Jaunā ģēnija Ksavjē Dolana filmas Iedomātās mīlestības sižetu pārstāstīt nav jēgas - nu un tad, ka divi labākie draugi Fransiss (tēlo pats Dolans) un Marī (vienkārši izcila lomā ir Monija Šokri) vienā acumirklī ieķeras eņģeļveidīgā svešiniekā Nikolā (Nīlss Šneiders), kurš pret abiem jaunajiem draugiem ir tik sirsnīgs un jauks, ka ikviens no viņiem nodomā - viņa sirds pieder tieši man. Taču tas nav stāsts par nelaimīgu mīlas trijstūri, kura dēļ izjūk sena draudzība (kaut arī tā var interpretēt filmas sižeta virskārtu). Tas nav arī liberāls opuss par to, ka, iespējams, sekss trijatā ir jaukākais laika pavadīšanas veids jaunībā (bet patiesībā taču nekāda seksa nav - vismaz filmā). Tas nav arī stilīgi noformēts gabaliņš iz dzīves, kurā trīs jauni cilvēki mēģina izprast, kas vispār uz pasaules salipina, saista cilvēkus - skatieni, gulta, pieskārieni, nejauši skūpsti, brauciens pie ezera, bezgalīgās kafijošanas pilsētas ēstuvēs vai kopīgi izdzerta Stoličnajas pudele pie kāda mājās - drosmei…
Iedomātās mīlestības ir filma - atzīšanās - visai nepatīkama, sāpīga. Tā rāda, ka mūsu (Marī un Fransisa) mīlestības objekts var būt… tukša vieta, jo - visas mīlestības ir iedomātas. No vienas puses - skaistulis Nikolā ir pievilcīgs, jauks, mīļš, draudzīgs, puisis visiem gadījumiem, cilvēks, ar kuru ir tik patīkami vienkārši būt kopā (un tikai uzmanīgs vērotājs pamanīs, ka Nikolā ir vieglprātīgs melis).
No otras puses - bet kas tad ir paši Nikolā apjūsmotāji? Kas ir Fransiss un Marī, uz kādiem «pamatiem» balstās viņu attiecības? Vai nav savādi, ka laikā, kad viņi abi ir «tik ļoti un uzkrītoši slepeni» iemīlējušies Nikolā, gan Marī, gan Fransiss guļ ar citiem mīļākajiem, par kuriem noteikti ir skaidrs, ka arī šiem cilvēkiem sāp (un Dolans ideāli - ar nofilmētām roku kustībām, plastiku, skatieniem - prot parādīt šo «sāp» sajūtu, šo apziņu, ka tu esi tikai otrais sarakstā…).
Visbeidzot - Iedomātās mīlestības ir totāla stila uzvara pār, ja tā drīkst teikt, saturu. Vizuālie un audiālie filmas grabuļi ir saldi - Dalidas dziesmiņa Bang, Bang, zviedrietes Fever Ray dziedājums par tukšajām ielām un cilvēkiem, kuri kā zivis plūst uz ziemeļiem, Egona Šīles gleznu reprodukcijas, Odrijas Hepbernas Brokastis pie Tifanija plakāts, nerimtīgā smēķēšana à la Jules et Jim (leģendārā franču filma ar Žannu Moro un diviem draugiem - klasiskākais amour de trois/mīlas trijatā piemērs mākslā), pat pseidodokumentālās intervijas ar «anonīmiem jauniešiem», kuri stāsta par pāru attiecībām, - tā visa ir jauna, kinematogrāfā iemīlējušās cilvēka Ksavjē Dolana atskārsme par savu galveno kaislību - kino iespēju ilūzijas pārvērst realitātē. Dolanam ir ambīcijas un neapšaubāmi izcila stila izjūta radīt grūti aizmirstamus kinotēlus, viņam patīk strādāt ar vienu komandu (gan Šokri, gan Šneiders filmējušies arī viņa iepriekšējā filmā Es nogalināju savu māti), Dievs dod, lai viņš neiesprūstu virtuozā stilizēšanā uz ilgiem laikiem (tā tas bieži mēdz notikt), jo puisis ir talantīgs bez gala. Viņš prot aizkustināt ar banālo. Ar to, ka svarīgāk ir mīlēt, nevis tikt mīlētam.