Vīns ir arī Gruzijas kino
Mākslu festivālā Cēsis 2009 Jaunās pils dārzā improvizētajā brīvdabas
"kinoteātrī" notiek īpaša tautu draudzības akcija — 28., 29.jūlijā un
4., 5., 11., 12.augustā, plkst.22.00 vakarā visai romantiskos apstākļos
un tikai par neticamo viena (1) lata ieejas biļeti tiks rādītas filmas
no Gruzijas, sākot ar zelta klasiku — 1969.gadā tapušo Giorgija
Šengelajas mākslas filmu par ģeniālo naivistu gleznotāju Pirosmani
(filma tā arī saucas — Pirosmani) un Eldara Šengelajas aktualitāti
nezaudējušo satīru par (padomju) birokrātiju Zilie kalni jeb neticams
notikums (1983).
Brīvības fenomens
Nākamie otrdienas un trešdienas (4. un 5.augusta) vakari izbrīvējami
divām neapšaubāmām pasaules kinovēsturē ierakstītām vērtībām — Tengiza
Abuladzes filmai — poētiskajai līdzībai par nācijas un kultūras
izdzīvošanas tēmu Cerību koks (1976) un Otara Joseliani poētiskā
neoreālisma šedevram Reiz dzīvoja dziedātājstrazds (1970). Gruzīnu
kinoparādi noslēdz Aleksandra Rekhviašvili filosofiskā drāma Mājupceļš
(1988., 11.augustā), bet 12.augustā Giorgija Mgeladzes skarbā fantāzija
par mūsdienu jaunatni, kas nodedzina savu dzīvi — filma Mana lidmašīna
(2006). Šoreiz — par divām pirmajām Gruzijas kino minifestivāla filmām.
Vispirms gan būtu ieinteresētajiem potenciālajiem skatītājiem
jāatgādina, ka jēdziens "Gruzijas kino" pat drūmākajos padomju laikos
bija neizskaidrojams un visbiežāk jau ar baltu skaudību uztverts
brīvības un augstas kultūras fenomens. Pirmkārt, tāpēc, ka Gruzija, arī
Armēnija, iespējams, līdzīgi kā "brālīgās Baltijas republikas", padomju
inteliģences aprindās tika uztvertas kā savveida "baltie zvirbuļi" —
citādas zemes, kurās ārkārtīgi stipras ir nacionālās kultūras
tradīcijas, un šī uztvere paradoksālā kārtā "atspoguļojās" arī
salīdzinoši liberālākā attieksmē pret "vietējo kultūru" augstākās —
komunistu varas — ešelonos. Būdamas reliģiski, mentāli un ģeogrāfiski
tomēr dikti atšķirīgas, savrupas, mazās trīs Baltijas un divas dienvidu
republikas nez kāpēc sauca kopējā vārdā — par "padomju rietumiem", kur
viss ir citādi. Brīvāk, atšķirīgāk, labāk.
Pat vietējām kultūras iestādēm no Centra/Maskavas (Komunistiskās
partijas kontrolētā nomenklatūras aparāta) tika dotas svabadākas
"atļaušanās indulgences", tāpēc, piemēram, Baltijā tradicionāli filmēja
rietumu un "pūstošā kapitālisma pasaules" eksun interjerus, bet gruzīni
savā mazītiņajā studijā Gruzijafiļm pamanījās radīt tik oriģinālu
nacionālo kinematogrāfiju, ka to ievēroja pat īstajos Rietumos. Un
tieši gruzīni bija pirmie PSRS, kas kā sarkanu pavedienu pašu
kinematogrāfā iekopa spēcīgu nacionālās vēstures izpēti ar mākslas tēlu
palīdzību.
Pašapziņas portretējums
Jaunā, Maskavas kinoinstitūtu beigušā Giorgija Šengelajas filma par
Gruzijas nacionālo lepnumu — XX gadsimta rītausmas ievērojamo
mākslinieku autodidaktu, praktiski visā Gruzijā mīlēto dīvaino
"bomzīti" Nikolozu Pirosmanišvili jeb vēlāk, Niko atzīšanas laikā (kurā
lielu lomu nospēlēja krievu mākslinieku modernistu aizraušanās ar
"primitīvistu mākslas" atbalstīšanu), jau pasaulslaveno gleznotāju
naivistu Pirosmani — ir šāds tautas pašapziņas portretējums. Pirosmani
— tā vienkārši ir arī teicama biogrāfiskā filma. 1937.gadā dzimušo
Giorgiju Šengelaju padomju kino vēsturi zinošie noteikti atcerēsies arī
pēc slavenajām filmām Veras kvartāla melodijas (1973., balva
Sansebastjanas un Teherānas kinofestivālos) un Jauna komponista
ceļojums (1984., Sudraba lācis Berlīnes kinofestivālā), kas "mātes
Gruzijas" un tās neremdināmi optimistisko ļaužu ikdienu attēloja ar
burvīgu, ekscentrisku melodramatismu. Arī Pirosmani, lai gan tā ir
skumja filma, portretē Gruzijas dabas un tās cilvēku sadzīves pieticīgi
krāšņo skaistumu — gluži kā Niko bērnišķīgajās lubu bildītēs (Pirosmani
pasaules mākslas vēsturē atrodas pārī ar burvīgo francūzi Žaku Ruso).
Romantisks, jo optimistisks, absurds vērojams arī komēdijā Zilie kalni
jeb Neticamais notikums, ko 1984. gadā uzņēma Eldars Šengelaja pēc Rezo
Čeišvili stāsta — feļetona motīviem. Jauns rakstnieks Soso nolemj savu
"pirmo brīnišķīgo stāstu" Zilie kalni aiznest uz padomju izdevniecību.
Pēc gada Soso konstatē, ka izdevniecībā vienīgais, kas viņa daiļdarbu
izlasījis, ir vietējais remontstrādnieks krāsotājs. Visi svarīgie
izdevniecības priekšnieki aizņemti ar padomju birokrātiskā absurda
rituālu — sēž sapulcēs, prezidijos, banketos, galvenais redaktors nez
kādēļ mācās franču valodu, cits darbavietā gatavo mielastu kādiem
mistiskiem svētkiem — svarīga Maskavas ciemiņa vizītei — un tā bez
gala. Kā sociālkritisks birokrātijas atmaskojums šī drusciņ naivā
komēdija saņēma Vissavienības kinofestivāla galveno balvu un PSRS
Valsts prēmiju, taču šīs oficiālās atzinības nemazina filmas asprātīgo,
dzēlīgo humoru un lieliski atveidoto gruzīnu mūžam optimistisko
attieksmi pret dzīvi. Tas ir jautrs farss, kas galu galā māca
neattiekties arī pret sevi pārāk nopietni. Talants, ja tāds ir, nekur
nepazudīs. Šī nav ļauna filma.
Abās filmās neiztikt bez ūsainiem, omulīgiem tamadām — tostu saucējiem
un jaukajiem gardā gruzīnu vīna patērēšanas rituāliem. Salds vīns ir
arī šīs filmas no senajiem padomju laikiem.