Viljamu Hukeru (Hooker) var raksturot kā ļoti maskulīnu, paškontrolētu un precīzu bundzinieku, taču kontrolētība un sitienu skaidrība nenozīmē ieturētību – viņš nav nekāds Edijs Prevo (Prevost), kas uzstājoties nonāk introvertā stāvoklī. Gluži pretēji, Hukers ar savu disciplinēto bungošanu straumēm laiž neapstrādātu, raupju enerģiju un, spēlējot bungas, nemitīgi izkliedz ekstātiskas un teju draudīgas vaimanas un uzmundrinājumus saviem partneriem mūzikā. Viņš kā caur saspringuma miglu lūkojas uz mūziķiem, ar ko spēlē kopā, un sakliedzoties "uzdzen asini", lai kopīgos centienos panāktu bagātīgu un haotiski diženu skanējumu. Viņš ir uzstājies ar visdažādāko temperamentu mūziķiem, taču katra viņa grupa allaž atstāj tādu iespaidu, it kā kolektīvs mēģinātu satvert dūrē strauju upi un to par katru cenu noturēt, neskatoties uz mutuļojošo plūdumu. Panāktā enerģija un spriedze pašos mūziķos izsauc bijību nonākt tuvu absolūtai pārsātinātībai un tās rezultātā arī sabrukumam, taču Hukers notur visus uz pašas robežas, un šī sajūta par rotaļāšanos ar uguni arī ir viņa koncertu būtiskākā sastāvdaļa.
Ja būtu nepieciešams nosaukt līdz desmit mūziķu, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā uzturējuši enerģiju un dzīvību avangarda džeza laukā, 1946. gadā dzimušais bundzinieks Viljams Hukers noteikti būtu to vidū. Kopš pārcelšanās no Kalifornijas uz Ņujorku 1974. gadā Hukers uzreiz iedzīvojās pilsētas brīvās improvizācijas aprindās un iemantoja autoritāti ar projektiem, kuros uzstājās kopā ar tādiem leģendāriem kolēģiem kā kontrabasistu Viljamu Pārkeru (Parker), trompetistu Roju Kempbelu (Campbell Jr.), pianistu Sesilu Teiloru (Taylor), saksofonistiem Deivdu S. Vēru (Ware), Deividu Mareju (Murray) un Džemīlu Mūndoku (Moondoc), kā arī virkni citu atslēgas personību amerikāņu frīdžezā.
Tiesa, kļūstot par vienu no pieprasītākajiem šī virziena mūziķiem, Hukers neierobežoja savu darbības lauku tikai augstāk uzskatīto mūziķu pārstāvētajā loft jazz jomā un iesaistījās projektos arī ar illbient žanra radītāju DJ Olive, vinilplašu manipulatoru un konceptuālo mākslinieku Kristianu Mārkleju (Marclay), Džonam Zornam tuvā mūziķu loka arfisti Zīnu Pārkinsu (Parkins) un vairumu eksperimentēšanā ieinteresētu rokmūziķu, piemēram, Sonic Youth* dalībniekiem Tērstonu Mūru (Moore), Lī Ranaldo (Ranaldo) un Džimu O'Rurku (O'Rourke), tādā veidā iegūstot žanru un virzienu atšķirībām nepakļaujama improvizētāja slavu, kam bijusi īpaša loma amerikāņu rokmūzikas un elektroniskās mūzikas saplūšanā ar džeza avangardu, kas savu eksploziju piedzīvoja 80. gados un 90. gadu sākumā.
Atskatoties uz šo laiku, Hukers var lepoties ar aptuveni četrdesmit savas mūzikas ierakstiem visdažādāko mūziķu pavadījumā. Šie ieraksti publicēti, piemēram, izdevniecībās Ecstatic Peace! vai Silkheart, kā arī tagad jau tenkām un mītiem apvītiem koncertiem vēsturiskajā koncertklubā The Knitting Factory, Džona Zorna avangarda mūzikai veltītajā telpā The Stone, Manhetenas rokmūzikas un blūza centrālajā punktā CBGB un Karalienes Elizabetes zālē Londonā.
Visnesenākie Hukera mūzikas projekti tikuši ierakstīti un izplatīti tādās izdevniecībās kā laikmetīgajai mūzikai, elektronikai un noizrokam veltītajā leiblā Important Records, kā arī kaimiņvalstī Lietuvā pārsteidzoši veiksmīgi operējošajā NoBusiness Records. Šie visi ir koncertieraksti, kas piedāvā krāsainu ieskatu, kādā stadijā Hukera eksperimenti improvizētajā mūzikā atrodas šobrīd – sākot ar Earth's Orbit – agresīvu, bet kontemplatīvu trio un kvartetu, kur spēlē basists Adams Leins (Lane) un nesen popularitāti ieguvušais jaunais saksofonists Dariuss Džonss (Jones), un beidzot ar Channels of Consciousness – drudžainu kvintetu, ieturētu visdūmakainākajās 70. gadu trokšņaina džezroka tradīcijās. Tiem, kas vēlas painteresēties par senākiem Hukera projektiem, kā lielisku "tīra" frīdžeza piemēru var minēt 1988. gada albumu Lifeline, savukārt par ierakstu, kurā bundzinieks no avangarda džeza pasaules ir attālinājies visvairāk, var nosaukt Bouquet – 2002. gadā izdotu koncertierakstu ar Kristiana Mārkleja un Lī Ranaldo piedalīšanos. Koncerts notika tieši nākamajā dienā pēc ģitārista Ranaldo kāzām, un tas savā ziņā izskaidro ieraksta nosaukumu. Kritiķis Deivs Kristensens par to raksta šādi: "It kā ar Hukera un Ranaldo avangardisko ārdīšanos jau nebūtu gana, Mārkleja vinilplašu manipulācijas šo ierakstu ievirza vēl nekad līdz šim nedzirdēta skanējuma kategorijā."
Šogad ir gaidāms jaunākais Viljama Hukera albums Heart of the Sun, kura tapšanā piedalīsies saksofonists Sabirs Matīns (Mateen) un ģitārists Deivids Soldžers (Soldier). Albuma materiāls pirmatskaņojumu pieredzēja 20. februārī Tribekas avangarda mūzikas telpā Roulette.
Nepieradinātās mūzikas festivāla Skaņu mežs pirmajā koncertvakarā 10. oktobrī Splendid Palace Viljams Hukers uzstāsies kopā ar lietuviešu frīdžeza saksofonistu Ļudu Mockūnu (Mockūnas) un pašmāju grupas Mona De Bo ģitāristu Edgaru Rubeni – trio sastāvu, kas komplektēts īpaši festivālam, lai uzsvērtu gan Hukera ciešo saikni ar frīdžeza tradīciju, gan atvērtību starpžanru eksperimentiem un mīlestību pret elektrisko ģitāru. Tuvojoties festivālam, Hukers piekrita sniegt interviju Mūzikas Saulei.
Ir skaidrs, ka jūsu mūzika ataino lietas no perspektīvas, kas ir specifiski jūsējā, taču vai varat teikt, ka šī mūzika reizēm ir arī vistiešākajā nozīmē personīga? Albums Yearn for Certainty atstāja tieši tādu iespaidu.
Iespējams, jums tā šķiet ierakstā dzirdamo dzejas lasījumu dēļ, tiem bija ļoti ikdienišķa poētiskuma ievirze. Manuprāt, ir samērā būtiska atšķirība starp kompozīciju un saturu. Izpildītāja galva vai, ja vēlaties to tā saukt, prāts ir forma, kas improvizācijā tiek izmantota uzsvaru veidošanai. Manā prātā noris zināmi procesi, un improvizācijas laikā es ar tiem aizvietoju konvencionālas kompozīcijas trūkumu; manā galvā tā ir tāda kā sistēma, kas apstrādā katru manu fizisko kustību un muzikālo ideju uzstāšanās brīdī. Kamēr prāts visu apstrādā un izvirza uzdevumu katrai skaņai, pati improvizācija attīstīsies tā, kā tai jāattīstās, un dosies turp, kurp tai jādodas. Attiecībā pret cilvēkiem, ar kuriem kopā spēlēju... Es cenšos neatkārtoties, kad runāju caur savu instrumentu, un nodrošināt apziņas plūsmas sajūtu skaņā. Mani sabiedrotie mūziķi šos uzstādījumus parasti uztver tikpat intuitīvi. Lielākoties. No otras puses, es apzinos arī savas zemapziņas klātbūtni (smejas), tāpēc – kas lai zina, kas tur notiek...
Pēdējā laikā no daudziem mūziķiem nācies dzirdēt atzinīgus vārdus par Ņujorkas improvizētās mūzikas pasauli (scene), un tas lielākoties saistīts ar tās vitalitāti, taču ir arī sliktākas ziņas – šo jomu pārstāvot liels daudzums mūziķu, kas savā starpā sacenšas par nedaudziem koncertiem un koncertvietām.
Diemžēl tā ir. Un nekas daudz tur nav grozāms. Koncertvietu rīkotājiem galu galā ir izmaksas, kuras nevar apiet vai ignorēt – te ir runa par komunālajiem maksājumiem un īri, kas šajā pilsētā nav nekāda mazā. Būdams koncertu producents, jūs pats labi zināt, ka ir daudzi aspekti, kas ietilpst šādas mūzikas prezentēšanā, un ar tīru entuziasmu vien tur nepietiek, ja ņem vērā nepieciešamību finansēt koncertus un faktu, ka šādas mūzikas publika ir lojāla, taču nav pārāk liela. Īsāk sakot, improvizētās mūzikas joma – tie nav tikai paši mūziķi. Realitāte ir tāda, ka šajos jautājumos lietu virzību nosakošais spēks ir publika, un neviens nekad nav gribējis spēlēt tukšai zālei. Es vienmēr novērtēju savu publiku, tāpēc, lai arī kur vai kad spēlētu, cenšos sist uz pilnu klapi un spēlēt tik labi, cik vispār spēju.
Ko jums kā mūziķim nozīmē būt ņujorkietim?
Man patīk dzīve Ņujorkā. Šī vieta ir atvērta manām radošuma izpausmēm, turklāt tur ir pilns ar kolēģiem un klausītājiem, kas uztur dzīvību. No otras puses, ir savādi šādā ziņā runāt tieši par frīdžezu. Ja gribat zināt manu personīgo viedokli, radošā plānā es jūtos kā mājās jebkur, kur mana mūzika tiek sadzirdēta un novērtēta.
Tātad jūs nevarētu piekrist bieži dzirdētajam apgalvojumam, ka improvizētā mūzika ir īpaši lielpilsētām piedienīga mākslas forma?
Es esmu pilsētnieks, taču domāju, ka arī tad, ja dzīvotu kur citur, vienalga darītu to pašu un censtos ielikt tajā iespējami vairāk vitālas enerģijas.
Man šķiet interesanti, ka jūsu pēdējais albums ir pozicionēts kā mūzika, kas radīta romāna ietekmē. Kādas metodes jūs izmantojat, lai par konkrēti formulējamām tēmām runātu caur mūziku, kas ir abstrakta?
Albuma nosaukums ir Channels of Consciousness, un tieši šie apziņas kanāli arī vislabāk palīdz mūzikā interpretēt tekstu, krāsu, arhitektūru vai jebko citu. Iracionālu sajūtu interpretēšana, meditatīva domāšana – jūs sapratāt ideju. Šobrīd man tas nāk viegli tāpēc, ka šādā manierē esmu radījis mūziku jau no savas karjeras paša sākuma. Ja tā padomā, arī mans pirmais albums tika radīts, izmantojot līdzīgas metodes, tātad pieredze un saprašanās ar tādu darba formu ir ietekmējusi to, kā es komunicēju ar citām mākslas formām un mākslu vispār.
Grāmatu sauc A Father's Law, vai ne? Man jāatzīst, ka neesmu lasījis.
Jā, un autors ir Ričards Raits (Wright, 1908–1960, afroamerikāņu literāts, kura darbu tēmas bieži ir pretrunīgas un citstarp skar arī rasu savstarpējās attiecības pagājušā gadsimta otrās puses Amerikā – aut. piez.). Stāsts ir par kādu detektīvu, kuram atbildīgā karjeras posmā tiek dots uzdevums notvert kādu slepkavu, un viņš aptver, ka šis slepkava patiesībā ir paša dēls. Fascinējoši ir tas, kā grāmatā tiek izveidots konflikts starp viena cilvēka instinktiem un viņa sociālo atbildību, vai arī apziņu un zemapziņu, un tā tālāk. Tā ir ļoti iespaidīga lasāmviela.
Vai jums termins 'frīdžezs' šķiet atbilstošs mūzikai, ko spēlējat?
Mūzikas dalīšanu virzienos uzskatu par noderīgu līdz robežai, kad tā tiek uztverta pārāk kategoriski vai nopietni. Man nav problēmu ar to, ka mana un daudzu manu kolēģu mūzika tiek saukta par frīdžezu, bet mūzikai, kas ir tik atvērta visdažādākajiem izpildītāju darbības mehānismiem, nevar dot viennozīmīgas definīcijas. Svarīgāks par to esmu es pats kā mūzikas radītājs un nesējs. Un svarīgs ir viss, ko es tajā ielieku. Es pats iemiesoju savu mūziku, un manu godprātīgumu pret mākslu cilvēki ņem vērā, kad izvēlas – klausīties vai nē. Tieši šim godprātīgumam būtu jākļūst par svarīgāko kritēriju visiem tiem, kas meklē sev piemērotu un atbilstošu mūziku. Nevis virzieniem. Nekādi citi filosofiski argumenti man neliekas būtiski, un tie nepalīdz nedz radīt mūziku, nedz nogādāt pie pareizajiem cilvēkiem.
Rīgā jūs uzstāsieties ar mūziķiem, ar kuriem vēl nekad neesat spēlējis. Taču esmu dzirdējis, ka radošajā jomā jums ir ļoti svarīga ilgstoša saikne ar partneriem.
Jūs to neesat dzirdējis no manis paša, tātad to noteikti ir teicis kāds kritiķis, vai arī tās vienkārši ir baumas. (smejas) Šajā konkrētajā gadījumā es attiecos pret projektam izvēlētajiem mūziķiem ar uzticību un cerību, ka mēģinājumu telpā mēs velti nešķiedīsim laiku! Protams, man ir arī apjomīga diskogrāfija, un, ja viņi ir šo to klausījušies, viņiem ir aptuvens iespaids par to, kā es ko daru. Kad būšu Rīgā, ceru uz ilgu mēģinājumu, lai mums kā kolektīvam rastos kopīgs skatījums, kā prezentēt manis iecerētās idejas. Esmu tā darījis arī iepriekš.
Spriežot pēc jūsu diskogrāfijas, ko nupat pieminējāt, izskatās, ka jums ir īstena mīlas dēka ar elektrisko ģitāru.
Ir ļoti plašs ietekmju klāsts, kura vispārējo dabu jūs, iespējams, nojaušat. Pieļauju, ka kaut kādā neapzinātā līmenī tas diktē dažu labu manu izvēli mūzikā, tostarp atgriešanos pie elektriskās ģitāras manos ansambļos. No otras puses, es augstu vērtēju teju visus mūzikas instrumentus par neierobežoto iespēju un skanējuma amplitūdu, ko šie instrumenti – un, protams, arī mūziķi, kas tos pārvalda – spēj ieviest manā mūzikā. Savas domas un darba metodes cenšos turēt iespējami vienkāršas attiecībā pret citiem instrumentiem un mūziķiem. Taču šajā vienkāršībā ir sarežģītība, kā jau mēs runājām intervijas sākumā. Turklāt elektriskā ģitāra, piemēram, ir daudz mobilāka un "pieejamāka" nekā, teiksim, koncertflīģelis – nebūsim nevērīgi pret gluži praktiskiem apsvērumiem. Kad strādāju ar kādu ideju un apsveru līdzekļus, kā to īstenot, praktiski apsvērumi manā prātā nebūt nav pēdējie. (smejas)
Vai varat atminēties un nosaukt improvizācijas partnerus, no kuriem esat iemācījies visvairāk?
Es mācos nepārtraukti. Un mācos no teju jebkuras radošas profesijas pārstāvjiem, ne tikai no mūziķiem. Mana ideju pasaule tikpat daudz aizguvusi no arhitektūras un ekonomikas, cik, piemēram, no mūzikas teorijas, un tas vienmēr noticis to personību dēļ, kas ir aiz šīm idejām. Īsāk sakot... Manā gadījumā runa ir par atvērtību pilnīgi visam.
Lasīju, ka, pabeidzot studijas, jūsu diplomdarbs bija par Albanu Bergu, un uzreiz nodomāju, ka viņa ietekmi jūsu mūzikā grūti saskatīt.
(smejas) Jā, es saprotu, ko jūs domājat. Vispār... Varam droši aizmirst par Albanu Bergu manas mūzikas kontekstā. Mana interese par viņa kompozīcijas metodēm un skaņdarbiem ilga, kamēr mācījos koledžā, un, to pabeidzis, biju gatavs atmest visu, kas nebija primārs pašam sava muzikālā redzējuma izveidošanai. Saistībā ar Bergu man gan jāatzīst, ka mūsu izpratne par daudz ko reizēm dzimst vairāk no tā, ko esam spiesti darīt, nevis no tā, kas mums patīk.
* Amerikāņu rokgrupa, kas cēlusies no no-wave ietekmētās Ņujorkas trokšņroka pagrīdes un, pat sasniedzot ievērojamus komerciālus panākumus, saglabājusi saikni ar eksperimentālās mūzikas pasauli. Ievērojamākie grupas dalībnieki Tērstons Mūrs, Kima Gordona (Gordon) un Lī Ranaldo turpina aktīvi darboties ar solo un citiem projektiem, taču pati grupa 2011. gadā beidza darbību.
Ar festivāla Skaņu mežs 2013 programmu var iepazīties šeit: