Viljama Bērtona Makormika grāmata Ļeņina harēms uzrakstīta pēc septiņus gadus ilgiem pētījumiem un materiālu krāšanas par Latvijas XX gs. pirmās puses vēsturi. Tomēr tā nav vēstures grāmata, bet gan varoņu attiecību un cilvēcisko kaislību tēlojums uz detalizēti un zinātniski precīzi aprakstītu vēsturisko notikumu fona. Romāns sākas ar 1905. gada revolūciju un beidzas 1941. gadā, kad Latvijā viens otru nomaina padomju un nacistu okupācijas spēki. Galvenais varonis ir baltvācietis Viktors Rūks, arī par Ļeņina harēmu dēvētie latviešu sarkanie strēlnieki ir diezgan intriģējošs atskaites punkts ārzemnieka skatījumam uz Latvijas vēsturi. Pats V. B. Makormiks cer, ka viņam ir izdevies uztvert Latvijā tolaik dzīvojošās dažādās sabiedrības noskaņas un patiesi attēlot cilvēku pārdzīvojumus. Man ir ļoti svarīgi, lai šo grāmatu pieņemtu gan amerikāņi, gan latvieši – saka rakstnieks.
Kam bija jānotiek, lai amerikāņu rakstnieks, kuram nav nekādu radniecīgu saišu ar Latviju, nolemtu uzrakstīt romānu, kas risinās šeit uz XX gs. dramatisko un sarežģīto vēstures notikumu fona?
Tas notika pirms septiņiem gadiem. Dzīvoju Vašingtonā un strādāju darbu, kam nav nekādas saistības ar literatūru, proti, biju konsultants kompānijā, kas nodarbojas ar personāla atlasi. Bet jau tajā laikā rakstīju un publicēju īsos stāstus, daudzi no tiem bija mistery žanrā. Tad nolēmu, ka man jāuzraksta romāns, kura darbība risinātos Eiropā. Taču man padomā nebija ne valsts, ne arī notikumu, par kuriem rakstīt. Blakus Vašingtonai, Mērilendā, ir Latvijas muzejs, un reiz es tur iegāju, nopirku arī pāris grāmatu par Latviju, izlasīju tās un biju pārsteigts. Man ir grāds vēsturē, nodomāju – ja jau es nezinu par šīs valsts neseno pagātni, kas pilna tik satriecošu notikumu, to nezina vairākums amerikāņu.
Kādas grāmatas lasījāt par Latviju?
Tās bija par vēsturi – īpaši par vēsturi XIX un XX gs. mijā, to vidū par 1905. gada revolūciju, Pirmo pasaules karu, lielinieku revolūciju un Otro pasaules karu. Uzzināju daudz tāda, par ko man nebija ne jausmas! Piemēram, es neko nenojautu par sarkano strēlnieku nozīmi Oktobra revolūcijā. Nezināju par latviešu deportācijām padomju laikā – šiem šausminošajiem notikumiem – un to, ka Latvija XX gs. pirmajā pusē zaudēja ap trešdaļu iedzīvotāju. Toreiz, pirmo reizi sastapies ar Latvijas vēsturi, saplēsu sava pirmā romāna manuskriptu – tas bija spiegu stāsts – un sapratu, ka man ir jāraksta grāmata, kas balstīta reālos notikumos.
Atskārtu, ka arī citiem amerikāņiem ir jāuzzina par Latvijas vēsturi un ka varu aprakstīt dramatiskus piedzīvojumus par to, kā mani varoņi cenšas izdzīvot šajos notikumos. Daudzu amerikāņu romānu darbība risinās Krievijā, taču tie ir Džeimsa Bonda piedzīvojumu garā. Ļeņina harēmā ir dramatiski notikumi un dzīvi cilvēki uz precīza vēsturisko notikumu fona. Ja es būtu vienkārši uzrakstījis grāmatu – lūk, Latvijas vēsture –, diez vai daudzi to atvērtu. Taču, lai paveiktu iecerēto, man bija jāveic liels pētnieciskais darbs.
Kā strādājāt pie šīs grāmatas – satikāties ar cilvēkiem vai sēdējāt arhīvos?
Pavadīju gadu Mančestrā Lielbritānijā, kur papildināju savas zināšanas rakstniecībā – ieguvu grādu literatūrā. Anglija jau bija daudz tuvāk Latvijai, un es bieži braukāju uz Rīgu, lai pētītu un krātu materiālus romānam, – tā, regulāri braucot uz Latviju, pagāja apmēram trīs gadi. Bija arī studijas Krievijas Valsts universitātē. Latvijā apmeklēju muzejus, Okupācijas muzeju un Kara muzeju, runāju ar speciālistiem. Tikos ar Latvijas Universitātes vēstures profesoriem. Viņi palīdzēja atrast grūtāk pieejamu informāciju, ka arī cilvēkus, kuri man pārtulkoja to angļu valodā. Kad jau zināju, kādi notikumi tiks atspoguļoti grāmatā un kādi varoņi darbosies, uzmeklēju un apbraukāju vēsturisko notikumu vietas Latvijā, kā arī Maskavā. Satikos ar cilvēkiem, kas piedzīvojuši padomju laikus, viņu vecākiem un vecvecākiem, kuri varēja man pastāstīt par Latvijas brīvvalsti. Mēģināju sajust reālo vēsturisko pieredzi.
Cik lielā mērā izdevās iedziļināties ne vien vēstures faktos, bet tiešām cilvēku likteņos?
Kad dzīvoju Amerikā, lasīju par Latvijas vēstures notikumiem, spēju ar prātu tos izvērtēt un atcerēties, taču, esot notikumu vietās un runājot ar cilvēkiem, kuru tuvinieki tika savulaik aizvesti uz gulagu, staigājot gar bojāgājušo kapiem un apskatot pie dzelzceļa stacijas tagad novietoto vagonu, kurā ļaudis kā lopi tika sadzīti ceļam prom no dzimtenes… man tas bija liels pārdzīvojums. Tā kļuva par manu apsēstību – uzrakstīt romānu ar precīziem vēstures faktiem un notikumiem. Vēlējos, lai publika, kas lasa angliski, uzzinātu par šo Eiropas vēstures posmu.
Tā ir vairāk vēsturiska vai piedzīvojumu žanra grāmata?
Vairāk tomēr vēsturiska, galvenais varonis Viktors Rūks kļūst par liecinieku Latvijas likteņa pavērsieniem, sākot ar 1905. gada revolūciju. Tīši padarīju šo varoni nevis par latvieti, bet gan par baltvācieti. Sapratu, ka, esot ārzemniekam, man tā būs vieglāk paust savu attieksmi un pārdzīvojumus – caur cilvēku, kas it kā stāv ārpusē. Vienlaikus bija iespējams parādīt arī Baltijas aristokrātijas krišanu. Pirms grāmatas publicēšanas devu manuskriptu izlasīt vēsturniekiem, viņi izdarīja dažus precizējumus detaļās. Grāmatu izlasīja Latvijas vēstnieks ASV un atbalstīja manu ieceri prezentēt to Vašingtonā. To izlasīja arī ASV vēstnieks Latvijā, un vēstniecībā bija grāmatas atvēršanas pasākums. Taču arī daudzi citi cilvēki Latvijā to ir lasījuši un teikuši man, ka es tiešām esmu iedziļinājies vēsturē, precīzi uztvēris un attēlojis dominējošās noskaņas. Jā, man bija bažas – ko Latvijā lasītāji teiks par manu, ārzemnieka, darbu par šo zemi? Man ir ļoti svarīgi, lai šo grāmatu pieņemtu latvieši un amerikāņi.
Kā skatāties uz mūsdienu latviešiem un Latviju?
Man ir daudz draugu šeit, un Rīga tagad ir mana mīļākā pilsēta. Tiesa, Latvijā cilvēki ir daudz atturīgāki nekā amerikāņi un neuzsmaidīs nepazīstamam pretimnācējam uz ielas. Latvieši, kad esmu iedraudzējies ar viņiem, man šķiet ļoti sirsnīgi, arī mūsdienīgi un intelektuāli. Būdams mazs zēns, es zināju, ka Latvija ir Baltijas valsts, bijušās Padomju Savienības daļa Baltijas jūras krastā. Vēlāk, tā kā man patīk filmas, zināju, ka Sergejs Eizenšteins ir no Rīgas.
No kādas ģimenes pats nākat?
Man ir īru, angļu, somu un skotu saknes. Tēvs ir biznesmenis un māte matemātiķe, iespējams, tāpēc maniem vecākiem īsti nebija saprotams, kāpēc nolēmu kļūt par rakstnieku. Vienīgā māksliniece manā ģimenē ir vecmamma, viņa gleznoja, un grāmata ir veltīta viņai – Alisei Deivisai. Kad sāku rakstnieka gaitas, pateicu vecmammai, un viņa mani atbalstīja. Savukārt mans tēvs, būdams nopietns uzņēmējs, uzskata – ja grāmatu rakstīšana ir ienesīga nodarbe, tad rakstīt ir labi.
Ģimene atzinusi, ka esat kļuvis par profesionālu rakstnieku?
Jā! Viņi ļoti lepojas ar mani. Tiesa, tēvs joprojām īsti nesaprot, kāpēc esmu Eiropā un rakstu par notikumiem šajā kontinentā, arī Amerikā taču ir kalni, meži un pilsētas, kāpēc nestāstīt par savu zemi? Esmu rakstījis par Ameriku īsajos stāstos.
Vai jaunie projekti arī ir saistīti ar Latviju?
Jā, tie ir vairāki! Es jau rakstu scenāriju spēlfilmai pēc šīs grāmatas un ceru pabeigt to šovasar. Tad mēģināšu šo scenāriju realizēt kopā ar vietējiem vai ārzemju producentiem. Esmu izlēmis arī nākamo romānu rakstīt par Latvijas vēsturi. Grāmata būs par mežabrāļiem, un darbība risināsies Latvijā pagājušā gadsimta 50. gados. Plānoju arī uzrakstīt romānu par mūsdienu Rīgu – kriminālā žanrā –, galvenais varonis varētu būt žurnālists. Tāpēc esmu nolēmis nākamos divus gadus pavadīt Rīgā, īstenojot iecerētos darbus.
Kurās valstīs vēl publicēts Ļeņina harēms?
Grāmata nākusi klajā nelielās izdevniecībās ASV un Austrālijā. Tagad es ceru, ka par to ieinteresēsies arī lielās izdevniecības angliski runājošās zemēs. Par to ir interese Skandināvijas valstīs. Ļoti gribētu, lai grāmata tiktu izdota arī Krievijā.
Varbūt Krievijā tā nebūtu īsti gaidīta pretrunīgi vērtētās vēstures dēļ?
Jā, iespējams, jums ir taisnība. Man, piemēram, ir daži draugi Krievijā, un viņiem varētu nepatikt atsevišķas grāmatas daļas, kurās esmu ļoti kritisks pret Padomju Savienību un to, ko tā nodarījusi Latvijai. Vai grāmata varētu būt populāra Krievijā – nezinu... Un tomēr – tā nav vēsture, bet romāns par cilvēkiem.