Savu vārdu kino pasaulē zviedru aktrise Anita Ekberga (1931–2015) ir ierakstījusi ar amerikāņu kinozvaigznes Silvijas lomu Federiko Fellīni filmā La dolce vita (1960), kas ieguva Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru un ieviesa apritē vārdu "paparaci". Pēc piedalīšanās šajā kino ceļojumā cauri Romas saldajai dzīvei zviedru skaistule kļuva par starptautiski pazīstamu seksa dievieti, kura pati ne reizi vien ir nonākusi dzeltenās preses slejās savas aizraujošās privātās dzīves dēļ.
Anita Ekberga ir dzimusi 1931. gadā Malmē, augusi daudzbērnu ģimenē. Uzvara konkursā Mis Zviedrija viņai nodrošināja ceļazīmi uz Miss Universe un nonākšanu Holivudas redzeslokā, taču tās iekarošanu aizkavēja sliktās angļu valodas zināšanas un aktieriskās prakses trūkums. Par viņas pirmo lomu kļuva Veneras sardze filmā Abbott and Costello Go to Mars (1953), jau drīz Anita Ekberga ieguva Zelta globusu kā daudzsološākā jaunā aktrise par ķīnietes Vei Linas atveidojumu filmā Blood Alley (1955).
Par zviedru aktrises firmas zīmi kļuva platīnblondie mati, kārdinošā figūra ("Viņas vecāki ir ieguvuši Nobela prēmiju arhitektūrā," par Anitas izteiksmīgajām ķermeņa formām reiz pajokojis komiķis Bobs Houps) un kaisles pilnā balss. "Marčello, nāc šurp! Pasteidzies!" viņas varone Saldajā dzīvē, melnā vakarkleitā plunčādamās Trevi strūklakā, vilināt vilina Marčello Mastrojāni atveidoto dzeltenās preses žurnālistu Marčello Rubīni, – šī aina ir kļuvusi par vienu no ikoniskākajām epizodēm kinovēsturē.
"Tā biju es, kura padarīja Fellīni slavenu, nevis otrādi," sacīja Anita Ekberga, kura vienmēr ir izcēlusies ar drosmīgiem apgalvojumiem. Ar itāļu režisoru viņa ir sadarbojusies vairākkārt – Boccaccio ’70 (1962), I clowns (1972) un Intervista (1987), kurā pēc 27 gadu pārtraukuma aktrise satikās ar savu kādreizējo ekrāna partneri Marčello Mastrojāni. Šajā asprātīgajā un smeldzīgajā kopā būšanas epizodē viņi spēlē paši sevi: "Kāpēc viņai ir vajadzīgi suņi? Viņa pati spēj nogāzt no kājām!" Savulaik zviedru aktrise pretendēja uz Džeimsa Bonda draudzenes lomu pirmajā filmā par nemirstīgo britu slepeno aģentu Dr. No (1962), taču tā tika šveicietei Ursulai Andresai. Abas aktrises satikās filmā 4 for Texas (1963), kurā viņu partneri bija Frenks Sinatra un Dīns Mārtins. Amerikāņu mūziķis Bobs Dilans aktrisi ir pieminējis savā dziesmā I Shall Be Free (1963) līdzās tādām Eiropas aktiermākslas dīvām kā Brižita Bardo un Sofija Lorēna. "Kas tā tāda?" atbildējusi Anita Ekberga, kad viņai palūdza raksturot itāļu kinodīvu.
60. gadu vidū aktrise atgriezās Zviedrijā, lai piedalītos režisora Bū Viderberga filmā Kärlek 65 (1965), tomēr atteicās no šī projekta. "Viderbergs bija tāds amatieris!" paskaidroja Anita Ekberga, kura savā dzimtenē jutās nenovērtēta un uzturējās reti. Par viņas pēdējo lomu kļuva darbs itāļu seriālā Il bello delle donne (2002). Pusgadsimtu ilgajā karjerā aktrise ir piedalījusies vairāk nekā 50 filmās un līdzīgi kā Grēta Garbo un Ingrida Bergmane kļuva par ziemeļnieciskā skaistuma sūtni pasaulē.