6. jūlija rītā domu slīdlente galvā griežas un lāgiem apstājas, izgaismojot daudz skaistu, neaizmirstamu dzīves un dzejas brīžu. Melnbalts foto vēl padomju Rīgā. Divi neatvairāmi džeki – Uldis Bērziņš pacēlis Juri Kronbergu kukaragās. Satikušies dzīves un valodas dvīņu brāļi. Juris dziļi pārdzīvoja Ulda smago slimību, kaut gan centās to uztvert kā godīgu skriešanos, tāpat kā viņa Vilks Vienacis. Tagad viņš pirmais aizticis eņģeļos.
Pāris dienu pēc saulgriežiem, 26. jūnijā, Andalūzijas sunī, Jura ofisā, kā viņš pats to dēvēja, dēli un draugi sarīkoja Jura dzejas vakaru. Viņš tam sekoja tīmeklī Stokholmas slimnīcā. Priekšnojautas bija gaisā, tomēr tur valdīja īsti juriska atmosfēra, kā allaž, kad viņš bija klātesošs vai vadīja neskaitāmus dzejas un prozas lasījumu vakarus Stokholmā, Rīgā un citur pasaulē.
Jurim bija mīļa bērnības atmiņa – viņš ar mammu aizgājis uz Stokholmas Siena tirgu iepirkties. Mamma viņu ņēmusi līdzi, jo pati nav runājusi zviedru valodā. Viņa runājusi ar vietējiem tirgotājiem latviski, zviedriski runājošais puika līdzi tikai galīgai vajadzībai, ja kāds ko nesaprot. Mamma iet no viena zemnieka pie otra, taujā latviešu valodā, neviens neko nesaprot, līdz viņa nosaka – stulbais zviedrs.
Juris dzīvoja divās valodās. Viņš bija drošs, izturīgs koka tilts pāri dzejas upei. Vienā krastā zviedru, otrā – latviešu mēle. Viņa tulkotais Nobela prēmijas laureāts Tomass Transtremers pēc balvas saņemšanas atbrauca tikai uz vienu galamērķi – Rīgu. Juris paņēma pie rokas un aizveda zviedriem Vizmas Belševicas Billi un Knuta Skujenieka dzeju, un abi dzejnieki tika godināti ar Transtremera balvu. Satricināja zviedru literāro vidi ar Imanta Ziedoņa Epifānijām jau septiņdesmitajos gados. Iztulkoja Latgales spēka grāmatu – Ingas Ābeles Klūgu mūku.
Jura, Vilka Vienača, garā, kas vēl lidinās laiku un debesu starptelpā, bija viss – mīlestība un cieņa pret saviem valodas laikabiedriem, dzīves garša, cilvēciska labestība un līdzi jušana un pāri visam – dzirkstošs, asprātīgs prieks ar katru izteikto vārdu, uzrakstīto dzejas rindu vai vēstuli. Džoisa Ulisu viņš mēdza saukt par Kulisu, pirms diviem gadiem man piezvanīja un teica, ka būšot tagad jātulko tas Māteres piens.
Juris nekad nesūkstījās, ka tulkojot nepietiek laika paša dzejai. Viņš tikai strādāja. Daudzus gadus, būdams kultūras atašejs Zviedrijā, no Latvijas iebraukušos ceļā uz Gotlandes rakstnieku namu pats sagaidīja, izguldīja savā dzīvoklī, pabaroja. Gadiem es viņam jautāju – ko tu dari Stokholmā. Viņš teica – nu jā, vajadzētu Rīgā. Pat tad, kad viņš te vēl nebija pārbraucis dzīvot uz Ganu ielu kopā ar savu dzīvesbiedri Māru Rozītis, viņš vienmēr bija Rīgā. Ciemojās pie Knuta Skujenieka Salaspilī un Dzintara Soduma Ikšķilē, kur abi allaž atcerējās, kā mazais Jurītis Stokholmas dzīvoklī staigājis zem galda.
Juris ar savu lielo, silto stāvu bija cilvēks, pret kuru jutās tēva, dzīves un valodas brāļa beznosacījumu mīlestība. Kad satiekoties apkampāmies, negribējās laist viņu vaļā. Likās – esi tik drošās, sargājošās drauga rokās. Un vēl viena skaista, nekad dzīvē nepiepildīta sajūta – ja būtu jauna, kad Juris bija jauns un vīrišķīgi neatvairāms, tāpat kā Sodums, kurš piestāja Zviedrijas krastā ar pēdējo laivu. Kad Vašingtonā Kongresa bibliotēkā Juris angļu valodā lasīja savu dzeju, velves piepildījās. Ar pasaulīgu un latvisku spēku. Neaizstājami cilvēki ir. Juris ir tāds, saticis savu eņģeli –
uzticieties viņš it kā saka
uzticieties vārdam
uzticieties apbružātajam eņģelim
kas mājo ikkatrā no mums
un mēs turpinājām iet pa ceļu
kritušās lapas turpināja virpuļot
mēs bijām tie paši un pasaule mūs turpināja
Pirms pāris gadiem vasarā mēs kopā sēņojām Latvijā. Lija lietus, un Juris nenogurstoši līkņāja sūnās, jo mēs bijām iekļuvuši gailenīšu paradīzē. Pēc tam laimīgi un saguruši Ikšķiles terasītē ēdām pirmo mērci ar jaunajiem kartupeļiem, un Juris, raugoties uz ozolu, lakoniski teica: "Ir forši."
Pēdējoreiz runājām pa telefonu divas dienas pirms viņa aiziešanas. Cerību nebija, bet viņa valoda bija skaidra un tīra, kā visu viņa gruntīgo, skaisto mūžu. Laikam pirmo reizi es dzirdēju viņa vārdus: "Man ir sūdīgi, bet es atlabšu un braukšu uz Latviju, padzīvošu arī pie meitenēm Ventspils mājā." Un tad piebilda:
"Tas tavs pirms desmit gadiem man rakstītais, Šekspīram nospertais sonets ar gadiem kļūst labāks. Bučas."
Sonets Jurim
Būt nerunīga mana mūza prot,
Kad citi mūzas kalpi sacenšas,
Ar zelta spalvu tevi cildinot,
Visskanīgākās dzejas rindas rast.
Dažs lepojas ar dzimumu, ar vārdu,
Dažs bagātībai vien un spēkam tic,
Dažs iznesību mīl un drēbju kārtu,
Bet Vilku Vienaci tas cits.
Laiks draudošais, tu, nespēj nodeldēt
Ne Siena tirgū melno maizi pirkto
Ne dzeju pazemē, kur signālgaismas mirgo
Nedz Biszāles, nedz Tagadnes, nedz tevi pašu, Laiks
Vai gars, kas tevi rakstīt mācījis,
Slēgt lūpas man ar klusēšanu var?
Vai patiesākus vārdus pateiks kāds
Par tiem, ka tu – tas esi tikai tu?
Un Notikumu apvārsnis liek jaust
Kas neiespiežas atmiņā un gaist,
To glabās papīrs, tāda diena nāks,
Kad doma, bērns šis kādreiz auklētais,
Kā sveša atsteigs, atkal runāt sāks.
Es domāju, bet vārdus citi teic,
Kā dumjš un neizglītots ķesteris.
Pēc tam kad spējīgākie himnas beidz,
Es saku Peti-šu, un tas ir arī viss.
Kad tevi slavē, saku, jā, tā ir –
No savas puses šo to bilstu vēl,
Bet tas, ko dziļi glabā mana sirds,
Uzreiz nav vārdos izsakāms diemžēl.
Par skaļiem vārdiem cieni dzejniekus,
Bet mani tādēļ, ka es draugs tev kluss.
Un kad tu ieraksti – es tevi allaž šu
Es atbildu – es arī tevi mūžam šu