saprotu. Ievadā raksti: "Es, piemēram, negribētu, ka grāmatu par mani un manu darbu raksta kāds cits. Jo neesmu pārliecināts, ka jelkurš cits, izņemot mani, ir spējīgs saprast – ar ko es īsti nodarbojos un kas aiz visa tā stāv. Es pats pamēģināšu to uzrakstīt."

Izdevniecība Neputns, Laima Slava, jau pirms laba laika izlēma gatavot ļoti apjomīgu bilžu grāmatu par manām izrādēm gan Latvijā, gan ārzemēs. Tur pārsvarā būs smukas fotogrāfijas no manām izrādēm kopš 1993. gada.

Tas ir pats sākums – tava pirmā izrāde Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās arī tur būs?

Jā. Tā būs apmēram 600 lappušu bieza grāmata ar bildēm. Tā būs vairāk vizuāla. Jāatzīst, ārzemēs manas izrādes vizuāli ir daudz krāšņākas. Tur vienkārši ir cits budžets. Tur klāt būs fragmenti no Normunda Naumaņa recenzijām, bet pamatā – bilžu grāmata. Tā ka esmu ļoti pateicīgs Laimai Slavai. Obligāti lūdzu pieminēt Jāni Zuzānu, jo viņš to visu sedz.

Vai tu dienasgrāmatu jau kādreiz dzīvē biji rakstījis?

Pirmo reizi. Dienasgrāmatas formāts tur ir nosacīts. Drīzāk – iegansts. Tur ir visādi prātojumi, par teātri, dzīvi vispār, par to, kā es sāku, par Jauno Rīgas teātri. Arī privātas lietas. Kad man bija iedvesma – ne jau katru dienu, bet reizēm, arī pa naktīm –, es kaut ko pierakstīju.

Nav savādi iedomāties, ka pēc tam to lasīs sveši cilvēki? Vai tevi nemulsina intimitāte, kas kļūst publiska? Vai tu vari būt īsti godīgs, ja rakstot domā par kādu, kas to lasīs?

Dienasgrāmatās, kā zināms, atklātības līmeņi ir visādi. Ir tādi, kas vienkārši apraksta, kā viņš miskasti iznes ārā. Dažiem cilvēkiem ir bijusi ideja par mani rakstīt grāmatas. Man tā ideja, ka kāds cits to dara, nekad nav patikusi. Sāksim ar to, ka neviens no teātra aprakstītājiem nav redzējis visas manas izrādes. Virtuves pusi – to neviens nezina.

Prieks, ka izlēmi dalīties. Būs interesanti izlasīt. Es pats īstenībā pabrīnījos, ka es kaut ko tādu esmu izdomājis. Kā tas ir – šodien rakstīt par 1993. gada notikumiem? Vai bija iespējams restaurēt autentiskās sajūtas, kādas tev, jaunam autsaideram, bija, atgriežoties no klejojumiem pa Ameriku un iestudējot pirmo izrādi JRT – Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās?

Pagājušonedēļ krāmējos pa savu veco skapi. Atradu tur vecu odekolona pudelīti Labrīt!, tajā vēl bija saglabājušies pieci milimetri šķidruma. Tas bija tieši tas odekolons, kuru lietoju pēc skūšanās tieši tajā laikā, kad sāku strādāt Jaunajā Rīgas teātrī. Kad pasmaržoju to odekolonu Labrīt!, pilnīgi viss uzreiz bija atpakaļ.

Aizvakar sazvanījos ar Valentīnu Freimani, kura tagad dzīvo Berlīnē. Es viņai stāstu, ka mani teātrī interesē aizvien konservatīvākas lietas. Freimane saka – jā, konservatīvisms tagad ir tas jaunais. Un esmu pārliecināts – tā tas ir visplašākajā nozīmē. Mūsdienu mākslas un sabiedrības avangardā tuvākajā laikā būs konservatīvisms, bet nevis tādā izpratnē kā senils naftalīns. Tas būs modernais konservatīvisms. Arī politikā un ikdienas dzīvē.

Vari minēt kādu raksturojošu modernā konservatīvisma piemēru?

Sākām sarunu par 1. septembri. No vienas puses, zināms, ka visas mazās lauku skolas pazudīs. Tajā pašā laikā tepat Rīgā rodas arvien vairāk mazu privātu skoliņu, kur klasē arī ir tikai daži bērni, tieši tāpat kā kādā mazā lauku skoliņā. Piemēram, Svitenē, kur mācījās mans tēvs. Taču to izglītības metodes ir daudz, daudz progresīvākas nekā skolu kombinātos. Lūk, brīnišķīgs piemērs.

Top komentāri

Jurka
J
Šobrīd Latvijā ir divi no kara patvērušies arābu bēgļi un desmitiem tūkstoši TUA jaunie īpašnieki no Krievijas, Uzbekijas, utt. Lieki teikt, ka netīrā nauda nāk līdzi ar riskiem. Tomēr JRT izvēlas rādīt izrādes ne par TUA. Laikam jau tas nevienam režisoram "nesāp".
Vārds
V
Hermanis ir pret Latvijas pārkrievošanu un Eiropas islamizāciju, tāpēc ir kā dadzis acī visiem tiem, kuri vēlas iznīcināt latvisko un eiropeisko kultūru.
Signe
S
Tas tiesam avair snav smiekligi, ka 100 stulbeni kuri sez Saeima noraida, ta vaieta, lai pasi inicietu, Latvijas pilsonu prasibu likvidet Uzvaras parka okupacijas sekas, likvide Latvijas valsts okupaciju slavinoso pieminekli un izveidot Uzvaras parku pec Karla Ulmana iecerem, jau izstradata plana, kuru vins nepaspeja realizet jo 1940. gada Latvija tika okupeta uz 50 gadiem gadiem.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja