Par impulsu gleznai var kļūt jebkas – dēļi ar atlupušas krāsas slāņiem, mitruma traipi un to raupjā faktūra uz ēkas sienas, kāds uzraksts vai zīmējums uz gadiem nekrāsotas nama fasādes un citas ikdienišķas, daudzu nepamanītas detaļas. To visu māksliniece saglabā savā atmiņā un vēlāk iekļauj mākslas darbos, klājot krāsas slāni pa slānim, veidojot faktūru, slīpējot un citādi apstrādājot gleznas virsmu.
Šīs izstādes darbi tapuši, domājot tieši par konkrēto eksponēšanas vietu – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva zālēm. Par projekta ideju gleznotāja saka: «Divas nelielās telpas ar dēļu apšuvumu sienām bija pirmās, kas mani uzrunāja ar iespēju radīt gleznu instalāciju, kas pilnībā mimikrētu apkārtējo vidi un apvienotu sevī divus virzienus, ko piekopju savā glezniecībā – ekspresionismu un fotoreālismu. Ekspozīcija iegarenajā zālē ar stikla grīdu atšķirsies, un šeit plānoju izstādīt vienu monumentālu darbu (vairāk nekā 10 metru platumā), kas turpinās manu jau sen iesākto cilvēku atstāto nospiedumu urbānajā vidē sēriju. Latvijas glezniecībā šobrīd patiesa lielformāta glezniecība ir praktiski iznīkusi, vairāk vai mazāk piemērojoties tirgus prasībām, tādēļ uzskatu, ka šāda veida mākslas attīstīšana un radīšana ir ļoti nepieciešama un iztrūkstoša Latvijas glezniecības kopainā.»