Savas durvis cits pēc cita ir atvēruši Rīgas daudzzāļu kinoteātri – Apollo kino, Cinamon kino un Forum Cinemas. Pirms došanās ikgadējā vasaras atvaļinājumā dažus seansus piedāvāja arī Splendid Palace. Savukārt piektdien, 3. jūlijā, filmu Reivs, Reiz Tarantīno. Pirmais astoņnieks un Kapone seansos skatītājus atkal uzņems viens no senākajiem Rīgas kinoteātriem KSuns.
Pirms gaidāmā notikuma satikāmies ar KSuns saimniekiem, leģendārās Kinogalerijas dibinātājiem Aīdu un Juri Zviedriem, kuriem šī ir jau 28. kino sezona.
3. jūlijā jūs beidzot vērsiet vaļā kinoteātra KSuns durvis.
Juris Zviedris. Vasaras vidus nav labākais laiks, lai atsāktu rādīt kino, vismaz Latvijā...
Aīda Zviedre. ...bet jāstrādā ir. Septembra sākumā notiks Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Pieteiktas Višegradas grupas valstu filmu dienas un Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, kurš norisināsies oktobrī. Ir jāstrādā uz priekšu, jo visas programmas tiek gatavotas laikus. Neparādīto Lieldienu bērnu filmu izlasi pārcelsim uz Ziemassvētku programmu, jo tajā ir ieguldīts liels darbs un nav bijis nekādas atdeves.
Vai esat samazinājuši savu darbinieku skaitu?
A. Z. Nē, mūsu ir maz, un mazāk nevar būt, jo ir slīdošais grafiks. Mums ir pastāvīgi darbinieki, kuri mīl kino.
J. Z. Visi darbinieki saņēma dīkstāves pabalstu un ar nepacietību gaidīja, kad varēs atsākt darbu. Kā jau teicu, vasaras vidus nav labākais laiks, bet neviens nevar sēdēt bez naudas un visu cilvēku atlaišana varētu izvērsties vēl dramatiskāk.
Kā noteiktie ierobežojumi ietekmēs jūsu darbību?
J. Z. Ierobežojumi mūsu darbību šajā periodā neietekmēs, jo esam izrēķinājuši, ka varam uzņemt četrdesmit piecus cilvēkus (kinoteātra KSuns zālē ir 180 sēdvietu – I. A.), kas ir pilnīgi pietiekami ikdienas seansiem. Problēmas varētu sākties līdz ar citiem pasākumiem, ja līdz tam laikam nekas nebūs mainījies. Baltijas jūras dokumentālā kino foruma organizatori jau ir sākuši domāt, kā risināt šo jautājumu.
Vai dīkstāve lika jums kaut ko pārvērtēt?
A. Z. Kad nokļuvām dīkstāvē, bija pavisam dīvaina sajūta, jo mēs ilgus gadus nebijām bijuši atvaļinājumā. No sākuma šķita – nu nekas! Drīz vien sapratām, ka ļoti vēlamies strādāt, satikties ar cilvēkiem... Ja apstākļi ļaus, mēs vēlētos nostrādāt līdz Kinogalerijas trīsdesmitajai jubilejai.
KSuns nedēļas nogalē atsāks darbību ar dažām filmām.
J. Z. Tās ir filmas, kuras jau bija pārtulkotas un bija plānots demonstrēt pavasarī, – Džosa Trenka drāma Kapone un Taras Vudas dokumentālā filma Reiz Tarantīno. Pirmais astoņnieks, par kuru mūsu publikai varētu būt liela interese. Kādreiz mēs vasarās mēdzām rādīt retrospektcijas ar iepriekšējos gados mūsu kinoteātrī demonstrētajām filmām, bet mūsdienās tas ir ļoti problemātiski.
Sākat ar filmām par slavenu gangsteri un slavenu režisoru.
J. Z. Kapone ir diezgan depresīva filma.
A. Z. Tu tagad visus biedē (smejas)?
J. Z. Es pasaku, kā ir!
Kas ir jūsu skatītājs?
J. Z. Man gribētos cerēt un teikt, ka tie ir jaunieši, studenti, skatītāji, kas mīl nopietnu kino, pēc kura noskatīšanās ir par ko padomāt un kuru var raksturot ar vārdiem arthouse cinema.
Vai nākotnē uz KSuns ekrāna būs redzamas retrospektīvas programmas?
J. Z. Tas viss ir diezgan sarežģīti un dārgi. Kopš viss ir klikšķa attālumā, viss ir kļuvis dārgāks. Tagad par filmas izrādīšanas tiesībām tiek prasīts līdz pat astoņsimt eiro par vienu seansu. Viena no iespējām ir sadarboties ar vēstniecībām un citām ārvalstu institūcijām. Piemēram, Kino Bize sadarbībā ar ASV vēstniecību Latvijā sarīkoja Mārtina Skorsēzes un Alfreda Hičkoka retrospekciju, savukārt Kino kults sadarbībā ar šo vēstniecību un mums organizēja ASV neatkarīgo filmu festivālu, taču šajā variantā ieeja uz visiem seansiem ir bez maksas un pašiem ir jāatrod finansējums, lai nosegtu pārējos izdevumus.
Līdzās Kino Bize un Splendid Palace jūs esat viens no Europa Cinemas tīkla kinoteātriem. Vai šī organizācija kaut kā jums ir palīdzējusi šajā krīzē?
J. Z. Lai pārvarētu Covid-19 izraisīto krīzi, Europa Cinemas ir daudz domājusi par to, kā palīdzēt tīkla kinoteātriem. Rezultātā pagājušā gada atbalsta nauda mums tiks izmaksāta nevis šī gada beigās, bet vasarā, kā arī tiks piešķirts atbalsts uz nākamā gada rēķina. Tas ir ļoti būtiski, jo no Latvijas valsts kā kinoteātris pagaidām neko neesam saņēmuši.
Kādi ir galvenie nosacījumi, lai būtu šajā tīklā?
J. Z. Viens no galvenajiem nosacījumiem ir tāds, ka kinoteātrim ir jāizrāda vismaz septiņdesmit procentu Eiropas filmu. Mums to palīdz izdarīt Višegradas grupas valstu filmu dienas, Frankofonijas filmu festivāls un citi pasākumi sadarbībā ar vēstniecībām un citām ārvalstu institūcijām, un tas, ka Latvijā ienāk arvien vairāk Eiropas filmu arī ārpus šīm programmām, it īpaši, pateicoties mazajiem filmu izplatītājiem, bet viņu gadījumā pietrūkst reklāmas. Tās ir tikai tik daudz, cik mēs ieliekam savos sociālajos tīklos.
Kā Latvijā var izdzīvot neatkarīgs kinoteātris?
J. Z. Droši vien mums ir vieglāk, jo mēs nodarbojamies ar to jau tik ilgus gadus. Es nezinu, kā būtu, ja viss būtu jāsāk no nulles. Es tiešām apbrīnoju Kino Bize direktora Māra Promberga uzņēmību.
A. Z. Ar Dievu uz pusēm. Visādi ir gājis – augšā, lejā, augšā, lejā. Kā saka Juris: labie laiki nekad nav mūžīgi.
J. Z. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet mēs nekad neesam izvirzījuši sev ambiciozus plānus – izglītot skatītājus vai pieņemt daudz darbinieku, no kuriem vieni plānos, otri strādās, bet mēs paši sēdēsim dienvidos un atpūtīsimies. Pirmos desmit gadus, kad Kinogalerija atradās Jaunielā, mēs nostrādājām divatā. Tā bija laba vieta, par kuru mēs nemitīgi cīnījāmies un kura vēlāk kļuva par šauru.
A. Z. Mums ir laimējies satikties un strādāt ar ļoti zinošiem cilvēkiem – Andri Krauzi, Valentīnu Freimani, Anitu Uzulnieci, Viktoru Freibergu un daudziem, daudziem, kuri nav lieguši padomu.
J. Z. Tajā laikā Latvijā nāca iekšā dažādas Rietumu kultūras institūcijas, kurām deviņdesmito gadu sākumā bija pilnīgi citi uzdevumi un stratēģijas. Toreiz tās vairāk fokusējās uz kultūru, nevis uz izglītību, kā tas notiek šodien.
A. Z. Mūsu pirmais oficiālais partneris bija Gētes institūts Latvijā.
J. Z. Gētes institūtam Latvijā nebija savas zāles un filmu projicēšanas iespēju, tāpēc tas visus savus pasākumus rīkoja pie mums, un Kinogalerijas skatītājiem bija iespēja noskatīties vācu kino klasiku. Mēs sadarbojāmies ar Britu padomi, Ziemeļvalstu informācijas biroju, Francijas vēstniecību un citiem. Sākām ļoti veiksmīgi, tas mums ļāva izveidot savu imidžu un auditoriju.
A. Z. Sākumā mēs nesām filmu afišas uz Kazu, augstskolām, Vecrīgas iestāžu birojiem. Tuvākie kaimiņi bija arhitekti, Politehniskā institūta studenti, pasniedzēji, daudz radošu cilvēku, kas kļuva par mūsu skatītājiem. Kad pēc vienpadsmit gadiem pārcēlāmies uz kinoteātri KSuns, Vecrīga bija mainījusies, kļuvusi par izklaides rajonu.
Kopš pirmajiem Kinogalerijas soļiem ir pagājuši jau 28 gadi!
A. Z. Kad 1992. gadā sākām strādāt, mums bija doma ar to nodarboties desmit gadu, bet tie pagāja nemanot. Pirmais trieciens bija deviņdesmito gadu banku krīze, kas iespaidoja arī mūsu darbu, bet mēs izkūlāmies un turpinājām strādāt. Jāsaka paldies visiem, kuri mums ir palīdzējuši. Tagad esam pateicīgi Berga bazāra īpašniekiem, kuri vienmēr ir bijuši pretimnākoši. Arī pašreizējā situācijā.
Vai uzreiz zinājāt, ka vēlaties koncentrēties uz autorkino?
A. Z. Tas izveidojās organiski. Sākumā pat nerakstījām projektus, kamēr mūs nesāka bikstīt: kāpēc jūs to nedarāt?! Bet, kā mēs sākām, tā rakstām līdz pat šai dienai. Bez Valsts kultūrkapitāla fonda, Rīgas domes un Nacionālā kino centra atbalsta mums būtu ļoti grūti. Redzēsim, kā viss attīstīsies tālāk. (Telefona zvans.)
J. Z. Zvanīja no izplatīšanas kompānijas BestFilm.eu un piedāvāja jaunu filmu. Iespējams, mūsu atklāšanas programmā varētu būt izmaiņas (tā šīs nedēļas nogales k/t KSuns repertuārā nonāca trešā filma – Braiena Velša Reivs – I. A.).
Kā jūs izvēlaties filmas, kuras rādīt?
A. Z. Lielākoties ir tā, ka izplatītāji mūs labi pazīst un piedāvā tādas filmas, kuras mūs varētu interesēt. Mūsu izvēle ir pateikt – jā vai nē. Mēs skatāmies, kā veicas repertuārā esošajām filmām. Ja tām iet labi, mēs nesteidzamies tās izņemt ārā un vietā ielikt kaut ko citu.
Kura filma ir bijusi pēdējā laika lielākais hits?
A. Z. Džunho Bona Parazīts bija ļoti labi apmeklēts. Par pēdējiem gadiem vispār nevar sūdzēties, jo kopējie skaitļi ir gājuši uz augšu, bet attiecībā uz atsevišķām filmām neko nevar paredzēt.
J. Z. Daudzreiz esmu teicis, ka mēs nevaram būt snobi, kas rāda tikai tādas filmas, kas pašiem patīk.
Gaume var būt tik dažāda.
A. Z. Bieži vien es strādāju kasē. Cilvēki jautā: vai esat redzējusi šo filmu? Vai iesakāt to noskatīties? Juris saka: tikai neiesaki! Reizēm es to daru, ja pazīstu cilvēku un nojaušu viņa intereses, bet vienreiz es kādu sievieti pierunāju noskatīties filmu, kurai bija ļoti neveiksmīgs nosaukums.
J. Z. Romāna Polaņska Asinspirts?
A. Z. Jā, viņa šaubījās – iet vai neiet. Es saku: izcila filma! Viņa atbild: labi, bet tikai jūsu dēļ! Es visu seansa laiku sēdēju un gaidīju, kas nu būs. Kas nu būs? Viņa bija sajūsmā un teica, ka ieteiks arī citiem!
A. Z. Savā laikā mēs rādījām Ilo kunga brīvdienas, kas patika pilnīgi visiem, izņemot kādu pensionāru grupiņu. Tā bija fantastiska filma, kuru es labprāt noskatītos arī tagad.
J. Z. Žaks Tatī! Mēs to rādījām Kinogalerijas desmit gadu jubilejas seansā.
Ko jūs rādījāt Kinogalerijas divdesmit gadu jubilejas īpašajā seansā?
J. Z. Mēs nesvinējām.
A. Z. Tajā brīdī bija sarežģīts laiks, mēs nolēmām, ka nevajag mest naudu vējā, – nodzīvosim līdz trīsdesmit un tad atzīmēsim.
Ieskrienamies rudens sezonai
Saruna ar kinoteātra Kino Bize direktoru Māri Prombergu
"Attiecības ar skatītājiem, filmām, ko izvēlamies rādīt, ir viens no galvenajiem stimuliem darboties," uzsver Māris Prombergs. Foto – Aivars Liepiņš
Kad Kino Bize būs atvērts apmeklētājiem? Kinoteātra regulāros seansus atsāksim, kā ierasts, augusta vidū, lai pakāpeniski ieskrietos rudens sezonai. No 31. jūlija līdz 15. augustam rīkosim astoto Dizaina filmu festivālu Kuldīgā. Bijām plānojuši piedalīties arī mūzikas festivālā Positivus ar kino telts programmu (Positivus šovasar nenotiks – I. A.).
Patlaban jūs piedāvājat Mājas kino platformu. Cik veiksmīga ir šī iniciatīva?
Aprīļa sākumā palaidām Kino Bize Mājas kino platformu, kurā katru nedēļu piedāvājam noskatīties arvien jaunas starptautiskos festivālos demonstrētas filmas un klasiku. Pašlaik Mājas kino katalogā ir vairāk nekā 50 filmu, kuras katru dienu pa kādam interesentam noskatās.
Kuras ir Mājas kino populārākās filmas?
Populārākās Mājas kino filmas ir ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars nominētā poļu drāma Corpus Christi, sociālā satīra par nūdistiem Tikumīga sieviete, islandiešu komēdija Koka paēnā, Hirokadzu Koreedas Kannu festivāla laureāte Zaglēni un Selīnas Siamas godalgotā drāma Lēdijas portrets ugunī.
Vai varat nosaukt konkrētu skaitli, cik cilvēku ir noskatījušies šīs filmas?
Mēnesī Mājas kino filmas noskatās daži simti cilvēku, kas kopumā veido piekto daļu no skatītājiem, kuri kinoteātri apmeklēja pirms gada.
Kā var izdzīvot mazs neatkarīgs kinoteātris, it īpaši šādā laikā?
Kinoteātra izdevumi ir pēc iespējas jāminimizē, rezultātā cieš darbinieki, kuri kļūst atkarīgi no dīkstāves pabalsta labvēlības un pastāvīgi mainīgā algoritma. Pārtraukt kinoseansu izrādīšanu aktīvās sezonas laikā, protams, bija ļoti sarežģīti, vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad ir sākusies vasaras sezona, kad ierasti ir viszemākie ieņēmumi. Izskanējis apstiprinājums, ka valdība piešķirs atbalstu Covid-19 izraisītās ārkārtējās situācijas radīto negatīvo seku mazināšanai kultūras nozarei, arī kinonozarei, tomēr kinoteātri nevienā no šiem sarakstiem nav iekļauti un atšķirībā no citām valstīm Eiropā līdzekļus nesaņems.
Kas jūs joprojām motivē strādāt šajā kino izrādīšanas nišā?
Attiecības ar skatītājiem, filmām, ko izvēlamies rādīt, ir viens no galvenajiem stimuliem darboties. Vide, ko esam izveidojuši kopā ar pārējiem Kino Bize darbiniekiem, – ikdienas darbi, sarunas, joki –, to gribas vēl kādu laiku piekopt.
Ko darījāt šīs dīkstāves laikā?
Trijos mēnešos ar Paulu Bērziņu, kas kinoteātrī vada dažādas aktivitātes un programmas, nevienu brīdi īsti nepārstājām darboties. Kopš pirmajām dienām sākām veidot Mājas kino platformu, gatavot publicitātes materiālus, turpinām organizēt Dizaina filmu festivālu Kuldīgā un pārcelto Rīgas Pasaules filmu festivālu septembrī. Ir bijis laiks atbildēt uz iekrātajām e-pasta vēstulēm, sakārtot atliktos darbus un atskaites.
Kādi plāni ir uz rudeni?
Cerams, ka rudenī varēsim atsākt regulāros seansus bez liekiem pandēmijas traucējumiem. Pašlaik visās valstīs Eiropā kinoteātri ir atsākuši vai atsāk darbību ar dažiem ierobežojumiem, maskām, dezinfekcijas rutīnu, bet kopumā viss notiek, filmas tiek rādītas.
Uzmanība darbības efektivitātei
Saruna ar kinoteātru tīkla Forum Cinemas vadītāju Baltijas valstīs Kristjanu Kongo
"Kinoteātris ir brīnišķīga vieta, kur socializēties, tāpēc pamatoti ceram, ka skatītāji atgriezīsies kinoteātros," saka Kristjans Kongo. Publicitātes foto
Kā krīzes situācija lika jums pārskatīt savu darbību?
Šī situācija lika pievērst papildu uzmanību mūsu darbības efektivitātei, kuru iepriekšējos gados jau bijām būtiski uzlabojuši. Vēlos uzsvērt, ka īpašu uzmanību pievērsīsim kinoteātra apmeklētāju un darbinieku drošībai, izvietojot dezinfekcijas līdzekļus, oriģinālas distances ievērošanas norādes, organizējot skatītāju izvietojumu kinozālēs atbilstoši "divi reiz divi" principam un īstenojot daudzus citus drošības pasākumus, kā arī pastāvīgi veiksim ļoti rūpīgu un pamatīgu kinoteātra tīrīšanu un dezinfekciju. No saviem kolēģiem citās valstīs, kur kinoteātri jau ir atvērti, esam saņēmuši pozitīvas apmeklētāju atsauksmes par īstenotajiem drošības pasākumiem.
Cik biļešu katrā Forum Cinemas zālē tagad pārdosiet?
Mēs ievērosim valdības noteiktos ierobežojumus, īpaši "divi reiz divi" principu. Mazākajās kinozālēs būs pieejama 31 vieta (no 98 vietām). Lielākajā iSense zālē būs pieejamas 190 vietas (no 562 vietām).
Vai darbosies visas zāles?
Sākumā seansi notiks deviņās zālēs. Kopā mums ir četrpadsmit zāļu.
Vai ir samazināts darbinieku skaits? Cik bija pirms krīzes, cik būs tagad?
Darbinieku skaits ir atbilstošs plānotajam seansu un apmeklētāju skaitam.
Vai būs kādi ierobežojumi, kas ir saistīti ar tirdzniecību kinoteātra telpās?
Tiks ievēroti valdības noteiktie ierobežojumi. Praksē tas nozīmē fasētas konfektes, popkorna iepakojumam būs vāciņš, sākumā arī nepiedāvāsim atsevišķus produktus, kā sveramo saldējumu un sāļās uzkodas – picas, nagetus u. c.
Varbūt šajā laikā veikti kādi tehniskie uzlabojumi, piemēram, gaisa ventilācijas sistēmā?
Mēs vienmēr ievērojam augstākos drošības standartus, gaiss ventilācijai tiek ņemts tikai no ārpuses.
Kādi ir bijuši uzņēmuma zaudējumi šajā vairāk nekā triju mēnešu periodā? Kā jūs plānojat tos kompensēt?
Nekomentēsim.
Vai plānojat kādas pārmaiņas repertuāra veidošanā un dažādošanā?
Jūlijā plānojam izrādīt skatītāju iecienītās klasiskās filmas, sāksim ar trim Kristofera Nolana filmām Starp zvaigznēm, Denkerka un Tumšais bruņinieks, izrādīsim arī Džordža Millera filmu Trakais Makss. Skarbais ceļš. Sekosim līdzi skatītāju interesei un, iespējams, demonstrēsim arī citas iecienītas filmas.
Vai galvenokārt koncentrēsieties tikai uz lielajām komercfilmām, kuras piesaista visvairāk skatītāju? Varbūt piedāvāsiet arī vairāk neatkarīgo un Eiropas filmu?
Esam atvērti neatkarīgajam kino un Eiropas filmām, un, ja filmu izplatītāji tās mums piedāvā izrādīt, lielākajā daļā gadījumu mēs šīs filmas arī esam izrādījuši. Seansu skaits un biežums ir atkarīgs no skatītāju intereses. Kino izrādīšanas nozarē vislielākos ienākumus ģenerē lielās komercfilmas, kuras attiecīgi piesaista vislielāko auditoriju, tāpēc fokuss tiks saglabāts uz šīm filmām.
Vai rudenī gaidāt tikpat daudz skatītāju kā līdz šim? Cilvēkiem nebūs bail apmeklēt kinoteātri?
Rudenī kinoteātros gaidām tikpat skatītāju kā līdz šim. Kinoteātris ir brīnišķīga vieta, kur socializēties, tāpēc pamatoti ceram, ka skatītāji atgriezīsies kinoteātros. No savas puses mēs nodrošināsim visus dezinfekcijas un drošas distancēšanās pasākumus, lai kino apmeklējums būtu drošs un radītu pēc iespējas vairāk pozitīvu emociju.