„Sukubu” par Latvijas kultūras notikumu ne tikai laikabiedru, bet arī mūsdienu skatījumā padarīja trīs lietas – māksla, radošā vide un veģetārā virtuve.Īsajā Latvijas Brīvības cīņu atelpas brīdī, 1919. gada jūlijā, Rīgā, Pauluči ielā 21 (tagad Merķeļa iela) atklātajai kafejnīcai dots nosaukums, kas atvasināts no divu 20. gadsimta sākuma avangarda mākslas virzienu – supremātisma un kubisma – apzīmējumiem, un to iezīmes ienāca arī „Sukuba” interjera noformējumā. Kafejnīcas sienas modernistiskā manierē apgleznoja seši jaunie gleznotāji: Aleksandra Beļcova, Romans Suta, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns, un tā laika presē tās izpelnījās īpašu uzmanību, rakstītājiem mēģinot uzminēt, kas attēlots, vai šausminoties par viņiem nesaprotamo mākslu. Īpašo radošo vidi un bohēmisko noskaņojumu šajā kafejnīcā radīja tās regulārie apmeklētāji. Kā rakstīja Lilija Brante-Pārupe, „Sukubs bija izvērties par interesantāko Rīgas rakstnieku un mākslinieku satikšanās un disputu vietu”, kur tika spriests par latviešu un cittautu mākslu, teātri, literatūru, pat politiku un citiem sabiedriski aktuāliem jautājumiem. Šeit nemierīgu jaunekļu galvās dzima idejas jauniem mākslas darbiem, dzejoļiem vai feļetoniem, un turpat blakus labāko aprindu jaunkundzes un precētās sievas rūpīgās saimnieces Natālijas Sutas vadītajā saimniecības skolā apguva veģetāro ēdienu pagatavošanas smalkumus, kuru dēļ „Sukubs” nereti tiek dēvēts par pirmo Rīgas veģetāro kafejnīcu, lai gan tajā, tāpat kā tās saimnieces sarakstītajā pavārgrāmatā „Praktiskā virtuve” (1930) bija pieejami arī tradicionāli gaļas ēdieni.Izstāde „Sukubs – notikums latviešu glezniecībā un kafejniecībā” ir mēģinājums atgādināt par šo leģendārās bohēmas vietu, rādot mākslas darbus, fotogrāfijas, atsevišķus priekšmetus un dažādus dokumentālus materiālus no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un citām kolekcijām.
Sukubs – notikums latviešu glezniecībā un kafejniecībā
„Sukub Nr. 6” ir kafejnīca. Šinī kafejnīcā var dzert siltu kafeju. Var redzēt jaunu mākslu, jo viņas „6 Buku” (atvainojat, „Sukub Nr. 6”. Aizmirstas man šis vārds) sienas ir kā milzīgas gleznas. [..] Ar vārdu sakot, notikums latviešu glezniecībā un kafejniecībā,” tā 1919. gada augustā vairākas nedēļas pēc mākslinieka Romana Sutas mātei Natālijai Sutai piederoša ēdienu veikala, nu jau leģendāras bohēmas vietas, atklāšanas rakstīja publicists Ludvigs Šanteklērs (īstajā vārdā Mārtiņš Gailis).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.