Sak, ja vēl neesi redzējis Eiropas gada labāko filmu, 2012. gada Kannu kinofestivāla Zelta palmas zara ieguvēju, divu Britu kinoakadēmijas balvu (BAFTA), četru franču Cēzaru ieguvēju (šo sarakstu var turpināt un turpināt), – lūk, vēl Oskars – ej un skaties!
(Apzināti ekspluatēju savulaik šokējošās Elema Kļimova filmas nosaukumu, jo Mīlestība ar savu "vienkāršo", eksistenciāli skaudro sižetu un šķietami lakonisko, taču ļoti mērķtiecīgo kinovalodu, iespējams, var radīt Kļimova filmai līdzvērtīgu emocionālo satricinājumu, kaut, protams, runa nav par abu filmu sižetiskajām u. c. analoģijām.)
Gods un slava Splendid Palace programmētājiem, kas kinoteātra repertuārā iekļauj Eiropas filmas, cīnoties ar Holivudas izklaides industrijas vējdzirnavām. Savā ziņā iztikt bez Hanekes filmas, nerādīt to taču būtu daudz "vieglāk". Un pēc šādiem apsvērumiem parasti arī vadās komerciālo multipleksu vadītāji, tādu Hanekes Mīlestību nešaubīgi iekļaujot "neperspektīvo produktu" kategorijā. Eiropas labākā filma? Kannu Zelta palmas zars? Oskars, jā, nu varbūt… Taču – saprotiet paši, kamerstila drāma par sirmu pāri – 70–80 gadu veciem vecīšiem –, abu mīlestību un nepielūdzamu slimību, kas neatgriezeniski izdzēš sirmās sievietes spēku, atmiņu, gribu… Nu, nebūsim naivi. Nebūsim, turklāt, ja nu multipleksa zālē ieklīdīs kāds, kurš neko un nekad nebūs dzirdējis ne par Haneki, ne "Kannu zariem" un sagatavojies normālam amerikāņu "formulas kino" par mīlestību, – ņems vēl un aizrīsies ar popkornu. Risks. Riskēt nevajag. Nenoliedzami Mihaela Hanekes Mīlestība ir "nišas produkts" – «elitāra» māksla, kas pieprasa gan skatītāja sagatavotību, gan arī spēju lasīt Hanekes kā spilgta Eiropas autora vēstījumu ne tikai šīs vienas, bet arī citu viņa filmu griezumā.
Paldies Splendid Palace, ka Mīlestība/Amour no 1. marta ir kinoteātra repertuārā. Galu galā šī izšķiršanās ir konceptuāla un būtiska. Tā savā ziņā apliecina faktu, ka, jā, mēs esam Eiropā arī kinoizrādīšanas ziņā, par spīti tam, ka gan LV, gan Eiropā veidotās filmas pie mums skatās ļoti kūtri, daudz kūtrāk nekā citās Eiropas valstīs.
Dairas Āboliņas rakstu lasi šeit: