Un ir jau sarmas piekrituši koku zari, Gaujas atvari, kūstoši sniegi un saulrieti – viņa nebaidās ne no kā. Tāda jau viņa ir. Nekad Daci Lielo nav nodarbinājusi doma būt modernai, laikmetīgai, tas viņai nav licies interesanti – šķirstīt jaunākos žurnālus, lai sacerētu savas gleznas. Pašpietiekama gan viņa, gan glezniecība, kuras iespējas ir neizsmeļamas, tāpat kā horizonts nav sasniedzmas (tas no sarunas ar prof. Imantu Vecozolu un skan pārliecinoši). Dace Lielā nekad sevi mākslā nav nodarbinājusi ar intelektuālu prātošanu, viņa tiecas arvien vairāk pie tās lielās vienkāršības, kurai piemīt mūžības valdzinājums. Ir sajūta, ka viņas lielākais, labākais sarunu biedrs ir daba, ar to ir panākta saskaņa, izpratne, uzticēšanās. Rezultāts – stipra, spēcīga glezniecība, kas brīžiem apbur ar profesionālo varēšanu un ar to mistisko, neizdibināmo, ko sauc par talantu. Dace Lielā it kā vienmēr ir bijusi ārpusē, nav burzmas, nav mākslinieku grupu vai sabiedriski aktīvo pulkam pierakstāma. Bet Daci Lielo vērtē, respektē visi tie, kas glezno vai centušies to darīt.
Dace Lielā. Ārpusē
Dace Lielā nekad nav aizrāvusies ar izstāžu nosaukumiem, tas pats jāsaka par viņas darbiem, tie parasti saņem ļoti skopu verbālo raksturojumu no autores. Un tā ir arī šoreiz, bet tas ir tomēr tāds pieturas punkts, sākot domas šķetināt par un ap izstādi. Dace Lielā glezno ārpus pilsētas, ārpus Rīgas, tur prom – Siguldā, tik bīstami skaistā Latvijas vietā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.