Esiet piesardzīgi, nešķērsojiet sliedes! Atcerieties, ka vilcienu uzreiz apturēt nevar! Skaļruņos skan skaidri artikulēta sievietes balss. Sēžu vagonā un domāju, ka šī frāze savā ziņā ir piemērota analoģija, kas raksturo 2020. gada situāciju Latvijas grāmatniecībā. Kaut gan jau kopš marta dzīvojam apstākļos, kādus neviens literāts, ja nu vienīgi antiutopijas žanra autori, nebūtu spējis prognozēt, tomēr latviešu literatūru kā gaitu labi uzņēmušu pasažieru vilcienu nav bijis iespējams uzreiz apturēt, lai arī šīgada brauciens ir bijis ne vairs pa gludām sliedēm, bet drīzāk pāri barjeru pilnam laukam. Par spīti izdevniecību dīkstāvēm un periodiski slēgtām grāmatnīcām, par spīti tam, ka grāmata vienam otram joprojām nešķiet pirmās nepieciešamības prece (pieņēmums, pret kuru pašlaik aktīvi cīnās Lielbritānijas grāmatnieki un gan jau ne tikai viņi), rakstnieki ir turpinājuši rakstīt un izdevēji – publicēt. Pandēmijas laika tendences neapšaubāmi izteiktāk sāks parādīties nākamā gada literārajā ražā, bet 2020. gada literārais vilciens aiz inerces ievilcis stacijā veikumu, ar kādu esam tikuši lutināti jau agrāk, – talantīgu un daudzpusīgu.
Jau vairākus gadus vērotā īsprozas uzplaukuma tendence turpinājās arī šajā gadā – ar grodi noslīpētiem krājumiem klajā nāca gan jau pieredzējuši literāti (Jana Egle, Jānis Joņevs, Inga Ābele, Dace Vīgante), gan debitanti (Vija Laganovska, Vineta Trimalniece). Saistoši, ka līdzās jau labi aprobētajam skaudri reālistiskās un psiholoģiskās īsprozas formātam parādās arī darbi, kas veltīti konkrēta žanra iespēju izzināšanai, piemēram, Jāņa Zelčāna fantastikas stāstu krājums. Jācer, ka šī ir tendence, kurai lemts turpināties.
"Lielformāta" prozas lauciņā savukārt vispirms jāatzīmē jauna, vērienīga projekta Es esmu... aizsākums: ciklā, kurā paredzēts izdot trīspadsmit romānu par latviešu literatūras klasiķiem un atbilstošu skaitu tiem veltītu literatūrzinātnisku monogrāfiju, klajā jau nākušas pirmās grāmatas. Ja vēl gaidāmie darbi spēs tikpat asredzīgi un filigrāni apvienot mūsdienu rakstnieka skatījumu ar vēsturiskiem faktiem kā divi pirmie – Andra Zeibota Krauklis par Jāni Ziemeļnieku un Ingas Gailes Rakstītāja par Ivandi Kaiju –, ir pamats cerēt, ka mūs gaida aizraujošs gads.
Vēsturiskā un personiskā savijumu savos darbos analizējuši arī citi literāti, zīmīgi, ka šī tendence raksturīga arī mūsu Baltijas kaimiņiem. Piemēram, interesanta sakritība, ka visu triju valstu pārstāvji šogad veltījuši pa darbam tādai intriģējošai vēsturiskai personībai kā Marta Skavronska jeb Krievijas cariene Katrīna I, kurai piedēvē baltisku izcelsmi, – viņai veltīts Ingas Žoludes un igauņu autora Tīta Aleksejeva kopdarbs Livonijas debesis, kā arī Daces Meieres tulkotais lietuviešu autores Kristinas Sabaļauskaites romāns Pētera imperatore. Varbūt var pieļaut, ka idejas neredzami ceļo radošajā sfērā, līdzīgi inficējot vairākus autorus, taču šis ideju vīruss atšķirībā no fiziskā kaišu pārnēsātāja ir bijis visnotaļ radoši produktīvs.
Un, jā, diemžēl ir bijušas arī atvadas. Rakstnieku debesu Latvijas zvaigznājam šī gada laikā pievienojušies vairāki spīdekļi, kuru mums jau tagad pietrūkst. Viņu teksti ir ierakstījušies lielajā Tekstā, un esam pateicīgi, ka viņi bija, lai gan – kā vienmēr mums šķiet – pārāk īsu laiku.
To, ko nesīs nākamais gads, prognozēt ir vēl neiespējamāk nekā citkārt. Tomēr gribas ticēt: latviešu literārais vilciens ar vērtīgo kravu tik viegli no sliedēm nav nogrūžams. Tas spītīgi dosies tālāk – varbūt lēnāk, varbūt ar citām pārmijām nekā līdz šim, taču pietiekami stabili.