Speciāliste pusaudžu seksuālo fantāziju jautājumos Katrīna Hārdvika, tā pati tante, kura sacūkoja pirmo Krēslas sēriju, vārgi ilustrējot pusaizmigušas meitenes tiesības iemīlēties seksuāli anēmiskā vampīrā ar vienīgo bonusu - mirdzošu ādu, nu ķērusies pierādīt, ka meitene ar dikti lielām acīm un sarkanu kapuci spēs iemīlēt spalvainu vilku. Tā teikt, pārejam no nekrofilijas uz zoofiliju. Šī aktīvā režisore laikam mierā neliksies, kamēr nebūs izrakņājusi visu pasaules folkloru.
Muļķe un precinieki
Filma ar nosaukumu Sarkangalvīte/Red Riding Hood ir briesmīga - izņemot, protams, apakštasīšu izmēra acu īpašnieci Amandu Saifridu - Sarkangalvīti, kura pēc Atoma Egojana draudīgi seksuālā trillera Hloja, kurā talantīgā jaunā aktrise metās drosmīgos lesbiskos kailskatos ar Džūlianas Mūras varoni, mēģina atjaunot «tīņu filmu elka» nevainīgo reputāciju. Šā vai tā - Amanda Saifrida ar sarkano ķesku ap galvu vai bez tās ir filmas galvenais specefekts - erotiski tvirta, seksakāra un «nevainīga» reizē - vārdu sakot, muļķe. Jo stāsts galu galā sanāk par dzimumdzīvei pāragri nobriedušu bābieti, kurš nesajēdz, ko īsti grib.
Šī konkrētā Sarkangalvīte ar (nez kāpēc) francisko Valerī vārdu dikti grib mīlēt un apprecēt cirvja vicinātāju Pēteri (Šilo Fernandess), bet vecāki uzstāj, ka izdevīgāks precinieks meitenei būtu āmura un ēzes speciālists Henrijs (Makss Aironss), jo viņš skaitās tā kā drusku bagātāks, nu, tāds Nekurzemes ciema miljardiera dēliņš. Un, redziet, Pēteris esot slikts. Vai tāpēc, ka staigā neķemmētiem matiem? Citas «sliktuma» pazīmes nesaskatīju. Taču jau pats mūžamežos apslēptais ciems ir gatavs ūnikums. Par režisores Katrīnas Hārdvikas multikulturālisma izpratni liecina absolūts vietas, laika un telpas abstraktums - klau, vai spējat iedomāties dekoratīvos viduslaikos butaforisku sādžu, kurā kopš mazotnes draudzētos Valerī, Pēteris un Henrijs (proti, francūziete, vācietis un brits, ir arī Klods, debilēns, laikam francūzis) plus vēl bariņš nēģeru? WTF?
Toties uz šādu politkorektu ciemu, kas atgādina amerikāņu priekšstatu par multinacionālu gūstekņu nometni un ko ieskauj kompjūterģenerēti mūžameži tūkstošiem hektāru platībā, itin veikli ar kaut kādu mehānisku dzelzs ziloni pa brikšņiem prot pārvietoties Glābējs ar lielo G - baznīctēvs Solomons (populārajam angļu aktierim Gērijam Oldmenam, kurš pratis uzburt efektīgus «gotiskus» kinovaroņus, nu pagadījusies acīmredzama epizodiska haltūra, vai arī aktieri uz nopietnākām lomām jau nesauc?), lai ar Dieva vārdu un dažu rituālu palīdzību glābtu cieminiekus no lāsta, bada, posta un iznīcības, kuru organizē plēsoņa un terorists vilks - patiesībā vilkatis, tātad noburts cilvēks. Solomons amatu apvienošanas kārtībā prot ne tikai vāvuļot kancelē, bet arī cīkstēties ar vilkačiem.
Mīlestības vārdā
Tiem, kuri domā atpazīt populārās brāļu Grimmu šausmu pasakas sižetu, nāksies vilties - nekāds īsts vilks Sarkangalvīti neapdraudēs. Taču šī nav arī mīlīgās Šarla Pero pasakas versija. Šis ir kaut kas dekoratīvi sintētiskam seksuālam murgam līdzīgs. Tiks slaktēti gan sivēni, gan Valerī māsiņa - jocīgi, ka šis vilkatis cūkgaļu ēd, bet meiteni tikai nogalina - estēts! Varbūt tās ir noslēgtas kopienas kolektīvās halucinācijas? Fobijas, tā teikt. Nu, kā latviešiem - ka viņus visu laiku kāds apdraud un gatavs vilkt uz mežu un tur izdrāzt (laikam)…
Jā, saprotams, filmas Sarkangalvītei jau būs aizdomas, ka vilkatis ir viens no viņas precinieku kandidātiem. Proti, sliktais puisis Henrijs, kurš beigu galā izrādīsies vilks, tfu, mutants ar zelta sirdi (patosa pilnu tekstu filmā netrūkst). Tomēr, apelējot pie veselā saprāta, - ja, vērojot ģenētiski modificētam plastmasas tomātam līdzīgā asiņainā mēness apspīdētos ciemata daudznacionālos iemītniekus, jums izdosies uzminēt, tieši kādā veidā tēvs Solomons saprata, kurš ir īstais vilkatis, būsit izdarījuši labu darbu scenārista un režisores vietā - jo šos kinodarboņus tāds katru bērnu/skatītāju interesējošs loģisks sīkums galīgi neinteresē. Viņu virsuzdevums - vizualizēt bezprātīgu erotisko tvīksmi, kādu, pēc filmas ražotāju domām, spējīga just katra jauna muļķa meitene pret vilku, par kuru viņa ir pārliecināta, nē, drīzāk jūt - tūliņ, tūliņ šī varde, tfu, vilks pārvērtīsies daiļā princī - manas mīlestības vārdā.