Kinomīļi – Baltijas pērles sekotāji – jau brangi papirkuši, izpirkuši biļetes uz festivāla piedāvātajām filmām. Par šo faktu var priecāties jebkuras kultūraktivitātes rīkotājs. Baltijas pērle ir sīksta – par spīti visam, pat laiku pa laikam izskanējušajiem paziņojumiem par festivāla galu, tā turpinās un šogad – ar neapstrīdami labu programmu.
Šoreiz neiedziļināšos ne Latvijas starptautisko festivālu kopainā, ne pamatīgajā konkurencē, ne paradoksālajā vēlmē teju visu gada vērtīgāko kino ražu izrādīt rudenī. Tikai atgādināšu to, ko nevajadzētu piemirst, – Baltijas pērle ir festivāls, kas nepiedāvā konkursa programmu un tā dēvētos industrijas pasākumus (tīklošanos, biznesa un radošo plānu tīšanu un vīšanu), bet vienīgi filmu skates – pamatā tās ir filmas, kuras jau ir paguvušas izsaukt rezonansi un iegūt balvas pasaules nozīmīgākajos festivālos. Profesionāļi šādu formātu dēvē par "festivālu festivālu" – šādu pasākumu pasaulē ir daudz, taču to vērtība pamatā ir lokāla.
Baltijas pērle pazīst savus uzticīgos skatītājus – to apliecina šī gada programma. Tajā ir gan nedaudz kinoklasikas – filma ar Merilinu Monro Mīlēsimies/Let’s Make Love (Merilinai šogad būtu apaļa jubileja – 90 gadu) –, gan šā gada Kannu kinofestivāla izcilo filmu parāde, gan dāsna kultūrizglītojošu dokumentālo filmu izlase – vairākums no tām veltītas augstās modes personībām, taču šajā sadaļā ir iesprukusi lieliskā dokumentālā filma Hičkoks/Trifo, kas veltīta divām kinoleģendām – trilleru ģēnijam Alfredam Hičkokam un franču jaunā viļņa talantam Fransuā Trifo (Trifo uzrakstītā grāmata par Hičkoku – viņa intervijas – ir viens no labākajiem tekstiem, kas veltīts A. H.). Piedāvāju savu iecienītāko filmu izlasi no Baltijas pērles repertuāra. Tās ir sešas spēcīgas drāmas no Kannu festivāla konkursa programmas, kuras vērts redzēt, lai saprastu pasaules kino procesa tendences. Festivāls turpināsies līdz 26. septembrim, informācija – balticpearl.lv.
Es, Daniels Bleiks/I, Daniel Blake****
Režisors Kens Loučs. Lielbritānija
Lomās Deivs Džonss, Braiena Šanna u. c.
Obligātā skatāmviela, kaut vai tāpēc, ka šī filma šogad ieguva Kannu festivāla Zelta palmas zaru. Diemžēl daiļrunīgs ir fakts, ka neviena no izcilā britu kinorežisora, dzīvā klasiķa Kena Louča veidotajām teju pussimt filmām nekad nav demonstrēta Latvijā normālā kinoteātru repertuārā, tik vien kā pāris filmu iepriekšējo gadu Baltijas pērlē. Kens Loučs uzskata, ka kino ir sociāli atbildīga māksla. Viņa filmas pamatā stāsta par mazo, ne ar ko neievērojamo cilvēku, tās ir reālistiskas, uz spēcīgiem dramaturģiskiem pamatiem būvētas drāmas, kas saviļņo un izsauc emocijas. Lielākās daļas filmu pamatā – mūsdienu Lielbritānijas sociālās spriedzes piepildītā ikdiena.
Es, Daniels Bleiks ir stāsts par vīru gados, kurš saskaras ar sociālās un medicīniskās aprūpes totālo birokrātiju un absolūto vienaldzību. Ar šo filmu, kuras finālā acis slaucīja simtiem žurnālistu un kritiķu Kannu festivāla pirmizrādē, droši var identificēties katrs no mums. Tikai nestāstiet, ka nekad neesat sastapies ar sociālās un medicīniskās aprūpes vienaldzību un norakstāmības sajūtu.
Svelmainais līcis/Ma Loute/Slack Bay****
Režisors Bruno Dimons. Francija
Lomās Žiljeta Binoša, Valērija Bruni-Tedeski, Fabriss Lukīni u. c
Šī filma ir mana favorīte kopš Kannu festivāla laikiem, kaut arī balvas tajā neieguva. Iespējams, tāpēc, ka tika novērtēta kā negaidīta, provokatīva, dulla un šokējoša. Sižetu var ietilpināt pāris rindiņās – XX gadsimta sākums Francijā, zvejnieku apdzīvots miestiņš Atlantijas okeāna piekrastē, kurp vasaras priekus brauc baudīt smalka, pārtikusi ģimene no Parīzes. Miestiņu gan pēdējā laikā ir satraukusi neizskaidrojama tūristu, vasarnieku pazušana, tālab te sākuši rosīties divi privātdetektīvi – viens milzīgu apmēru resnulis, otrs – mazs un sīciņš. Savukārt piekrastē zvejnieku ģimene laiku pa laikam vāra pusdienas un mielojas ar aizdomīgiem gaļas gabaliem.
Režisors Bruno Dimons vienmēr bijis pazīstams kā eksistenciāli saasinātu un ārkārtīgi nopietnu filmu autors (bieži pārstāvēts Baltijas pērlē un, protams, LV kinoteātros – nekad). Svelmainais līcis ir darbs, ar kuru viņš ir izspēlējis nekaunīgu joku, pierādot sev un citiem, ka viss var būt arī pilnīgi citādi: nopietnības vietā – melna komēdija, reālisma vietā – spoža stilizācija. Un šī stilizācija attiecas gan uz veidu, kā runā un spēlē aktieri (viņi ķēmojas, žākstās, žvākstās, krīt, veļas un gāžas – kā visjēlākajās komēdijās vai mēmajās filmās), gan uz to, kā tiek filmēta vide – tā atgādina vizuāli izsmalcinātu gleznu (man asociējas ar sirreālista Renē Magrita darbiem). Galu galā šis ir arī nedaudz sirreāls pastāsts ar kanibālisma pipariņu.
Viņa/Elle****
Režisors Pols Verhovens. Francija, Vācija, Beļģija
Lomās Izabella Ipēra, Lorāns Lafits
Erotiskā trillera Pamatinstinkts (1992; ar Šāronu Stounu viņas vienīgajā ikoniskajā lomā) režisora, 78 gadus vecā Pola Verhovena, spožā atgriešanās pēc garas pauzes. Nekaunības un spriedzes ziņā Viņa neatpaliek no Pamatinstinkta. Vien aktrise ir labāka – Izabella Ipēra filmā Viņa demonstrē virtuozu spēli. Elpa aizraujas, ar kādu šarmu un vēsu cinismu Izabella Ipēra izspēlē sižetu par veiksmīgu videospēļu firmas vadītāju, kurai pašas dzīvoklī uzbrūk svešinieks maskā. Uzbrukums dāmai sagādā ne tikai bailes un šausmas, bet arī perversu baudu. Turklāt uzbrukumi atkārtojas. Nezinu nevienu no mūsdienu aktrisēm, kura, parakstoties uz šo lomu, spētu to atveidot ar tādu rafinētību un eleganci. Pateicoties Izabellai Ipērai, saknē tiek nokauts pārmetums Polam Verhovenam (par tēmu uz vulgaritātes robežas). Filmu Viņa var uztvert gan kā izklaidējošu trilleri, gan kā pabaisu mūsdienu realitātes ainu – ne velti galvenā varone nodarbojas ar brutālu videospēļu veidošanu. Klasiķu tvērienā ir spēks!
Jaunkundze/The Handmaiden/Ah-ga-ssi****
Režisors Parks Čan Vuks. Koreja
Vēl viena Kannu festivāla konkursa pērle – vēsturiskās un orientālās dekorācijās izspēlēts Dienvidkorejas režijas zvaigznes Parka Čan Vuka trilleris, kura sižeta pavērsieni vismaz dažas reizes liks noelsties, jo notiek radikāli pavērsieni visā tajā, ko skatītājs ir domājis par filmas varoņiem, viņu attiecībām un rīcības motīviem. Filmas nosaukums gan šoreiz mierīgi varēja iztikt bez tulkojuma uzlabojumiem – Handmaiden ir Istabene. Meiča, jauna istabene, kura sāk darbu augstmaņu namā un pilda noteiktu (noziedzīgā grupējuma dotu) uzdevumu, ir viena no filmas galvenajām varonēm. Var gan oponēt, ka tikpat nozīmīga ir arī jaunkundze – noslēgtībā, zelta krātiņā dzīvojoša jauna, bagāta japāņu sieviete, kuru pieskata viņas tēvocis. Viņš ir nobriedis meiteni apprecēt, lai tiktu pie viņas īpašumiem. Istabenes uzdevums ir noskaņot savas kundzes domas pilnīgi cita objekta virzienā. Režisora Parka Čan Vuka rokrakstam vienmēr ir bijusi raksturīga stilizētas brutalitātes, erotikas elementu klātbūtne. Šie elementi, tāpat kā vizuāli izsmalcinātā vides eksotika, ir viņa filmu komerciāli dzinuļi. Tālab Parka Čan Vuka filmas ir iecienījis ne tikai Kannu festivāls, bet arī masu tirgus – viņa filma Vecais zēns /Old Boy tika "rimeikota" Holivudā. Kopija tomēr krietni atpalika no korejiešu oriģināla. Arī Jaunkundzei ir gan pamatīgs komercpotenciāls, gan izsmalcināta trillera kvalitātes, kuras pārliecinoši iestrādātas konkrētā vēsturiskajā vidē – XX gadsimta 30. gados.
Svešiniece/La fille inconnue****
Režisori Žans Liks un Pjērs Dardēni. Beļģija, Francija
Lomās Adele Enela, Olivjē Bono u. c.
Beļģu režijas zvaigznes brāļi Dardēni ir ne tikai divkārtējie Kannu festivāla uzvarētāji, bet arī režisori, kuru reālisma izjūtā balstītā kinovaloda ir vistiešākā veidā ietekmējusi vairāku latviešu režisoru pasaules izjūtu un filmas, piemēram, Modris , Es esmu šeit. Svešiniece – atšķirībā no lielas daļas Dardēnu filmām – gan šogad Kannu festivālā palika bez balvām, taču tas nenozīmē, ka kaut kas būtisks ir mainījies režisoru daiļradē. Viņi joprojām veido realitātē sakņotus mazo cilvēku stāstus, kuros atrod dramatismu un sabiezina to teju līdz eksplozīvai koncentrācijai. Šīs filmas pamatā ir sižets par jaunu ģimenes ārsti, kura neatver durvis vēlīnam zvanītājam. Nākamajā dienā netālu no viņas darbavietas tiek atrasts nogalinātas jaunas meitenes līķis.
Personīgā stiliste/Personal Shopper
Režisors Olivjē Asajass. Francija
Lomās Kristena Stjuarte, Larss Eidingers u. c.
Viena no ekstravagantākajām programmas filmām, kas Kannās sagādāja balvu par labāko režiju tās autoram – vidējās paaudzes klasiķim Olivjē Asajasam. Ar mistikas elementiem, popkultūras un modes pasaules drumstalām piepildītā filma apliecina, ka amerikāniete Kristena Stjuarte Olivjē Asajasa vadībā kļūst par labu aktrisi. Kā zināms, viņu pirmais kopdarbs Zils-Marijas mākoņi /Clouds of Sils Maria (2014) atnesa Kristenai Stjuartei Francijas kinobalvu Cēzars kā labākajai otrā plāna aktrisei. Tādi paradoksi. Personīgo stilisti – filmu ar sirreālisma elementiem, nenotveramiem impulsiem un norisēm piepildītu darbu – skatīties ir ārkārtīgi interesanti.